Sabiedrības sašutums par zemajām termiņnoguldījumu likmēm Latvijā ir pilnīgi saprotams. Teju ikviens izjutis pieaugošos kredītmaksājumus, ko veicināja īstermiņa procentu likmes eiro valūtā (ko dēvē par Euribor) pārliecinošā pietuvošanās četriem procentiem, neizslēdzot iespēju tuvākajos mēnešus sasniegt pat 4.5% un vairāk.
Krājobligācijas, ko izlaiž Valsts Kase, sola ienesīgumu ap 4% gadā atkarībā no šo obligāciju dzēšanas termiņa. Taču vēsturiski populārie banku termiņnoguldījumi ienesīguma ziņā būtiski atpaliek no krājobligācijām, to likmēm arvien atrodoties 2% – 4% robežās.
Vai tiešām pie vainas ir tikai bieži pieminētā nepietiekamā konkurence starp bankām? Nebūt nē - ikviena iedzīvotāja rokās ir iespēja izvēlēties sev atbilstošāko ilgtermiņa noguldījumu veidu, lai tas būtu ienesīgs un atbilstu individuālajai vajadzībai. Taču, lai izdarītu pareizās izvēles, vispirms būtiski ir saprast savas vajadzības un atrast tām atbilstošākos risinājumus.
Uzkrājumu veidošanas ceļojums
Lai izskaidrotu efektīvas uzkrājumu veidošanas galvenos principus, piedāvāju izmantot samērā vienkāršu un sadzīvisku analoģiju par braukšanu ar automobili dažādos apstākļos. Latvijā kopumā ir jārēķinās ar trīs braukšanas ātruma ierobežojumiem: - dzīvojamā zona - līdz 20 km/h;- apdzīvotā vieta - līdz 50 km/h;- šoseja - līdz 90 vai dažreiz pat 110 km/h. Šie ātruma ierobežojumi nav izvēlēti nejauši. To pamatā ir aprēķini, kas atrod līdzsvara punktu starp satiksmes drošību un efektivitāti. Tādēļ ir ļoti svarīgi šīs norādes ievērot. Ir pašsaprotami, ka nevajadzētu "vilkties" pa šoseju ar ātrumu 20 kilometri stundā, kā arī nedrīkst traukties cauri kādai dzīvojamajai zonai ar 90 kilometriem stundā. Tieši tāpat ir ar termiņnoguldījumiem, kuru šī brīža popularitāte signalizē par pirmo risku - atrašanos uz šosejas ar ātrumu 20 km/h.
Kā izvēlēties piemērotāko maršrutu termiņnoguldījumiem?
Ilgtermiņa (desmit, divdesmit gadi un ilgāk) uzkrājumu veidošana ir līdzīga garam ceļojumam ar automašīnu. Priekšā var būt gan ātrgaitas šosejas, gan apdzīvotās vietas un dzīvojamās zonas. Ja mērķis ir maksimāli efektīvi nokļūt no punkta A līdz punktam B (nevis apskatīt pa ceļam visus iespējamus objektus), tad ir tikai loģiski jau maršruta sākumā nokļūt uz šosejas un braukt ar ātrumu 90 - 110 km/h līdz sasniegts galamērķis. Tieši tā pat ir ar uzkrājumiem, no kuriem vēlamies ātru atdevi - šāda pieeja ir salīdzināma ar ieguldījumiem akcijās 100% apmērā, kur uzkrājums var vidēji pelnīt 10-12% gadā. Tajā pašā laikā atsevišķos periodos akciju vērtība var būtiski sarukt, pat par 50% vai vairāk.
Tādēļ ieguldījumi akcijās ir piemēroti uzkrājumu veidošanai izteikti ilgtermiņā – desmit, divdesmit vai vairāk gadu garumā. Risks (braukt ar lielāku ātrumu) atmaksājas ja šis ceļojums ir pietiekami garš un ir piemēroti apstākļi. Ikviens apzināmies, ka, tuvojoties galamērķim – apdzīvotajai vietai ātrumu vajadzētu samazināt. Tieši tāpat arī ar pieeju ieguldījumam – tuvojoties mērķim, jāsamazina akciju īpatsvars, lai izvairītos no nepamatota riska. Ja uzkrājums ir nepieciešams kādam tuvākam mērķim jau pēc dažiem gadiem, tad šajā gadījumā būtu jāskatās uz konservatīvākiem ieguldījumu veidiem nekā uzņēmumu akcijas. Šim mērķim der ieguldījumi obligācijās un īstermiņa parādzīmēs (termiņnoguldījumu ekvivalents). Sagaidāmais ienesīgums svārstīsies diapazonā vidēji 3-5% gadā. To varētu salīdzināt ar braucienu ar auto, kad maršruts iet caur apdzīvotajām vietām un spēkā ir objektīvi stingrāki ātruma ierobežojumi.
Savukārt visdrošākie ieguldījumi ir īstermiņa valdību parādzīmes, kas var ienest nedaudz virs 3% gadā. Taču, ja, piemēram, vidējā inflācija arī ir ap 3% gadā, tad šo ieguldījumu ienesīgums, atskaitot inflāciju, faktiski ir 0%. Obligāciju portfelis, balstoties uz vēsturiskajiem datiem, var ienest ap 5% gadā, kas nedaudz pārsniedz inflāciju. Obligāciju risks parasti arī ir krietni zemāks par akciju risku, taču arī ienesīgums ir vidēji divreiz mazāks par akciju ienesīgumu. Ikviens autovadītājs zina, cik kaitinoša mēdz būt braukšana pa šoseju, kur ik pēc dažiem kilometriem seko kāda apdzīvota vieta. Ja no šāda maršruta nevar izvairīties, tad nekas cits neatliek un šāds braukšanas režīms būs pamatots, taču pie katras iespējas vēlēsimies šādus posmus apbraukt. Tieši šādiem ceļa posmiem pielīdzināma kombinēšana starp ieguldījumiem akcijās un obligācijās, ko nereti praktizē investori. Tas kopumā samazina šāda ieguldījumu portfeļa risku, neizbēgami samazinot arī tā peļņas potenciālu. Un gluži tāpat kā no aprakstītajiem ceļa posmiem, arī no šādas pieejas, ja vien ir iespēja, vajadzētu izvairīties, izvēloties optimālākus scenārijus.
Finanšu likumi ir nepielūdzami
Ienesīguma atšķirība, kas ir mērāma ar pāris procentiem vienā gadā, būtiski neietekmēs uzkrājuma apjomu pēc desmit gadiem. Taču, ja runa ir par pāris procentiem katru gadu, to ietekme uz gala rezultātu ilgtermiņā ir milzīga. Piemēram, ja viena uzkrājumu portfeļa, kas tiek papildināts ar regulārām iemaksām, vidējais ienesīgums gadā ir 5%, bet cits portfelis vidēji pelna 7% gadā, pēc divdesmit gadiem pirmais portfelis būs gandrīz par 20% mazāks nekā otrais portfelis. Ja ienesīguma starpība ir vidēji 5% gadā (piemēram, mēs salīdzinām 100% akciju portfeli ar 100% obligāciju portfeli), tad pēc divdesmit gadiem pirmais portfelis būs jau par 40% mazāks nekā otrais! Tā ir ievērojama starpība, ko ietekmē ieguldījumu stratēģija.
Šo rezultātu var salīdzināt ar diviem dažādiem maršrutiem, kas sākas punktā A un beidzas punktā B. Viens maršruts maksimāli izmanto ātrgaitas šosejas priekšrocības, otrais nepārtraukti ved mūs cauri daudzām apdzīvotajām vietām. Atgriežoties pie pārdomām par termiņnoguldījumiem un to procentu likmēm, katram noguldītājam ir jāuzdod sev jautājums: "Kādam mērķim šī nauda tiek krāta un kad man tā būs nepieciešama?"
