Par Sokotras salas eksistenci, visticamāk, dzirdējis vien retais, bet mums ar vīru tā šķita vilinoša daudzveidīgās dabas dēļ. Nelielajā, 120 km garajā un 40 km platajā, salā apskatāmi visi augi un ģeoloģiskie veidojumi, kas ir pārējos pasaules piecos kontinentos.
Turklāt tikai Sokotras salā aug pudeļkoki un pūķa asinskoki. Sala tūristu redzes lokā nonākusi vien pēdējos gados, bet vēl aizvien tā nav plaši apmeklēta. Lielākais bieds ir nemierīgās valstis – Somālija un Jemena – tās tuvumā. Mēs riskējām. Tiesa, bez satraucošiem starpgadījumiem brīdī, kad bija jālido mājās, neiztikām.
Kad turp braukt?
Piemērotākais laiks ceļojumam uz Sokotras salu ir no decembra līdz martam. Lai gan tur valda ziema, mums, eiropiešiem, laika apstākļi šķiet patīkami, ir silti. Pārējos mēnešos salā ilgstoši ir vētras, pamatīgi karstuma pariodi, kad termometra stabiņš mēdz pakāpties līdz un pat pārsniegt 40 grādu atzīmi.
Vietējā biznesa īpatnības?
Bizness un uzņēmējdarbība tās klasiskajā izpratnē salas iedzīvotājiem ir sveši jēdzieni. Vietējie pašpatēriņam audzē kazas un zvejo. Kaut ko pārdod tiem sokotriešiem, kas dzīvo pilsētās.
Kā tūriste augstāko komforta līmeni izbaudīju kādā kempingā, kur bija eiropiešiem saprotamas labierīcības (pods, nevis pēdu kontūras), kā arī palūdzu, lai man uzsilda ūdeni katliņā. Pie tā tiku ārpus kārtas, jo parasti kempingos siltais ūdens netiek nodrošināts.
Viens no vietējo iedzīvotāju ienākuma avotiem ir meitu izdošana pie vīra. Salā valda daudzsievība, un tas ir normāli, ja vienai sievietei ir pat 20 bērnu. Meitenes tiek izprecinātas agri – pat 15 gadu vecumā. Vietējās sievietes uz mani skatījās ar izbrīnu un nožēlu, kad es atklāju, ka man ir tikai divi bērni. Viņas prasīja, kāpēc vīrs no manis nešķiras?
No kā uzmanīties?
Par spīti tam, ka Sokotras salas tuvumā atrodas Somālija, kas pasaules slavu iemantojusi ar draudīgajiem pirātiem, un Jemena, kur varu pārņēmuši dažādi grupējumi, salā draudu nav. Tur nav sastopami arī dzīvnieki, kas varētu apdraudēt dzīvību. Sala ir izolēta no ārpasaules, un vietējie neslēdz ne mājas, ne mašīnas. Tā taču ir sala un, ja kāds kaut ko ļaunu pastrādās, tad nebūs, kur aizlaisties. Cilvēki ir draudzīgi un laipni. Tiesa, ārvalstu sievietēm ieteicams pārāk neizcelties, bet vilkt drēbes, kas pēc iespējas vairāk nosedz kailās ķermeņa daļas. Es pat iegādājos melno musulmaņu sieviešu izejamo tērpu.
Jārēķinās, ka salā nav elektrības. Tā ir tikai divās lielākajās pilsētās no plkst. 5 vakarā līdz plkst. 5 rītā. Citur – tikai tad, ja ir pašam savs ģenerators. Galvaspilsētā internets pieejams vien dažas stundas un pāris reizes nedēļā. Turklāt interneta pārklājums ir švaks. Viesnīcas tur ir tikai galvaspilsētā, līdz ar to nakšņojām teltī.
Tualetes papīra salā nav, un, ja ir vēlme saglabāt eiropiešu tradīcijas, tas jāņem līdzi pašiem, jo ar dabā sastopamām augu lapām izlīdzēties nevarēs.
Indijas okeānā sastopami Somālijas pirāti. Tas ir nopietni un to vajag respektēt. Ar laivu no krasta atļauts braukt vien dažu kilometru attālumā.
Visu rakstu Pudeļkoku meklējumos lasiet 6. februāra laikrakstā Dienas Bizness.
#1/32
#2/32
#3/32
#4/32
#5/32
#6/32
#7/32
#8/32
#9/32
#10/32
#11/32
#12/32
#13/32
#14/32
#15/32
#16/32
#17/32
#18/32
#19/32
#20/32
#21/32
#22/32
#23/32
#24/32
#25/32
#26/32
#27/32
#28/32
#29/32
#30/32
#31/32
