Konditorejas Rīgā ir sakuplojušas, turklāt ir attīstījušās vairākas ķēdes – Sala, Mārtiņa Beķereja, Vecrīga, Junge, Gustavbeķereja, ceturtdien vēsta laikraksts Dienas Bizness.
«Krīzes laikā tika atvērts ļoti daudz konditoreju, taču daudzas tagad jau ir aizvērtas, jo šis ir specifisks bizness. Konkurence brīžiem ir nežēlīga. Uzskatu, ka tas ir virzītājspēks produkta un apkalpošanas attīstībai. Droši vien Rīgā ir daudz konditoreju, bet tas atkarīgs no tā, ar ko salīdzina, piemēram, kādā no Vācijas lielpilsētām konditoreju ir daudz vairāk nekā Rīgā,» tirgu raksturo Mārtiņš Kalniņš, Mārtiņa beķerejas (SIA Pērse-L.L.K.) valdes priekšsēdētājs. SIA Nomeda (Sala) projektu vadītāja Līva Liepiņa piesaka arī jaunu mājaslapu, lai aptvertu interneta komercijas plašās iespējas, šobrīd strādājam pie jaunu klientu piesaistes,» viņa stāsta. Savukārt SIA Luksus konditoreju tīkla Vecrīga īpašniece Ivande Pīlāga teic, ka īpašu konkurenci nejūtot. Blakus vienai no viņas konditorejām pirms kāda laika atvērta Mārtiņa beķereja – pirmajā nedēļā bijis apgrozījuma kritums, tomēr vēlāk viss esot atgriezies vecajās sliedēs, jo katram uzņēmumam ir savi klienti. «Mūsu publika nemainās,» saka I. Pīlāga. Galvenokārt tie ir vecāka gadagājuma ļaudis, taču apmeklētāju vidū ir arī jaunieši. Piedāvājumā reizēm tiek ieviesti kādi jauninājumi, tomēr pārsvarā sortimentu veido klasika – krēmšnites un ābolkūciņas.
Kā maza ražotne
Mārtiņa beķereju ķēdē šobrīd ir sešas konditorejas centrā, Ķengaragā un Pļavniekos. Viena tiek pārcelta uz jaunu vietu Imantā. Iespējams, varētu tikt izveidota vēl viena Mārtiņa beķereja Juglā. Pēc M. Kalniņa novērojumiem, īpaši neatšķiras bizness Rīgas centrā un mikrorajonos. Centrā brīvdienās ir klusāks, bet mikrorajonos ir tieši pretēja situācija.
Mārtiņa beķerejās strādā 110 cilvēku un katra beķereja ir kā maza ražotne. «Nezinu nevienu, kurš Rīgā strādātu līdzīgi. Vieglāk ir aizvest saldētu produkciju un uz vietas tikai izcept. Mums viss process uz vietas notiek no A līdz Z,» uzsver M. Kalniņš. Tas nozīmē lielākas izmaksas, sarežģītāku tehnoloģisko procesu, ir nepieciešams vairāk cilvēkresursu un tas ir grūtāk administrējams, taču ieguvums ir galaprodukta garšas īpašības.
Visu rakstu Maizītes garšo gan centrā, gan perifērijā lasiet 19. februāra laikrakstā Dienas Bizness.