Lai arī saldumus Latvijā gatavo daudzi, mājražotāja Ilze Gotharde atrod savu nišu un piedāvā augļu un dārzeņu sukādes, trifeles un sīrupus
Ar sukāžu, trifeļu un sīrupu gatavošanu Ilze nodarbojas aptuveni gadu. Pirms tam viņa vēl vienu gadu «taustījās» un eksperimentēja ar receptēm. Kad Ilzes bērnam bija divarpus gadu, viņš sāka iet dārziņā. Iepriekš viņa ir strādājusi dažādus darbus birojā, bet juta, ka tas viņu nesaista. Tāpēc, tuvojoties laikam, kad atvasei jādodas uz bērnudārzu, radās bažas par to, ka atkal būs jāpievēršas darba meklēšanai un CV sūtīšanai. Aptuveni tajā pašā laikā viņa sāka gatavot sukādes. «Gatavoju cidoniju sīrupu un aizdomājos par sukādēm. Rakos pa internetu, meklēju informāciju, ko dara ar cidoniju biezumiem, kas paliek pāri, kad pagatavots sīrups. Uzgāju receptes, sākumā žāvēju plītiņā,» viņa atceras. Tādējādi Ilze nonāca līdz šai biznesa idejai. Drīz viņa piedalījās pirmajā tirdziņā un tā laika skatījumā pirmie rezultāti bija ļoti labi. «Tagad šķiet, ka ienākumi nebija lieli, bet tolaik tie likās ļoti labi. Biju priecīga. Drīz nāca rudens, Ziemassvētki un draugi un paziņas vēlējās iegādāties sukādes dāvaniņām, tāpēc bija tā, ka es tik spēju taisīt,» viņa saka.
Nākamais solis
Ilze ir reģistrējusi savu darbību kā mājražotāja un pašnodarbinātā. «Man tas viss sākotnēji šķita kā Ķīnas ābece, bet tik traki nebija,» viņa atzīst. Saldais mantojums savu produkciju galvenokārt realizē Kalnciema tirdziņā, jo veikaliem Ilze kā mājražotāja savu preci nevar piedāvāt. Tomēr interese no maziem veikaliņiem, kas piedāvā dažādus Latvijas lauku labumus, esot liela. «Uz lielajiem veikaliem netēmēju, jo tad vajag lielu apjomu, turklāt man šķiet, ka tad produkcija pazaudēs savu šarmu,» viņa spriež.
Šobrīd Ilzei ir plašāks preču klāsts nekā pašā sākumā, kad uzsāka darbību, un viņa ir nonākusi pie atziņas, ka nepieciešamas plašākas telpas. Šobrīd, vasaras beigās, vietas vēl pietiekot, bet ziemā, kad apjoms pieaug un ir daudz darba, nepieciešama vieta, kur glabāt preces. «Es uz priekšu eju ar ļoti maziem solīšiem. Skatos – durvis – paveras un tad eju. Neesmu no tiem cilvēkiem, kas ar visu spēku laužas aizvērtās durvīs. Kad būs lielākas telpas, tā vairs nebūs mājražošana – tā jau būs ražošana. Tad arī pavērsies ceļš uz veikaliem, kafejnīcām, restorāniem,» viņa atklāj.
Rīdzinieki novērtē
Rudenī un ziemā Ilzei nav problēmu ar tirdzniecību, jo sukādes un trifeles ir izteikts gada tumšā laika produkts. Pavasarī arī tirdzniecībā veicoties labi, bet, jo tuvāk nāk vasara, jo vairāk grib citu veidu produktus. Ilze ievērojusi, ka krietni atšķiras pircēji Rīgā un citās pilsētās. «Nezinu, vai rīdziniekiem ir vairāk naudas vai viņi vienkārši spēj novērtēt roku darbu, bet tikai retos gadījumos prasa, kāpēc produkcija ir tik dārga. Produkts runā pats par sevi, viņiem nerodas jautājumi, un rīdzinieki saprot, ka tas tā maksā. Savukārt ārpus Rīgas cilvēki vairāk norāda, ka produkcija esot dārga,» viņa stāsta. Ilze pieļauj, ka laukos cilvēki paši mēģinājuši no dārzā izaudzētā gatavot sukādes, bet nesaprot, ka, ražojot tās lielākā apjomā tirdzniecībai, jāiegulda darbs un laiks.
Runājot par tirgošanos, Ilze atzīst, ka šis darbiņš viņai īpaši labi nepadodas un viņa būtu laimīga, ja varētu to vien darīt, kā ražot un iepakot. Taču nepieciešams arī komunicēt ar klientiem, tirgoties. «Es pēc savas būtības neesmu pārdevēja, bet savu produktu tirgot ir citādi – zini, ko taisi, un vari pārliecinoši izstāstīt visu. Cilvēki uzdod dažādus jautājumus, un es varu atbildēt, piemēram, no kādas šokolādes taisu trifeles. Sākumā negribēju teikt, bet daudzi grib zināt, ka produkcijā nav augu tauku. Viņiem ir svarīgi, ko viņi ēd. Pēdējā laikā ir jūtama šī tendence, reizēm pat pārspīlēti,» viņa saka.
Cits citam netraucē
Ilze vērtē, ka saldumu piedāvājums Latvijā ir ļoti plašs, turklāt ne vien no lielo ražotāju puses, bet arī mājražotāji piedāvā dažādas konfektes, karameles, īrisus, gotiņas, marmelādes utt. «Piedāvājums ir plašs. Vēl pagājušajā rudenī, kad piedalījos Kalnciema tirdziņā, bija diezgan mierīgi, bet pēc jaunā gada pēkšņi likās, ka parādījušies daudzi jauni tirgotāji. Es apbrīnoju jaunos uzņēmējus un mājražotājus – ko tik neražo! Malači. Ir labi, ka viņi nenobīstas no ekonomiskā stāvokļa, bet gan saņemas, iet un dara,» viņa priecājas.
Kad Ilze sāka gatavot sukādes, uzreiz arī pētīja, cik daudz Latvijā ir uzņēmumu, kas tās ražo. «Sapratu, ka diezgan daudzi ir ļoti sarosījušies šajā jomā. Man liekas – lai atšķirtos, galvenais ir saglabāt sākotnējo kvalitāti. Esmu novērojusi, ka ar citiem produktiem reizēm gadās tā, ka sākumā, kad tas ir jauns, tam ir akcijas cena un laba kvalitāte, bet, kad tas ir kļuvis iemīļots, garša mainās. Esmu runājusi ar kolēģiem, kas arī tirgojas Kalnciema tirdziņā, un mēs visi esam vienās domās – galvenais ir nesākt halturēt, bet gan turēt roku uz pulsa, nezaudēt kvalitāti. Es esmu diezgan kritiska pret sevi,» viņa stāsta.
Savukārt runājot par konkurenci trifeļu jomā, viņas skatījumā tādu uzņēmumu neesot daudz. «Cits citam netraucējam, konkurenci šim produktam nejūtu, jo īpaši biešu vai burkānu trifelēm,» teic Ilze.
Atgriežas pie saknēm
Ilze stāsta, ka viņai ir pārtikas ražotāja izglītība, ko viņa savulaik ieguvusi Purvciema pārtikas ražotāju arodģimnāzijā. Viņai ir trīs specialitātes – konditore, maizniece un konfekšu ražotāja. Tolaik padevās dažādu gardumu gatavošana, virtuvē veidoja dažādus kulinārijas brīnumus, un vecāki iedrošināja mācīties šajā virzienā. Viņa neilgu laiku pastrādāja specialitātē, bet saprata, ka nespēj caurām dienām cept smalkmaizītes – varētu, bet tas nešķita saistoši. Tāpēc viņa nebija domājusi, ka strādās šajā jomā, kā tas šobrīd ir noticis. «Domāju, ka katrs cilvēks ir kaut kam radīts, kur sevi ieguldīt,» atzīst Ilze.
#1/7
#2/7
#3/7
#4/7
#5/7
#6/7
