Kad sāku strādāt par vadītāju, domāju, ka jābūt stingram, tagad daudz svarīgāk šķiet motivēt cilvēkus, rūpēties par attiecībām
Tā DB saka SIA Doka Baltic vadītājs Jānis Pinnis. Daļu atziņu viņš guvis, pāris gadus strādājot Kanādā un Ziemeļvalstīs. Doka Group ir pasaules mēroga spēlētājs betona veidņu ražošanā, bet tas izaudzis no XIX gadsimta vidū Austrijā dibināta ģimenes uzņēmuma.
J. Pinnis uzņēmumam pievienojās pirms 15 gadiem – tieši no augstskolas sola. Latvijas Lauksaimniecības universitātē viņš ieguva būvinženiera profesiju. Karjeras sākumā J. Pinnis bija Doka produktu pārstāvis Latvijā un pēc pāris gadiem kļuva par Doka Latvia vadītāju. «Tajā laikā biju koncernā jaunākais vadītājs. Man bija 26 gadi,» atceras J. Pinnis. Starptautiskos uzņēmumos, kur pievērš uzmanību personāla attīstībai, ir iespējas izaugsmei, uzskata J. Pinnis. «Tolaik man bija priekšstats, ka vadītājam jābūt stingram, jākontrolē, vai cilvēki laikā nāk uz darbu, utt. Biju diezgan pārliecināts, ka daru pareizi. Pakāpeniski koncernā apgūstot dažādas apmācību programmas, svarīgākas kļuva citas lietas – kā sekmēt darbinieku izaugsmi, pievērsos ne vien rezultātam, bet arī procesam. Jā, varētu teikt, ka kļuvu demokrātiskāks,» saka Doka Baltic vadītājs.
Mānīgs tuvums
Pasaules ekonomikas krīze 2009.–2010. gadā uzņēmumu skāra diezgan smagi, pieprasījums būvniecībā strauji kritās. Doka veiktās pārmaiņas mēdz apzīmēt ar vārdiem «konsolidācija» un «optimizācija». Trīs Doka Baltijas uzņēmumi tika apvienoti vienā, J. Pinnim piedāvāja braukt uz Kanādu vadīt Doka uzņēmumu šajā valstī. «Tas izklausījās izaicinoši, un es piekritu. Likās, esmu izaudzis kā vadītājs,» viņš atceras. Pirmajā laikā Kanādā viņš juties pārsteigts par darbinieku atvērtību, sirsnību. Latvijā un Baltijā jauns vadītājs biežāk tiek sagaidīts ar bažām – kā būs, ko samazinās, «nogriezīs». Tur sākumā bijusi sajūta, ka sagaida ar prieku. «Jāni, cik jauki, ka esi pie mums. Mēs priecājamies,» darbinieki pauduši apmēram šādu attieksmi. Vai visi, kas to saka, tā domā un jūt, J. Pinnis nav pārliecināts. Iespējams, tās ir atšķirības ārējās izpausmēs. No Kanādā pieredzētā J. Pinni kā vadītāju sajūsminājušas pārdošanā strādājošo cilvēku prasmes. Kā filmās – ar vieglumu, pārliecību, ļoti komunikabli. Viņš gribētu, lai šādas prasmes būtu arī profesionāliem pārdevējiem Latvijā. Taču, vai tas ir iespējams, viņš šaubās, jo, šķiet, turieniešiem ir cita mentalitāte, kurā gluži dabiska ir prasme tirgoties – viegli, smalki un rezultatīvi.
Bizness un līderība
Atbraucot no Kanādas, J. Pinnis sācis domāt par savu biznesu. Pamudinājums bijis daudzkārt dzirdētie apgalvojumi, ka cilvēkiem vismaz reizi 7 vai 10 gados jāmaina darba vieta. Tā viņš izveidojis savu būvniecības uzņēmumu ar specializāciju pamatu betonēšanā. J. Pinnis, līdzīgi kā citi Latvijas būvnieki, meklēja iespējas ārvalstu tirgos, sākumā – Norvēģijā, kuru dižķibele neskāra. Tomēr bizness tajā nav šķīries, labāk vedies Zviedrijā un Somijā. Šīs zemes pret baltiešu kompāniju sniegtiem pakalpojumiem esot atsaucīgākas. Pēc dažiem gadiem privātajā biznesā, Doka atkal J. Pinni uzrunājusi vadītāja amatam. Viņš piekritis. Tam bijuši vairāki iemesli. Viens no tiem – atziņa: lai ar savu uzņēmumu sasniegtu kaut cik vērā ņemamas kompānijas vērienu, ir ilgs ceļš ejams. Viņa skatījumā arī biznesa vide Latvijā būvniecībā ir izaicinājumu pilna, lai neteiktu, ka nedroša jaunam uzņēmumam. «Grūti ir kaut ko plānot, jo valsts var pēkšņi izdomāt mainīt spēles noteikumus, kā, piemēram, nesen notika ar termiņuzturēšanās atļaujām ārzemniekiem. Konkursi, kas būvniekiem nodrošina lielāko daļu darbu, ir necaurspīdīgi,» viņš saka. Spriežot no redzētā Somijā un Zviedrijā, J. Pinnis domā tā: ja valsts tiešām gribētu, tad daudzas problēmas, tostarp tās, kas attiecas uz būvniecības konkursiem, aplokšņu algu, varētu atrisināt.
Skološanās lietas
Ja Doka būtu piedāvājusi vadīt tikai Latvijas mēroga uzņēmumu, iespējams, viņš nepiekristu, bet strādāt par vadītāju uzņēmumiem visās trīs Baltijas valstīs šķitis interesanti. «Tas nav tikai vadīt 100 cilvēkus, izaicinājums ir tiešām apvienot uzņēmumu, ņemot vērā atšķirības mentalitātē.» Kā vadītājs viņš gribētu, lai cilvēki darbā jūtas kā otrās mājās. Vēl viņu interesē cilvēku iekšējā motivācija. Ko darīt, lai neiestātos rutīna? J. Pinnis pats vēlētos mācīties menedžmentu. «Esmu gājis labās skolas, bijis Doka organizētās apmācībās Austrijā, bet gribētos vēl plašāku ieskatu vadības lietās, lai tās nebūtu vērstas tikai uz konkrēto nozari.»