Anša Gulbja veiksmīgā biznesa pamatā nebūt nebija vieglu peļņu nesošā sensacionālā literatūra, bet gan vērtīgi izdevumi.
— Strādājot A. Golta grāmatnīcā reiz ievēroju, ka pie šefa kabinetā ieiet kāds svešs, elegants kungs. Veikalam cauri ejot viņa cigāra dūmi piesmaržoja visu telpu. Šī kunga ārējā stāja un manieres mani, kā nepiedzīvojušu jaunekli, sevišķi interesēja. Kautko līdzīgu biju novērojis tikai pie zobārsta Fr. Mierkalna, kas bija sarakstījis un pats arī izdevis lugu Līdzsvarā. Fr. Mierkalnu vairākas reizes biju redzējis arī uz ielas, kad viņš ar savu draudzeni, Dailes teātra aktrisi Tiju Bangu pastaigājās Vērmanes dārza apkārtnē.
Vienmēr viņš bija tērpies labā uzvalkā, un visas kustības bija nosvērtas. Piem., satiekot uz ielas pazīstamu pretimnācēju, viņš jau laikus pārlika spieķi no labās rokas uz kreisās rokas elkoņa, ar kreiso izņēma papirosu no mutes un ar labo cēli pacēla platmali sveicienam. Pēc tam, tādā pat kārtībā, nesteigdamies visu novietoja atpakaļ. Tas tika izdarīts ar tik apsvērtu smalku kustību, ka prieks bija noskatīties. Kautkas līdzīgs ārējā uzvedībā un manierēs bija vērojams arī pie svešā kunga, kas apmeklēja mūsu grāmatnīcu un ieradās pie šefa. Drīz vien dabūju zināt, ka tas esot lielās Otto Kirchnera firmas pārstāvis Ansis Gulbis no Pēterburgas un piedāvājot firmas ražojumus, galvenā kārtā rakstāmpiederumus un greznuma priekšmetus biroju un dzīvokļu vajadzībām, — lūk, kāds Ansis Gulbis ap 20. gadsimta pašu sākumu šķitis pārdevējam Raitam Ritumam.
Gadus 27 vēlāk, kad Gulbis sāk Latviešu Konversācijas
vārdnīcas izdošanu un viņu tuvāk iepazīst tās redaktors, vēsturnieks Arveds Švābe, Anša Gulbja grāmatu apgāds jau ir katram lasītpratējam latvietim labi zināms zīmols.
— Vienkāršu ļaužu bērns, gandrīz bez kādas skolas izglītības, Ansis paša spēkiem bij lauzies uz augšu, iemācījies krieviski un vāciski, pamazām pievērsdamies grāmatu rūpniecībai. Būdams vecpuisis un ieņemdams labi atalgotu vietu Krievijas galvaspilsētā, viņš pamazām kļuva par vienu no kulturālākiem un rakstnieku visvairāk aplidotiem grāmatu izdevējiem, kurš jau priekš 1. pasaules kara nodibināja vērtīgo latviešu universālās bibliotēkas sēriju, pieaicinot par autoriem un tulkotājiem toreizējo kreiso inteliģenci. Tikai pateicoties A. Gulbja pabalstiem, Aspazija un J. Rainis varēja 15 gadus Šveices trimdā mierīgi nodoties literāram darbam. Arī Latvijas laikā A. Gulbis ar saviem monumentāliem latviešu klasiķu kopoto rakstu un LKV (Latviešu konversācijas vārdnīcas — I. L.) izdevumiem izdarīja neatsveramu pakalpojumu mūsu tautai un kultūrai. [..] A. Gulbis izmēģināja roku arī prozas un drāmas rakstniecībā, jo viņam bij dzīva iztēle un liela pieredze cilvēciskās komēdijas tipu galerijā. Cik atceros, viņa darbu stilu un valodu laboja vairāki literāti (J. Pētersons, A. Būmanis u. c.), un tiem vienmēr būs zināma kultūrvēsturiska nozīme kā laikmeta dokumentiem.
Panākumu formula
Kā Gulbim tas izdevās? Arveds Švābe prāto, ka, būdams liela vēriena grāmatnieks, Gulbis nebaidījās riskēt, nepelnījās ar izdevīgiem skolas grāmatu veikaliem, bet visus savus kapitālus ieguldīja tādos pasākumos, kas rentējās lēni, bet labi. Pēc savas dabas džentlmenis un mecenāts, lai gan tai pašā laikā impulsīvs, viņš prata labi sadzīvot ar ļaudīm un iemantot draugus visās aprindās, kas viņam vieglāk nekā citiem pašķīra ceļu uz banku kredītiem un valsts subsīdijām.
Tā tas bija starpkaru laikā, kad Gulbja reputācija jau komentārus neprasīja. Bet kur sākās šā vienkāršu ļaužu bērna ceļš augšup? Kā gan tas nākas, ka 1873. gada 8. decembrī Cērkstes muižā (tagad Tukuma rajona Milzkalnes ciema teritorijā) kalpa ģimenē dzimušais puisis, kura vienīgā sistemātiskā skolas izglītība bija trīs ziemas Bigauņciema skolā, dzīvē sasniedza tieši tik, cik pats vēlējās? Literatūrzinātnieks Konstantīns Karulis uzskata, ka Gulbja pievēršanos grāmatu izdevniecībai noteica trīs faktori.
Pirmais — pirmās latviešu enciklopēdijas izdevēja Jēkaba Dravnieka plašais vēriens un drosme. Izlasījis 1891. gadā Dravnieka izdotās Konversācijas vārdnīcas pirmo burtnīcu, Gulbis tā sajūsminās, ka nolemj kļūt grāmatnieks:
— šo liktenīgo soli varbūt es nekad nebūtu spēris, ja Jēkabs Dravnieks mani kā jaunekli nebūtu ar savu ideālismu saviļņojis.
Otrais — 1897. gadā iepazītā Andreja Pumpura mudinājumi. Trešais — Raiņa morālais atbalsts, kopš 1902. gada abiem intensīvi sarakstoties.
Tomēr pie šiem trīs faktoriem Ansis nonāk pamazām. Piecpadsmit gadu vecumā (ap 1888. — 1889. gadu) viņš dodas uz Rīgu, lai kļūtu par mācekli tirdzniecībā, un drīz strādā Valdemāra importa firmā. Taču viņš alkst specifiskas romantikas un iestājas par strādnieku Heizermaņa kokapstrādes fabrikā:
— Es atstāju tirdzniecību, mani vilka fabrikas dūmu mutuļi, es gribēju sviedriem vaigā kā strādnieks savu maizi ēst.
Gulbis iestājas biedrībā Auseklis un kļūst par tās komitejas locekli. Brīvajā laikā viņš daudz lasa un mēģina pats rakstīt. 19 gadu vecumā sacer stāstu, ko 1892. gadā iespiež Baltijas
Vēstnesis. Viņš iestājas Rīgas Latviešu biedrības teātrī, spēlē mazas lomiņas un ar savu drāmu Latvieši piedalās lugu konkursā (bez sekmēm).
22 gadu vecumā 1895. gadā Ansis kļūst par mācekli vācieša Karla Jozesa grāmatu un mākslas priekšmetu veikalā Daugavpilī.
— Viņš veikli apgūst jaunās nozares specifiku, iepazīst pircēju intereses un iesaka pārkārtojumus veikala darbībā, sevišķi piedāvājamo grāmatu sortimentā. Ierosinājumi ir veiksmīgi, grāmatu apgrozījums strauji pieaug, un jau pēc dažiem mēnešiem Gulbis kļūst par veikala nodaļas vadītāju. Viņam tomēr ir grūti panest provinces pilsētas dzīves šaurību un veikala īpašnieka mietpilsonisko dzīvesveidu, jo jādzīvo tā ģimenē, — raksta Konstantīns Karulis.
Gadu nostrādājis Daugavpilī, Ansis atgriežas Rīgā fabrikas darbā, bet tikai uz īsu brīdi, jo veikala īpašnieks Karls Jozess pierunā viņu atgriezties jau kā uzņēmuma vadītājam. Tagad viņam visa diena nav jāpavada veikalā, ir vairāk brīva laika. Ne tikai firmas, bet arī savās interesēs Gulbis daudz ceļo, iepazīstas ar Krievijas un ārzemju lielajiem grāmatniecības uzņēmumiem un nodibina sadarbību.
Vecpuisis pēc paša gribas
Anša Gulbja panākumu formulā nav vietas laulībai. Bet vai to pašu var teikt par mīlestību? Laikabiedri mēģinājuši vecpuisi Gulbi par šo tēmu izvaicāt viņa 60. dzimšanas dienai par godu notikušajās intervijās presē 1933. gadā. Anša Gulbja nelaimīgā un laimīgā mīlestība — tā savu iztaujājumu nosaucis rakstnieks Jūlijs Pētersons, kas jau laikus ieradies intervēt, zinot, ka Ansim Gulbim pirms lielākiem notikumiem viņa dzīvē bieži vien uznāk neatvairāma vēlēšanās aizceļot. Protams, pirmais, ko Jūlijs redz, ir dzīvokļa koridorā salikti daži smagi piekrauti un aizsaiņoti čemodāni. Pats Gulbis savā darbistabā, omulīgi izstiepies uz dīvāna, kūpina papirosu un piedāvā arī Jūlijam.
Pēdējais mudina drīzo jubilāru uz interviju.
— To varam, bet tikai nerunāsim par jubileju! — teic Gulbis. — Protams, — atsaka Pētersons, — runāsim, piemēram, par mīlestību. Šis temats Ansim Gulbim liekas pieņemams:
— Esmu savā mūžā daudz mīlējis. Tāpat kā visi citi cilvēki. Esmu mīlējis laimīgi un arīdzan — nelaimīgi. Vispirms par manu nelaimīgo mīlestību. Esmu savā laikā mīlējis — izdot avīzes. Dievamžēl! Ak! Tā bija pavisam nelaimīga mīlestība!
Vārdu sakot, vecpuisis Gulbis eleganti atvaira riskanto jautājumu, jo runa līdz laimīgajai mīlestībai, kas, visticamāk, izrādītos grāmatu izdošana, nemaz nenonāk. Pasaulei, kur mūzām īpaša vara, viņš dažbrīd bijis ļoti tuvu. 1925. — 1926. gadā Ansis atrodas Nacionālā teātra, bet 1926. — 1927. gadā ir Nacionālās operas direktora amatā.
— Tas viss tuvināja Ansi Gulbi latviešu rakstnieku un artistu pasaulei, kuri viņu saprata un viņš viņus. Godprātība, draudzīga izpalīdzība un liela smalkjūtība iezīmēja šīs attiecības visus ilgus gadus un ļoti dažādos apstākļos. Tā bija Anša Gulbja personības burvība, jo arī savā dvēselē Ansis Gulbis bija dzīves un dzejas mākslinieks, laimīga sintēze, kādā var tikai piedzimt, bet kādu nevar nekādām zināšanām un nekādām manierēm veidot. Kā mākslinieks dvēselē Ansis Gulbis dziļi juta, tam bija īgnuma un sāpju brīži, kad Ansis Gulbis nebija lāga nevienam pieietams, bet tie bija nenovēršami momenti, lai pēc tam jo gaišāk atmirdzētu Ansī Gulbī viss augsti cilvēcīgais, uz cēlu un daiļu atsaucīgais, dzejas pasaulē vedošais. Ansis Gulbis bija liela vēriena gara un dzīves mākslinieks, viņa pārdzīvojumi bija asi un dziļi, atbilstoši viņa iekšējai pasaulei, — raksta Līgotņu Jēkabs.
Par mīlestību turpinot, neapšaubāms ir vien tas, ka Ansis Gulbis, Līgotņu Jēkaba vārdiem runājot, sākot ar bērna dienām un beidzot ar mūža vakaru, karsti mīl savu māti. Zināms arī, ka Daugavpils dzīves posmā — laikā no 1897. līdz 1900. gadam — Ansis iepazīstas ar skolotāju S. Novicki, vienu no Rīgas Latviešu biedrības muzeja organizētājiem un etnogrāfijas nodaļas vadītāju, un ka tuva draudzība tolaik viņam izveidojas ar Novicka meitu Irmu. Tieši viņas ietekmē Ansis piedalās 1905. gada notikumos.
Daugavpils dzīves posmā viņam rodas iespēja kļūt par lielās Jozesa firmas līdzīpašnieku un pat mantinieku.
— Bet mani žņaudza tās bailes, vai man šai mietpilsoņu dzimtā visu mūžu pavadīt — tikai naudas pēc, tikai bagātas sievas pēc? — atceroties šo laiku, Gulbis pēc trim gadiem raksta Rainim.
Plašākos ūdeņos
Konstantīns Karulis uzsver, ka no mietpilsoņa dzīves Ansi brīdina arī Andrejs Pumpurs. Viņš mudina Gulbi doties pasaulē un iepazīt plašākus dzīves apvāršņus. Arī pats Ansis to vēlas, jo viņa mērķis nav grozīties kā nierei taukos, bet dzīvot saskaņā ar ideju. Viņš vēlas to darīt, kļūstot par izdevēju. Gulbis savus centienus izskaidro autobiogrāfiskajā romānā Oļģerts Silarājs:
— Es nekavējoši stāšos sakarā ar mūsu tautas rakstniekiem un uzaicināšu viņus piedalīties manā grāmatu apgādniecībā. Es esmu nabags un dzīvoju no savas algas, bet to, ko es spēšu atlicināt, es visu atdošu mūsu literatūrai. Es mīlu daili un skaistumu un pielūdzu klasicismu, un es gribu skaistumu un klasicismu ievest mūsu rakstniecībā. Es uzmeklēšu tos vientuļos literātus, kuri dzīvo tālā trimdā vai arī kā politiski emigranti dzīvo pa svešām zemēm, kuri nezina, ko viņiem rītdiena nesīs, bet kuri savā garā ir milži un uzvarētāji. Vēl es neesmu ar sevi skaidrībā, cik tāli manas spējas sniegsies, vai mani ienākumi spēs likt pamatus tai lielajai ēkai, pie kuras celšanas es stājos, bet vienu es zinu: man ir griba.
Mērķis ir skaidrs — naudu pelnīt, lai piedzīvotu ideju dzīvē! Tāpēc jādodas plašākos ūdeņos, kur arī iespējas noķert lielo zivi paveras plašākas. Liekot lietā sakarus, Ansis piesakās par darbinieku Šveices pilsoņa S. Behlija (Baechli) vairumtirdzniecības uzņēmumā Pēterburgā, kas izplata mākslas priekšmetus un kantora piederumus. 1900. gada 31. decembrī viņš iebrauc šajā pilsētā, lai sāktu aģenta darbu par 150 rubļiem mēnesī. Autobiogrāfiskajā darbā Pasaka par grāmatu Gulbis atceras:
— Es tanīs laimīgās dienās biju īsts darba zirgs, šķērsodams firmas uzdevumā daudz tūkstošus kilometru gadā, ar astoņiem, pat desmit lieliem mūsu fabrikas paraugu kolekciju koferiem, strādādams līdz 18 stundas dienā. Es izbraukāju visu lielo Krieviju no Baltijas jūras līdz Baikāla ezeram, varēju ar roku sasniegt aiz Kokandas Ķīnas robežas un no Samarkandas Persiju: Kaukāzā, Krimā un Dienvidkrievijā es jutos kā savās mājās. Fabrika pelnīja, un es pelnīju, uzkrādams kapeiku pie kapeikas savai apgādniecībai. Tanīs gados es nezināju, kas ir nogurums, un ne prasīju no šefa, atgriezies Pēterpilī, atpūtas.
Viņa panākumi ir tik lieli, ka darba devējs septembrī palielina Gulbim algu, izmaksājot arī algas starpību par nostrādātajiem deviņiem mēnešiem. Tā krājas kapitāls.
1903. gada novembrī, laižot klajā Gētes Rakstu pirmo burtnīcu Raiņa un Aspazijas atdzejojumā, Gulbis kļūst grāmatu izdevējs. Viņš piedalās 1905. gada notikumos, tāpēc emigrē uz Vāciju. 1911. gadā Ansis atjauno apgādu. Pieaicinot Raini par redaktoru, Gulbis laiž klajā pasaules klasiķu darbus latviešu tulkojumu sērijā Universālā bibliotēka. Pirmais izdots Gētes Fausts Raiņa tulkojumā. šīs sērijas nelielās grāmatiņas iznāk sešas septiņas reizes mēnesī un maksā 10 kapeikas gabalā.
— Līdz 1915. gadam šīs sērijas dzeltenos vākos brošētie apmēram 200 sējumi plaši izplatās un iepazīstina latviešus ar cittautiešu labākajiem darbiem labā latviskā tulkojumā. Pirmais pasaules karš piespiež Gulbi pārtraukt šo kultūras darbu, bet pēc kara 1919. gadā vēl brīvības cīņu laikā viņš apgādu atjauno. Viņš izdod daudzu latviešu autoru kopotos rakstus un 1927. gadā sāk izdot Latviešu konversācijas vārdnīcu, — raksta vēsturnieks Edgars Dunsdorfs.
Iznāca 21 sējums līdz vārdam Tjepolo. Otra nozīmīgā vārdnīca, ko izdod Gulbis ar Kultūras fonda atbalstu, ir Kārļa Mīlenbaha un Jāņa Endzelīna (vēlāk arī Edītes Hauzenbergas) Latviešu valodas vārdnīca. Tā iznāk četros sējumos no 1923. līdz 1932. gadam, kam seko vēl divi papildsējumi no 1934. līdz 1945. gadam.
Vicos tik vaļā!
Kaut gan Gulbja gaumi literatūrā varētu saukt par klasisku, tas nenozīmē, ka biznesā viņa ieskati būtu konservatīvi. Risks un vēriens viņam nudien nebija svešas lietas. Lūk, ko liecina Atis Freināts par Gulbi ap 1919. gadu.
— Kad mēs uzkāpām Suvorova ielā Nr. 14 otrā stāvā pie izdevēja Gulbja, viņš patlaban visā augstcienībā sēdēja aiz galda pie pilniem jauntaisītiem grāmatu plauktiem ar tādu sejas izteiksmi, kas bez kādas prasīšanas skaidri norādīja, ka viņam steidzīgi vajadzīgi grāmatu pircēji un pārdevēji. Pēc īsas, bet kodolīgas ievada runas no manas puses par manām sekmēm ar grāmatu kolportēšanu strādnieku biedrības vakaros gan Rīgā, gan Pēterburgā, kur, piemēram, Aspazijas Sarkanās puķes esmu pārdevis pat veselu simtu, [ ] izteicu mūsu vēlēšanos un nodomus. Mans draugs atkal izstāstīja īsumā Kurzemes apstākļus, ka tur bērni izauguši kā teļi bez grāmatām, vismaz reizes desmit noteikdams: Jā, ziniet ko, naudas viņiem ir, bet grāmatas nav.
Klausīdamies tādas runas, sevišķi tos vārdus krīts vai kredīts, Gulbis gan kaut ko noņurdēja par kara laika pienākuma apziņas trūkumu cilvēkos, bet beidzot tomēr svarīgi noteica:
— Nu, lai tad arī iet par pārdesmit cara vai ostrubļiem uz izdošanos un, cerams, arī uz atdošanu! — Pēc tāda svarīga lēmuma tad nu mēs arī krāvām savas somas pilnas, galvenokārt ar Universālo bibliotēku.
Kad bijām atkal uz ielas ar paunām uz muguras, draugs man teica:
— Zini ko, tūliņ var redzēt, ka tādam Pēterburgas kungam pavisam citāds žests kā tiem mūsu gnīdām. Piemēram, pamēģini no viņiem kaut vai kādu sapņu grāmatu uz krīta — nedos. Bet par maksu nezinās, kādu naudu prasīt — cara vai ostrubļus. Jā, var redzēt — Pēterburgas kungs.
Ansis Gulbis atbalsta jaunas idejas tirdzniecībā. Piemēram, kolportieru ideju 30. gadu pirmajā pusē sarīkot Rīgā Vērmaņa parka paviljonā lēto grāmatu tirgu. Tādu veco grāmatu veikalos bijis papilnam — dažos pat 1900. gada izdevumi! Kamēr daži izdevēji apspriedē par lētā tirgus sarīkošanu turējās pie ieskata, ka grāmatas nav nēģi, vecas nepaliks, Gulbis pirmais drusciņ pakasīja pakausi, kas nozīmēja: vicos tik vaļā!
Nami un auto nevelk
Freināts ietirgoto naudu nesa noguldīt Grāmatizdevēju un tirgotāju biedrības rēķinā.
— Un tā vienā ziemas vakarā, kad, ejot pa Vērmaņa parka celiņu, sniegs zem kājām gurkšķēja un pie debesīm mirdzēja zvaigznes kā nosētas, kas janvāra mēnesī nozīmē stingru salu, pie vārtiem es satiku Gulbi.
— Vai neiekāpsim Belevue pagrabiņā apsildīt ausis? — Gulbis mani uzrunāja. Citiem vārdiem runājot, tas nozīmēja: iet izdzert kādu šņabi.
— Tā lieta var iet: galva man tāda paplika, cepure paplāna, aukstums pievelk. — Apmēram tā es kaut ko nomurmināju. Gulbis savukārt piebilda, ka viņam būtu vajadzīgi kādi pāris simts latu Belevue agrākā rēķina nomaksai. Aizbēdzis tur no cilvēkiem nobeigt savu romānu Druvā un karā.
Tas iepriekšējais rēķins izrādījās 84 lati. Sulainis, saņēmis zilo simts latu gabalu, grābstās pa kabatām, lai izdotu 16 latus, bet Gulbis atmet ar roku. Sulainis, zemu paklanīdamies, piebilst cienītajam kungam, ka tur jau viņa desmit procenti ir pieskaitīti. Bet Gulbis atmet otrreiz ar roku, un sulainis otrreiz paklanās.
Pēc dažām dienām Freināts Gulbim vēstī, ka Jelgavā izdevīga situācija lētā grāmatu tirgus sarīkošanai, vajadzīga vien pašvaldības atļauja.
— Es domāju — jūs, Gulbja kungs, esat vīrs ar vārdu. Ja mēs brauktu turp — es par ceļa rādītāju, jūs par runasvīru, [atļaujas] dabūtum. — Cikos iet vilciens? — Gulbis pēc divu minūšu pārdomāšanas jautā. — Pulksten vienpadsmitos, — atteicu. — Tad laižam turp! Un tā pēc minūtēm piecpadsmit abi jau atrodas Berlīnes ātrvilcienā ceļā uz Jelgavu. Kad Gulbis ormanim 70 santīmu vietā iedod sudraba pieclatnieku, tas brauc kā traks, zvārguļiem jautri džinkstot.
— Mēs tik pieturējām cepures un pēc dažām minūtēm bijām jau viesnīcā Pie Lindes. Gulbis pasauca vienu oberi, lai sameklē telefonu grāmatā skolas direktoru Lapiņu un paaicina uz glāzi tējas. Pa tam otrs obers mums piedāvāja, lai nenosaltu pavisam, karstas cīsiņas ar pudeli karstvīna, piebilzdams: Karstums uz karstuma, siltums vidū! Un tā mēs sildījāmies, gaidījām un runājāmies par šo un to. Bufetes otrā galā kādi uzdzēra kādam Jelgavas pusotra stāva namsaimniekam, kas taisījās pirkt lielāku namu, augstas laimes. Lai dzīvo līdz piektam stāvam! — viņi kliedza. Kāds, pagriezies pret mums, izsaucās: Tas ir ko vērts! — Kas? — es prasīju. — Vai tas saimnieks vai nams? — Abi, — vīrs atbildēja, bet Gulbis man paklusām pateica:
— Man tādas lietas kā nami un automobiļi nevelk. Nav nemaz tādas tieksmes tos iegūt, kaut gan to varētu. Un jājautā: kas tad būtu, ja man būtu tāda būda un ķerra? Man patīk dzīvot visur, teiksim, Ķemeros vienu nedēļu, otru Siguldā, trešo aizbraukt kaut kur pavisam citā vietā. Un taksīši — tie stāv uz katra ielas stūra, pasauc tik! — raksta Atis Freināts.
Gulbis tā arī neiekāro savu auto, bet vajadzības gadījumā tik uzsauc taksītim. 1934. gadā, tādā vizinoties, piedzīvo avāriju. Togad 27. jūlijā Jaunākās Ziņas vēstī, ka taksometrs, kurā braukuši Rīgas bijušais pilsētas galva Alfrēds Andersons un grāmatizdevējs Ansis Gulbis, Torņa un Jēkaba ielu krustojumā Iekšrīgā sadūries ar citu taksometru. Andersonam ievainota galva un saspiests krūšu kurvis, bet Gulbim cietuši abi sāni. Abiem auto šoferiem Rīgas apgabaltiesa piesprieda 10 dienas arestā.
Arī namus Ansis Gulbis neiekāro. Viņa izdotās Latviešu Konversācijas vārdnīcas redaktors LU profesors Arveds švābe par to liecina:
— Šis neapšaubāmi cēlais ideālists mira ar sirds trieku, neatstādams saviem mantiniekiem ne namus Rīgā, ne greznas vasarnīcas jūrmalā, pat ne lauku mājas, bet gan labi nostādītu grāmatu apgādu un cienījamas firmas reputāciju. Pretēji citiem izdevējiem, A. Gulbis neslēdza ar autoriem rakstītus līgumus, jo katrs zināja, ka tas ir vīrs, kas tur reiz doto vārdu.