Bez snobisma, bet ar pretenziju uz pasaules klasi – tā varētu dēvēt Latvijas restorānu centienus vīna karšu izveidē.

«Lai izveidotu izcilu vīna karti, nepieciešams apsēsts vīnzinis, kam jāstrādā tandēmā ar šefpavāru un saprotošu un naudīgu restorāna īpašnieku. Vīna karte ir ļoti nozīmīgs instruments klientūras pievilināšanā, lojalitātes veicināšanā un, protams, rentabilitātes uzlabošanā,» uzsver Riga Wine&Champagne festivāla un konkursa Baltic Wine List Awards dibinātājs Aigars Nords.

Personības aspekts

Pirms vīna kartes izstrādāšanas jāapzinās, vai tā domāta vīna bāram, kafejnīcai, casual dining vai fine dining restorānam. Tāpat svarīgs faktors ir atrašanās vieta – Rīgā vai kādā lauku nostūrī, kas kļūst aizvien populārāk. Tas ietekmē to, kas būs gala patērētājs. «Līdz ko pieskaramies restorānu lauciņam, prātīgi būtu pārdomāt, kāds ir šefpavāra gatavoto maltīšu rokraksts. Protams, vīns un ēdiens iet roku rokā, līdz ar to lielai daļai vīna kartē atrodamo dzērienu jābūt pakārtotiem ēdienam, ko restorānā pasniedz. Viens no restorāna klientu visbiežāk uzdotajiem jautājumiem ir – kādu vīnu ieteiksiet pie šī ēdiena? Lai gan ir iesaistītas divas lielas personības – šefpavārs un vīnzinis, viņi nevar strādāt katrs savā lauciņā, un es uzskatu, ka pasaulē tas vēl pieklibo,» stāsta restorāna Vincents vadītājs vīnzinis Raimonds Tomsons. Savukārt itāļu restorāna Monterosso līdzīpašnieks, vīna veikala Art-Vino īpašnieks Zandis Klebais akcentē, ka, veidojot restorāna vīna karti, jāņem vērā trīs iesaistīto pušu intereses – uzņēmuma īpašnieka, kurš gribēs pēc iespējas vairāk nopelnīt, klientu, kuri vēlēsies maksāt pēc iespējas mazāk, un vīnziņa, zāles pārziņa vai viesmīļa, kurš vēlēsies būt interesants, parādīt savas zināšanas. «Rīga katrā ziņā nav nedz lielākā, nedz izsmalcinātākā pasaules pilsēta, līdz ar to veidot tādas vīna kartes, kādas ir restorānos Ņujorkā vai Japānā, ir lieki – tas būtu vai nu dārgs hobijs, vai ceļš uz bankrotu. Mūsdienās vīna pasaule ir ārkārtīgi plaša, un tā ar katru gadu kļūst vēl daudzpusīgāka, līdz ar to aptvert visu vienā kartē nav iespējams. Es mudinu specializēties. Piemēram, Monterosso ir pieejama Itālijas stila virtuve, un arī vīna kartē akcents ir uz Itāliju, kas ir tik plaša un vīna reģioniem bagāta valsts, ka pietiktu pozīciju vismaz pieciem restorāniem,» stāsta Z. Klebais. Tai pašā laikā ir jāsaprot, ka ne visiem restorāniem ir vēlme un vajadzība veidot plašu vīna karti. Piemēram, restorāna Gutenbergs terase vadītājs Sandis Solims teic, ka vīna kartes noteikti veido tie restorāni, kuru īpašnieki mīl vīnu un neļauj piegādātājiem izdarīt spiedienu. Viņš atklāj, ka sākumā nedaudz aizrāvies ar sava rakstura parādīšanu vīna kartē, bet restorāna viesus tas neuzrunāja, tāpēc vīna karti nācās pārstrādāt. «Būtiski ir saprast, kādā virzienā restorāns plāno savu attīstību, kāda ir tā virtuves specifika un viesis. Kad ir apzināts pieprasījums un aptuvenā vīzija, var ķerties klāt pie vīna kartes skeleta izveides un tālāk jau parādīt tajā savu īpašo rokrakstu,» pieredzē dalās restorāna Kolonāde. Mūsu stāsti vīnzinis Aigars Ozoliņš, kurš atjaunoto vīna karti viesu vērtējumam nodevis pirms diviem mēnešiem.

Vai protat atšķirt karotītes? Šķiet, šāda spēle pārskatāmā nākotnē varētu tikt piedāvāta Latvijas patērētājiem, tādējādi ļaujot viņiem noskaidrot savas modrības līmeni, pērkot dažādus pārtikas produktus. Kā zināms, jau vairākus gadus Latvijā ir ieviests Zaļās karotītes simbols, kuru uz saviem izstrādājumiem brīvprātīgā kārtā ir tiesības attēlot tiem ražotājiem, kuri vismaz 75% apmērā izmanto vietējās izejvielas. Cik lielā mērā šis Zaļās karotītes zīmols ir veiksmīgs – tas ir cits jautājums. Tomēr tā ideja pilnībā ir skaidra. Savukārt nedaudz mulsinoša ir pašreizējā iecere, teiksim tā, palielināt karotīšu klāstu.

Problēma slēpjas faktā, ka daļai pārtikas produktu, kas itin veiksmīgi tiek ražoti Latvijā, vietējās izejvielas nepieciešamajā apjomā nemaz nav iespējams izmantot. Nu, nav iespējams mūsu valstī izaudzēt, piemēram, kafijas pupiņas un citas tamlīdzīgas lietas. Toties ir vēlme norādīt, ka produkti, kuru izejvielas galvenokārt tiek importētas, arī tiek izgatavoti Latvijā. Un to ir paredzēts darīt, šāda veida produktiem piešķirot Sarkano karotīti. Un te jau jārēķinās ar vienu otru problēmu... Pirmkārt, Latvijas iedzīvotājiem tradicionāli ir paticis pirkt vietējās izcelsmes pārtiku, kas ir ražota no vietējos laukos izaudzētas lauksaimnieciskās produkcijas. Tā tas vienkārši ir! Dažu labu reizi ievestās izejvielas nav pat par mata tiesu nekvalitatīvākas par vietējām, bet mūsu patērētājiem tas nav diez ko svarīgi. Savukārt bāšana acīs, ka konkrētais produkts gan ir ražots Latvijā, taču daudzas sastāvdaļas, kas bija vajadzīgas tā pagatavošanai, nācās ievest, var izraisīt pat pretēju efektu. Otrkārt, jārēķinās, ka, manipulējot ar dažādu krāsu karotītēm, vismaz sākotnēji var iznākt tāda kā patērētāju maldināšana. Proti, ieejot veikalā un ieraugot, ka uz plauktā novietotas preces ir karotītes simbols, pircējs var nospriest, ka tās ir pagatavotas no vietējām izejvielām, nepievēršot uzmanību karotes krāsai. Treškārt, nevar izslēgt iespēju, ka pircējiem vienkārši sāks jukt, kura karotīte ko īsti apzīmē, un arī tas nebūtu labvēlīgs aspekts.

Pandēmijas apstākļos gan pasaulē, gan Latvijā pieaudzis vīna patēriņš.

To atzīst Eiropas labākais vīnzinis un trešais labākais vīnzinis pasaulē, uzņēmuma "WineTeach" dibinātājs un līdzīpašnieks Raimonds Tomsons un vīna bāra "VIETA" īpašnieks Jānis Volkinšteins, kurš ieguvis prestižo WSET augstāko "Diploma" kvalifikācijas līmeni Burgundijā, Francijā un Austrijā.

Kā šajā laikā kopumā mainījusies industrija?

JV: Vīna tirdzniecības industrija turpina cīnīties par izdzīvošanu. Online servisi piedzīvo uzplaukumu - krīzes fons mums ar "WineTeach" komandu bija ļoti motivējošs fons, lai steigšus strādātu ar mūsu izglītības platformas attīstību. No vairākiem importētājiem esmu dzirdējis, ka virkne arogantu ražotāju esot stipri mainījuši attieksmi un mīkstinājuši stingros importa noteikumus. Visi mācās pielāgoties - tā ir patiesība. Nekas vēl ne tuvu nav beidzies. Par to, kā šis laiks veidos jaunu komunikācijas ētiku, tirdzniecības modeļus un tiešsaistes vidi vīna tirdzniecībā, varēs veikt aizraujošus pētījumus 2029. gadā, svinot Covid-19 10 gadu jubileju.

Ar sievu dosimies garākā ceļojumā, visu vajadzīgo pastāstīs meita Sintija, teic Līgatnes Vīna darītavas saimnieks Ainārs Vanags. Bērnu iesaistīšanos biznesā viņš uzskata par lielāko veiksmi pēdējos gados.

«Pēc vīna darīšanas apjoma Latvijā esam pirmajā vietā no mazajām vīna darītavām,» apgalvo Sintija Vanaga. Viņas tēva Aināra Vanaga radītais vīns bijis viens no pirmajiem, kas no mājas vīna darītavām ar akcīzes marku sācis ceļu uz veikaliem.

Visu gadu, bet jo īpaši vasarā populāra ir vīna degustācija kafejnīcā Lustūža klints alā.

Uzticība dod stimulu

Tēvs Ainārs atzīstas, ka pirmajās reizēs mazliet bail bijis atstāt Latviju, taču tad izvērtējis, ka nekādu lielo kaitējumu biznesā bērni mazāk aktīvajā sezonā nodarīt nevarēšot, jāradina patstāvīgi pieņemt lēmumus un domāt kā saimniekiem.

«Manā uzraudzībā ir vīna darītava, brālim Kristapam – karošu darbnīca,» stāsta Sintija. Protams, svarīgākos lēmumus visi pieņemot kopīgi, arī darbus nevarot nodalīt. Pirmoreiz vecāki biznesu atstājuši bērnu uzraudzībā pirms pāris gadiem. Paši uz nedēļu aizbraukuši laivu braucienā, bet jaunā paaudze jutusies kā ūdenī iemesta. Tēvs visus zvanus pārreģistrējis bērniem un licis pašiem tikt galā. «Izpeldējām!» teic Sintija, un kopš tā laika abiem ar brāli vēl vairāk iepaticies darboties ģimenes uzņēmumā. Viņa lepojas, ka pati pērn pirmoreiz tikusi pie vīna ielikšanas, uzticēta ievārījuma vārīšana.

Cilvēki lielākoties uzskata, ka ekskluzīvus vīnus ražo Vecajā pasaulē — Francijā, Spānijā vai Itālijā —, un šie vīni parasti pamatā arī veido premium, super premium un ultra premium klases segmentu. Taču daudzi bieži nezina, ka Jaunajā pasaulē — Čīlē, Argentīnā, Dienvidāfrikā un Jaunzēlandē — ražo daudzus ekskluzīvus vīnus. Šis ekskluzīvo vīnu klases segments pagaidām vēl nav guvis plašu atpazīstamību, taču minēto valstu vīndari aktīvi iekaro savu tirgus nišu, intervijā DB pastāstīja Liene Avotiņa, alkoholisko dzērienu izplatītāja un tirgotāja SIA Amber Distribution Latvia vīnu zīmolu vadītāja.

Kāds ir Latvijas ekskluzīvo vīnu segmenta tirgus īpatsvars procentos?

Precīzi nevaru pateikt, jo Latvijas ekskluzīvo vīnu tirgus segments ir neliels un fragmentēts — izplatītāju ir daudz un šādus vīnus eksportē arī daudzi restorāni. Domāju, ka tie varētu būt aptuveni 5-7 %.

Cik liels ir ekskluzīvo vīnu īpatsvars Jūsu uzņēmuma portfelī?

Mūsu portfelī ir vairāk nekā 450 dažādu vīnu no kuriem 200 ir ekskluzīvie vīni.

Kā Jūs izvēlaties ekskluzīvos vīnus?

Mēs saņemam retu un dārgu vīnu pasūtījumus no restorāniem un viesnīcām, ar kuriem sadarbojamies. Tāpat arī mūsu vīnu speciālisti atrod un atved uz Latviju ekskluzīvus vīnus. Mūsu uzņēmumā ir HoReCa nodaļa, kurā strādājošie speciālisti uztur kontaktus ar starpniekiem Eiropā, kur mēs iepērkam vīnus, bet šādi pirkumi negadās bieži, jo tie ir apjomīgi un dārgi. Chateau vīnus — vīni no slavenām darītavām — mēs iegādājamies, pamatojoties uz pasaulslavenu vīnziņu reitingiem, kā arī atkarībā no pieprasījuma pēc ražas gada. Kā arī veicam aprēķinus, lai mūsu vīna pagrabā uzglabāto vīnu vērtība ik gadu pieaugtu. Taču dažkārt pieeja vīna izvēlei atšķiras — kastes Miko Chardonnay baltvīna atvešanai uz Latviju vajadzēja 2 gadus.

Jau kādu laiku dzīvojam laikmetā, kad naudas tirgus likmes ir atgriezušās pozitīvā teritorijā un pakāpušās līdz līmeņiem, kas kredītņēmēju maciņus padarījuši krietni vien plānākus. Daudzi kredītņēmēji nepacietīgi gaida, kad Eiropas Centrālā banka (ECB) sāks mazināt likmes.

Pēc ECB Padomes 11. aprīļa sanāksmes paziņojumā presei pieļauts iespējams procentu likmju samazinājums. Runājot par likmju samazināšanu, ECB prezidente Kristīne Lagarda uzsver, ka ECB Padomes lēmums atkarīgs no ienākošajiem datiem, tostarp par novērtējumu, kad inflācija atgriezīsies ECB noteiktā mērķa – 2 % vidējā termiņā – līmenī. Daudziem no mums šāda komunikācija varētu šķist pārāk abstrakta un gribētos konkrētākas atbildes par procentu likmju attīstību nākotnē.

Šajā rakstā iepazīstināšu ar vairākiem avotiem, kam ne vien seko līdzi politikas veidotāji, bet kas ikvienam ekonomikas dalībniekam var sniegt informāciju par procentu likmju virzību nākotnē.

Šī intervija ar ļoti augstu Valsts ieņēmumu dienesta amatpersonu pirms diviem gadiem bijusi publicēta avīzē Astoņkājis un pārpublicēta DB ar portāla pietiek.com atļauju

Ar ko īsti cilvēki Finanšu policijā «pelna»?

Pirmkārt, ar noplūdēm. Ja agrāk arī bija noplūde informācijai par gaidāmajām Finanšu policijas darbībām lielajās lietās, tad ne daudz. Kādus 10–20% nevarēja nokontrolēt. Bet tagad viņam ir gandrīz 100% noplūde. Šajos divos gados faktiski 99% no tā, ko Finanšu policijā sauc par realizācijām, kuras ir pasākumi un akcijas, ir iepriekšēja noplūde. Un noplūde ir konkrēti tām personām, pie kā šie pasākumi tiek plānoti. Noplūžu nav tur, kur darbinieki paši pa kluso ir uztaisījuši realizāciju, neko nesakot vadībai. Viņi paši pa kluso vienojas sestdien, ka pirmdien brauc uz darbu un katrs brauc uz objektu. Tās divas šāda veida realizācijas, kas bija pagājušajā gadā, tās nav nopludinātas. Bet pārējās visas ir. Nu, normāli tas ir? Un tas viss notiek pie Kaminska, bet Podiņš plāno, kā paaugstināt viņu amatā. Nu, normāli cilvēki?

Verba māksliniece Anna Fanigina izgatavo rotas jau vairāk nekā desmit gadu, tagad viņa nolēmusi pavērt arī eksporta durvis, piedāvāt citus dizaina priekšmetus , pirmdien vēsta laikraksts Dienas Bizness.

«Sūtām ziņojumus pasaulei. Ilgi es to esmu darījusi ar rotām, bet tagad ir pienācis tas brīdis, kad gribētu paplašināt piedāvājuma klāstu, piemēram, ar ūdens glāzēm. Prototipi jau ir gatavi, tirdzniecībā glāzes iecerēts virzīt rudenī,» stāsta Anna. Rotu segmentā vien viņai ir kļuvis par šauru, turklāt māksliniece nejūt sevi tikai kā rotu dizaineri. «Tāpēc ir arī glāzes – šo estētiku es gribu projicēt dažādās dizaina lietās. Bez glāzēm ar laiku varētu būt arī porcelāna trauki, galda piederumi, aksesuāri, piemēram, šalles. Arī sudraba jomā mēs jau piedāvājam sudraba karotes, tātad – ne tikai rotas,» saka Anna.

Līdz ar pirmā sniega uzsnigšanu un Ziemassvētku tuvošanos uzvaras gājienu piedzīvo karstie ziemas dzērieni – karstvīns, dažādi silto sulu dzērieni un kokteiļi, kā arī alus, kura garšas buķete liek domāt nevis par svelmīgu vasaras dienu, bet sniegotu ziemu.

Lai gan karstvīna dzeršanas tradīcijas pirmsākumi meklējami Vācijā, arī pie mums tā pēdējo gadu laikā sākusi iesakņoties. Teju katrā bārā, kafejnīcā vai restorānā ziemas mēnešos iespējams tikt pie kūpoša karstā dzēriena, jo bārmeņi aizvien izdomā jaunas receptes, kas ļauj apmeklētājiem izbaudīt jaunas garšas nianses. Arī ražotāji nesēž, rokas klēpī salikuši. Latvijā tiek darināts gan karstvīns, gan alus, kas īpaši piestāv ziemas sezonai. Veikalu plauktos atrodami arī vairāki bezalkoholiskie silto sulu dzērienu veidi. DB aptaujātie kafejnīcu pārstāvji atzīst, ka karsto dzērienu pieprasījuma palielinājums ir cieši saistīts ar pirmā sniega parādīšanos un, protams, gaidāmajiem ziemas saulgriežiem. Savukārt ražotājiem sezonālā produkta piedāvāšana ļauj palielināt apgrozījumu un nopelnīt arī laikā, kad pircējiem kāre pēc aukstajiem atspirdzinošajiem dzērieniem ir krietni samazinājusies.

SIA Amber Wood Eiropas grīdu seguma tirgu cenšas iekarot, izmantojot invotīvus ražošanas un pārdošanas risinājumus.

Ozols jau kopš seniem laikiem tiek uzskatīts par ļoti vērtīgu koksni, no kura gatavoti izstrādājumi ir ne tikai ļoti izturīgi, bet arī prestiži. Pagājušajā gadsimtā ozolkoka mēbeles tika uzskatītas kā savdabīgs varas un ietekmes simbols. Ozolkoka karotes, mucas, arī kalšanai nepieciešamās kokogles un pat finiera ražošana – tā ir vēsture, taču pašlaik ozols lielākoties tiek izmantots kā grīdas materiāls – gan grīdas dēļu, gan parketa veidolā. To, ka Latvijā izaugušo ozolu koksni var sekmīgi pārstrādāt augstas pievienotās vērības produktā – grīdās – pierāda arī SIA Amber Wood.

Kopš šī gada ieviestā Valsts ieņēmumu dienesta izveidotā jaunā nodokļu maksātāju reitingu sistēma ar pieciem līmeņiem vērsta uz godprātīgu nodokļu nomaksu, un pašlaik ikvienam uzņēmuma noteiktajam reitinga līmenim ir tikai informatīva nozīme, taču iespējams, ka perspektīvā tam būs nozīme arī iepirkumu konkursos gan publiskajam, gan arī privātajam sektoram, un tieši tāpēc ir būtiski jautājumi par piešķirto reitinga kategoriju un tās paaugstināšanas iespējām.

Vairāki uzņēmumi, kuri ieraudzījuši sevi jaunās reitingu sistēmas B līmenī, jau ir pauduši savu neizpratni un arī neapmierinātību, uzskatot, ka līmenis pazemināts nepamatoti. Aptaujātie nodokļu eksperti grāmatveži, kā arī nelielo uzņēmumu vadītāji norāda, ka vēl pāragri vērtēt jaunās reitingu sistēmas ietekmi uz uzņēmējdarbības vidi, kā arī godprātīgu nodokļu nomaksu un godprātīgo kompāniju spējām izvairīties no darījumiem — iekrišanas ar šaubīgajiem uzņēmumiem, kuri jau nonākuši nodokļu administrācijas uzmanības fokusā. Tāpat uzņēmumi varot detalizēti redzēt paši savu nodokļu nomaksas disciplīnu, kas ietekmē un no kuras atkarīga tālākā sadarbība ar nodokļu administrāciju.

Divdesmit gadus kaldinājusi karjeru izglītības biznesā Londonā, Sandra Zīrāpe ar entuziasmu nu darbojas ēdināšanas jomā Valmierā

Trīs kafejnīcas – Ceturtais cēliens Valmieras Drāmas teātrī, Jauna saule pašā pilsētas centrā un sporta bārs Vidzemes olimpiskajā centrā – un pazīstamais naktsklubs Multiklubs – tas ir Sandras Zīrāpes bizness Valmierā, pilsētā, ko viņa par savām mājām sauc vien divus gadus. Bizness aug, un viņa ar entuziasmu stāsta par dažādiem uzlabojumiem, kas gaidāmi, un plāniem, ar ko viņai pilna galva. «Kaifs biznesā ir izskaitļot, kas varētu izdoties, un pie tā strādāt,» tā Sandra. Vienlaikus viņas pieeja biznesam ir samērā atbrīvota – visu pasaules naudu nenopelnīsi, viņa saka. Galvenais, lai no darbošanās rastos prieks klientiem, pašiem un arī ilgtermiņā būtu redzams, ka bizness ir rentabls. Viņa ir ļoti aktīva, daudz un ātri runā, papildinot teikto ar žestiem, un ir daudz vairāk atvērta nekā citi uzņēmēju, kas dzīves un biznesa mācības guvuši tepat. Vēlāk sarunā arī viņa pati atzīs – tā kā pieredzi guvusi Londonā, nevis pēcpadomju Latvijā, viņas saskarsme gan ar darbiniekiem, gan klientiem ir balstīta citās vērtībās.

Pasaulē patlaban tiek mēģināts risināt plastmasas piesārņojuma problēmu, samazinot plastmasas trauku izmantošanu.

Dienvidāfrikas startup Munch Bowls izgudrojis risinājumu šai problēmai, izgatavojot šķīvjus no kviešiem, kurus iespējams apēst. Traukos iespējams turēt zupu pat līdz piecām stundām, un tos var uzglabāt 15 mēnešus.

Kompānija uzsver, ka traukus iespējams izmantot gan piknikos, gan ballītēs, gan korporatīvajos pasākumos. Uzņēmums jau pārdevis savus darinājumus viesnīcām un citām viesu uzņemšanas nozares kompānijām Dienvidāfrikā, Beļģijā, Singapūrā un Dubaijā.

Sākotnēji trauki tika izgatavoti ar rokām, bet, lai spētu apmierināt pieprasījumu, kompānija nesen procesus automatizējusi, iegādājoties iekārtu, kas var saražot 500 traukus stundā.

Māksliniece un uzņēmēja Džeordžina de Koka uzņēmumu nodibināja 2014.gadā pēc tam, kad bija strādājusi gastrotirgos un bija nepatīkami pārsteiga par to trauku daudzumu, kas tika izmantots street food ēdienu servēšanai.

Zvangu meistars Juris Cers izlietotos gāzes balonus pārvērš mūzikas instrumentos, kuri aizceļo arī ārpus Latvijas robežām.

Pēc profesijas J.Cers ir diplomēts elektriķis. Mūzikas instrumentus, kuri veidoti no gāzes baloniem, J.Cers pirmoreiz redzējis kādā televīzijas raidījumā. Vēlāk viņš pašmācības ceļā nolēmis pamēģināt, kā top šādi mūzikas instrumenti.

Pirmās zvangas tika radītas 2014.gadā, balstoties uz internetā atrasto informāciju. «Biju tikko iepazinies ar savu dzīvesbiedreni Ievu un vēlējos izveidot kaut ko pamatīgu, uzdāvināt viņai un parādīt, ka rokas man ir īstajā vietā. Tā bija spēcīga motivācija,» atceras J.Cers.

Sākumā meistars zvangas darināja brīvajā laikā, bet šobrīd šī ir J.Cera pamatnodarbošanās. Viņš strādā ar zīmolu «Pigoru darbnīca». Zīmols tapis brīdī, kad J.Cers izveidoja savu veikalu interneta platformā «Etsy». J.Cers piedalījies «Etsy» apmācību kursos, kuros ieguvis padomu, ka interneta veikals ar produkciju jāizveido pēc iespējas ātrāk. Toreiz viņš sagrebis koka karotes, bet nav vēlējies ar to aprobežoties un ar laiku piedāvājumu papildinājušas arī zvangas.

Solītā peļņas nodokļa reforma neparedz stimulus ieguldījumiem tehnoloģijās, pētniecībā un būtiski paaugstina šī nodokļa likmi ne tikai līdz 20%, bet pat līdz 25% izmaksām, kuras pašlaik ar šo nodokli vispār netiek apliktas, to intervijā Dienas Biznesam stāsta nodokļu eksperts Egons Liepiņš.

Viņaprāt, piedāvātie nodokļu reformas risinājumi rada nevajadzīgu satraukumu, kura rezultātā daļa uzņēmēju nogaidīs neuzsākot lielus projektus, un pat ņems naudu laukā no uzņēmumiem, kas tautsaimniecībai ir vissliktākais scenārijs.

Fragments no intervijas

Kas ir tas, kas piedāvātajā UIN reformā biedē?

Šobrīd publiski skan slavas dziesmas iecerētajai reinvestētās peļņas neaplikšanai ar UIN, taču netiek runāts par daudzām būtiskām detaļām, kas tēlaini ir kā darvas karotes medus mucā. Atbalstu reinvestētās peļņas neaplikšanu ar UIN, bet mulsinoši, ka šim nodoklim vairs netiek pateikta likme, kaut gan publiski min 20% no sadalītās pelņas. Dokumentos likmes vietā ir ierakstīta formula 20/80. Kāpēc jālieto formula, ja var pateikt kāda tieši būs likme? Lietojot formulu un aprēķinot peļņas nodokļa likmi, tā ir 25% — tikpat, cik liela tā bija līdz 2000. gadam. Tātad nevis 20% , bet gan 25%. Varbūt šī UIN likme tiks attiecināta tikai uz dāvanām, reprezentācijas izdevumiem un tml.? Varbūt būs divas UIN likmes - 20% pie dividenžu izmaksas un 25% pie citām izmaksām? Kā pie tā nonāk? Piemēram, ja uzņēmums pasniedz 100 eiro vērtu dāvanu klientam, kura tiek uzskatīta par nesaistītu ar saimniecisko darbību, tad, piemērojot minēto formulu (100 eiro/0,8x20%), iegūstam, ka nodoklis jāsamaksā 25 eiro – tātad UIN likme ir 25%. Pašlaik nav skaidrs, cik plašs vai šaurs būs to izmaksu saraksts, kas apliksies ar 25% nodokli un kāda būs katru tādu izmaksu, piemēram, reprezentācijas izmaksu, definīcija. Tas tikai vēl vairāk palielina bažas par to, ka uzņēmumi gaidītās uzelpas vietā varēs sākt maksāt vairāk šo nodokli nekā līdz šim.

Turpinot iepriekšējos gados aizsāktās tradīcijas, Lursoft apkopojis arī 2014.gadā reģistrēto uzņēmumu interesantākos nosaukumus.

Lursoft skatījumā radošie prāti nav koncentrēti tikai kādā noteiktā reģionā, jo pērn reģistrēti uzņēmumi ar interesantiem nosaukumiem gan Latvijas lielākajās pilsētās, gan novados, informē Lursoft pārstāve Indra Jansone.

Tā, piemēram, no pērn janvārī reģistrētajiem uzņēmumiem, interesantākie nosaukumi Lursoft skatījumā ir Sudraba Laikmets (Rīga), Miera pērle (Rīga), Laika Eksperti (Rīga), Māra kumoss (Rīga), Rituālie Pakalpojumi (Valmiera), Labs Remonts (Rīga), Zirga Spēks (Ozolnieku nov), Flying Dogs (Ventspils), Digipalīgs (Rīga), BRIKU-BRAKU (Grobiņas nov), Viss Labi (Rīga), ZUMZUM (Rēzekne), Elpo Brīvi (Lielvārdes nov), Lec un minies (Ogres nov), 7.vārti (Ogres nov), Irracionāli risinājumi (Rīga), VĀRNU IELAS REPUBLIKA (Rīga).

Darbu sācis pirmais "XIMIVOGUE" veikals Latvijā, kas ir daļa no dienvidkorejiešu dizaina, modes un plaša patēriņa preču veikalu ķēdes, kas aptver kopumā vairāk nekā 1890 veikalus visā pasaulē.

Veikala līdzīpašniece Helēna Bikova norāda, ka "XIMIVOGUE" ienākšana Latvijas tirgū sakritusi ar neprognozējamu periodu, taču pirmās klientu atsauksmes un pārdošanas rezultāti uzrādot pozitīvas tendences: "Nenoliedzami – veikala atvēršanu ļoti ietekmēja pandēmija un ar to saistītie ierobežojumi kā Latvijā, tā citur pasaulē, piemēram, slēgtu rūpnīcu, ostu un robežu dēļ mūsu plāni vairākkārt mainījās."

Viņa atklāj, ka sākotnēji tika izlemts veikalu tirdzniecības centra "Rīga Plaza" telpās atvērt testa režīmā ar vien trešdaļu sortimenta, plauktus piepildot pakāpeniski.

"Pirmajās divās dienās tika izpirktas visas dakšas un karotes, tāpat liels pieprasījums bija pēc plīša mantiņām, kosmētikas un manikīra piederumiem. Šobrīd veikala sortiments ir pilnībā nokomplektēts," stāsta "XIMIVOGUE" pārstāve.

Nodokļu parādnieku izmešana no pretendentu loka valsts un pašvaldību iepirkumos atvieglos dzīvi tiem, kuriem nav nodokļu parādu, tomēr tas var pamatīgi sarežģīt dzīvi iepirkumu organizētājiem

Saeimas Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijas deputāti konceptuāli vienojušies par izmaiņām Publisko iepirkumu likumā, kas paredz, ka valsts un pašvaldību iepirkumos var piedalīties tikai tie uzņēmumi, kuru nodokļu parāds nepārsniedz 150 eiro. Nodokļus maksājošie, kam nav nodokļu parādu, var aplaudēt – iepirkuma veicēji ne tikai neslēgs līgumu ar to konkursantu, kuram ir nodokļu parādi, bet pat neļaus tiem faktiski startēt iepirkumu konkursos. Tik tālu viss ir vislabākajā kārtībā – gribi startēt iepirkumu konkursā, – esi tik laipns un strādā tā, lai nodokļu parāds nepārsniegtu 150 eiro. Tomēr ir vēl dažas darvas karotes, kas šo medus mucu gandē. Pirmkārt, 150 eiro nodokļu parāds uzņēmumam ar dažu tūkstošu eiro neto apgrozījumu ir viena lieta, bet simtiem tūkstošu, miljonu un pat desmitiem miljonu eiro apgrozošajiem uzņēmumiem tas ir kaut kas cits. Liels uzņēmums nodokļos maksā ievērojamas summas, kur 150 eiro ir tikai piliens jūrā. Bet tieši šis piliens var liegt piedalīties iepirkumu konkursā. Nu ko – finanšu direktori un grāmatveži dienu un nakti būs spiesti stāvēt sardzē, lai kāda nodokļu astīte nepārsniegtu šo 150 eiro griestus. Iespējams, šīs nianses dēļ arī šī grozījumu projekta izskatīšanas kontekstā vēl varētu būt diskusijas.

Aizvadītās nedēļas nogalē Lietuvas galvaspilsētā Viļņā aizritēja gadskārtējie Svētā Kazimira – Lietuvas aizgādņa svētki, kuru tradicionāla sastāvdaļa ir amatnieku gadatirgus. Db.lv piedāvā ielūkoties kaimiņvalsts galvaspilsētas lielākā gadatirgus norisē.

Gadatirgus teltis tika uzceltas Gedimina prospektā, Katedrāles laukumā, Piles ielā un Viļņas «mākslinieku rajona» Užupis ieliņās.

Gadatirgū amatnieki tirgoja gan gardumus – zivs un gaļas kūpinājumus, karstu šokolādi, alu, gan praktiskas un dekoratīvas lietas – koka pinumus, grozus, karotes, šķīvjus, keramikas podus, pašdarinātas rotas, dzintara izstrādājumus, adītas zeķes un rakstainus cimdus, pūpolus un «verbas» no sausiem ziediem un zālēm, novēroja Db.lv. Par apmeklētāju skaitu nevarētu sūdzēties, jo ieliņās nereti veidojās cilvēku «sastrēgumi», krietni apgrūtinot pārvietošanos un iepirkšanos. Kā stāstīja vietējie, ikdienā šādas ļaužu masas nav ierasta parādība Viļņā. Db.lv novēroja, ka gadatirgu apmeklēja arī latvieši.

Latvijas Nacionālā vēstures muzeja ekspozīciju un izstāžu telpās Rīgā mākslinieks un publicists Agris Liepiņš, kurš Dienas Biznesa lasītājus iepriecina ar karikatūrām, šodien pasniedza muzejam dāvinājumu - 16.gs. monētu depozītu, kas šovasar atrasts Lielvārdē, Rembates parkā.

Tajā ietilpst 765 monētas, noguldītas 16.gs. pēdējā ceturksnī. Monētas bijušas ievietotas alvas kannā, kura saglabājusies fragmentāri. Līdz ar monētām noglabātas arī divas 16.gs. sudraba karotes, informēja muzeja pārstāve Anda Ozoliņa.

Vēl pirms tālākas depozīta attīrīšanas un apstrādes jau varot spriest, ka tā sastāvā ir samērā daudz retu un interesantu monētu, vairums kaltas Rīgas brīvpilsētā. Ir arī Livonijas perioda monētas, kaltas gan Rīgā, gan Tallinā, gan Ārensburgā, tai skaitā arī lielāku nominālu - pusmārkas un vērdiņi. Vecākā depozīta monēta ir Livonijas ordeņmestra Bernharda Borha (1471-1483) šiliņš, savukārt jaunākās kaltas Rīgas brīvpilsētā (1561-1582). Tas ļaujot spriest, ka uzietais monētu noguldījums varētu būt ilgstoša uzkrājuma depozīts.

SIA Cenuklubs.lv atsauc nedrošu rotaļlietu – tējas servīzi Tee set Teeset, informē Patērētāju tiesību aizsardzības centrs.

Servīze sastāv no 42 priekšmetiem: tējkanna, krūzes, karotes, šķīvji, naži un plastmasas olas, paredzēta bērniem no 18 mēnešu vecuma), zīmols ir Eddy Toys.

Pamatojoties uz Eiropas Savienības ātrās ziņošanas sistēmā (RAPEX) ievietoto ziņojumu par nedrošu preci, SIA cenuklubs.lv brīdina pircējus un atsauc šo preci. Rotaļlieta neatbilst Ministru kabineta noteikumu Rotaļlietu drošuma noteikumi prasībām, jo rada nopietnu risku bērna veselībai. Mazs bērns var norīt tās sastāvā ietilpstošās mazās plastmasas olas, kā rezultātā var tikt bloķēti bērna elpceļi, turklāt preces caurspīdīgā vāka asie izvirzījumi var radīt nelielus ievainojumus.

6. jūnijā Latvijas vadošais restorānu aprīkojuma tirgotājs, riekstu un žāvēto augļu importētājs SIA Gemoss ar vērienīgu festivālu Meet&Greet svinēs uzņēmuma 25. dzimšanas dienu. Festivālā Meet&Greet būs iespēja satikties nozares profesionāļiem – notiks 35 Gemoss piegādātāju produktu degustācijas, jauno produktu prezentācijas un ekspertu lekcijas, savukārt festivāla izskaņā varēs baudīt īpašu svētku koncertu.

“Esmu no sirds pateicīga mūsu klientiem un piegādātājiem par līdzšinējo sadarbību. Festivāla ideju esam lolojuši ilgi un esam patiesi gandarīti, ka tā būs iespēja mums visiem satikties. 25 gadi nesavtīga darba ir nesuši augļus – pērn iezīmējām strauju izaugsmi, sasniedzot 7.5% apgrozījuma pieaugumu un liekot stabilus pamatus tālākai uzņēmuma attīstībai. Veiksmīgi attīstāmies Latvijas un Igaunijas tirgū, kā arī pagājušo gadu atkārtoti ieguvām starptautisko pārtikas kvalitātes un drošības sertifikātu BRC (British Retail Consortium – Global Standarts for Food Safety), kas apliecina Gemoss ražotās produkcijas augsto kvalitāti un atbilstību visām normatīvajām prasībām,” stāsta Gemoss vadītāja Ieva Treija.

Eiropas Savienības (ES) degpunktā, pašai to negribot, pārāk ilgu laiku ir atradies Brexit, kas, pēc ietekmīgā laikraksta The Guardian domām, nav pati lielākā ES problēma.

Laikraksts raksta: «ES lielākā problēma ir tā, ka tās ekonomiskais modelis noveco līdz ar iedzīvotājiem. Eiropā ir daudz pasaules klases uzņēmumu, bet pretēji ASV neviens no tiem nav radies pēdējo 25 gadu laikā. Eiropas zelta gados Volkswagen bija sāncensis Ford un Siemens varēja spēkoties ar General Electric. Bet pašlaik nav nedz Eiropas Google, nedz Facebook vai Amazon, un jauno tehnoloģiju ceturtajā industriālajā revolūcijā Eiropas vienkārši nav.»

Ja raugāmies uz veiksmīgākajiem un pelnošākajiem pasaules jaunuzņēmumiem, tad saraksta augšgalā eiropiešu nav. 5G tehnoloģiju jomā ķīniešu Huawei ir apmēram gadu priekšā Nokia un Ericsson. Ja raugās uz visinovatīvākajām valstīm pēc izsniegto patentu daudzuma uz vienu iedzīvotāju pēdējos piecos gados, tad pirmajā pieciniekā nav nevienas ES valsts, toties ir tādas nelielas valstis kā Izraēla un Dienvidkoreja. Tas liecina par to, ka Eiropa tiešām ir sagurusi, tajā nav jūtams uzrāviens. To visu vēl pastiprina Eiropas dienvidvalstu lielais parādu slogs un kopējā ekonomikas palēnināšanās. Viens no lielajiem Eiropas izaicinājumiem, kuru, atļaušos apgalvot, atrisināt ir daudz grūtāk, nekā tikt galā ar Brexit, ir eirozonas pārvaldība.

Saeima 22.aprīlī, pirmajā lasījumā atbalstīja par steidzamu atzīto Plastmasu saturošu izstrādājumu likuma projektu, kas no šī gada 3.jūlija paredz aizliegumu laist tirgū konkrētus plastmasas priekšmetus, kā arī noteikt pasākumus to patēriņa samazināšanai, kā arī citas prasības.

Likumprojekta mērķis ir novērst un samazināt plastmasas izstrādājumu un to saturošu zvejas rīku ietekmi uz vidi, īpaši ūdens, un cilvēka veselību. Tāpat ar grozījumiem iecerēts veicināt pāreju uz aprites ekonomiku ar inovatīviem un ilgtspējīgiem materiāliem, tādējādi sekmējot arī iekšējā tirgus efektīvu darbību, iepriekš norādījuši likumprojekta izstrādātāji Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijā.

Likuma projekts paredz, ka ražotājs Latvijā nevarēs laist tirgū šādas vienreizlietojamās plastmasas preces: vates kociņus, galda piederumus (dakšiņas, nažus, karotes, irbulīšus), šķīvjus, salmiņus, dzērienu maisāmkociņus, kā arī baloniem piestiprināmus un to turēšanai domātus kociņus un to mehānismus. Tāpat plānots aizliegt no putu polistirola izgatavotus pārtikas un dzērienu iepakojumus, tā korķīšus un vāciņus, dzērienu glāzes un to vāciņus, kā arī vienreizlietojamos un atkārtoti lietojamos no oksonoārdāmas plastmasas izgatavotus izstrādājumus.