Gadskārtējās Biznesa balvas priekšvakarā Zviedrijas Karalistes vēstnieks Latvijā Henriks Landerholms vērtē, ka pārtikas industrijai ir potenciāls uzlabot Zviedrijas un Latvijas divpusējo tirdzniecību.
Ukrainas konflikta sakarā izskan spriedumi, ka Latvijas drošības garantijai ir labi, ja šeit ir dislocēti Rietumu karavīri, bet var domāt, ka arī ārvalstu investīcijām ir šāds blakusefekts.
Kā NATO partnere Zviedrija ir klātesoša Latvijas drošības garantēšanā arī militāri – gan ar karavīriem, gan floti un aviāciju, tomēr arī Zviedrijas biznesa intereses šeit, protams, nevajadzētu novērtēt par zemu. Ar 22% no visām ārvalstu investīcijām Zviedrija ar lielu izrāvienu aizvien ir lielākais ārvalstu investors Latvijā. Nākamā lielākā investīciju avota daļa ir 8%.
Tas gan lielā mērā ir šejienes zviedru banku dēļ.
Jā, bet ne tikai, jo ir jau arī zviedru ražošanas kompānijas un kopuzņēmumi. Kopumā zviedru kapitāls Latvijā dod darbu no 15 līdz 20 tūkstošiem Latvijas iedzīvotāju.
Zviedriem piederošais Rimi vien nodarbina 5000. Šoruden arī Latgran atvēra jaunu ražotni Gulbenē (skat. Latgran izplešas, DB 24.09.2014.) ‒ papildus jau esošajām Krāslavā, Jaunjelgavā un Jēkabpilī. Arī Aloja Starkelsen lielākais akcionārs ir no Zviedrijas un šoruden investēja 70 tūkstošus eiro jaunās tehnoloģijās.
Interesanti, ka Alojas ciete ir pasaulē otrs lielākais bioloģiskās cietes ražotājs.
Jā, tas ir neticami! Perfekta niša! Un zviedru H&M arī tikko ir atvēris savu sesto veikalu Latvijā.
Zviedrija ir Latvijas sestais lielākais eksporta un devītais lielākais importa partneris.
Par šo es gribēju vaicāt – vai tā ir adekvāta pozīcija divpusējās tirdzniecības attiecībās, salīdzinot ar jūsu kapitāla lielo klātbūtni šeit?
Nudien – kad šeit ierados pirms gada, es biju izbrīnīts par to. Bet es teiktu, ka Zviedrijas aģentūra un jūsu Latvijas Investīciju un attīstības aģentūra (LIAA) piestrādā, lai šīs attiecības attīstītu. Grūti teikt, vai tā mūsu divpusējās tirdzniecības glāze ir pustukša vai pa pusei pilna, bet katrā ziņā es gribu uzsvērt, ka Zviedrijas uzņēmēji šeit ir aktīvi arī ražošanas segmentā, investējot un dodot darba vietas, un tas neparādās importa un eksporta bilancē.
Latvija pagaidām Zviedrijas tirgū ir sekmīgāka, pateicoties jūsu kokrūpniecībai, mašīnbūvei un metālapstrādei. Bet Zviedrijas mazākajam eksportam uz Latviju ir dabisks iemesls – mūsu ražojumi jums aizvien šķiet visai dārgi. Tiem gan ir augsta pievienotā vērtība, kas atmaksājas ilgtermiņā, tomēr tūlīt tas prasa lielākus ieguldījumus.
Ir arī zināms Latvijas pārtikas eksports, tomēr zviedri varbūt pat vairāk nekā citi pārtikā dod priekšroku tam, ko jau sen pazīst, un tās ir vietējās preces. Tikt ar saviem produktiem cauri šim konservatīvismam ir ļoti grūti; tas prasa ļoti gudru mārketingu un zīmolvedību.
Tas tomēr ir ļoti personiski – ko tu liec mutē.
Tas ir ārkārtīgi personiski. Bet ir joma, kas nav pietiekami apgūta, un tā ir zviedru patika pret labu alu, savukārt Latvijas alus kvalitāte ir izcila.
Pēdējā laikā tā ir uzlabojusies. Aldara biznesa stratēģijas maiņa acīmredzami nes augļus, un craft segments, burtiski sakot, garšo daudzsološi.
Tieši tā, un es tam paredzu plaukstošu tirgu arī Zviedrijā.
Piņķerīgi varētu būt ar jūsu valsts monopolu.
Monopols ir, bet tas ir ar skaidriem spēles noteikumiem un nav piņķerīgs. Un tas noteikti netraucē cilvēkiem pirkt alu.
Valsts monopols alkohola tirdzniecībā Zviedrijā arī nav no zila gaisa radies. Mūsu sabiedrībā XIX gadsimtā un arī XX gadsimta sākumā dzeršana bija pamatīga problēma, un monopols radās darba devēju spiediena rezultātā, jo viņiem vajadzēja, lai strādnieki ir skaidrā, tāpēc krogiem 11 vakarā ir jābūt ciet. Sevišķi nopietni tas bija Otrā pasaules kara laikā, kad šie strādnieki viņiem bija vajadzīgi munīcijas industrijā. Tāpēc līdz 50. gadu pirmajai pusei alkohola patēriņš tika pamatīgi regulēts un ierobežots. Tad tā vietā jau nāca valsts monopols, kad alkohols ir pieejams, bet ar ļoti lieliem uzliktajiem nodokļiem.
Vai tas ir palīdzējis? Domāju, ka jā. Alkohola patēriņš gan ir audzis kopš 1995. gada un dalības Eiropas Savienībā, kas vairoja pieeju importētajam alkoholam, tomēr patēriņa ziņā mēs aizvien esam statistikas apakšējos līmeņos.
Valsts monopolam ir interese tieši par augstas kvalitātes produktiem, kāds Latvijas alus noteikti ir. Tas seko, manuprāt, pārtikas un dzērienu tirgus vispārējai tendencei – ka uzsvars ir uz kvalitāti un dažādību. Alus tur vienkārši ir tādās kā priekšējās līnijās, bet es domāju, ka vispārējais pārtikas segments sekos, un nepieciešamība tieši pēc prasmīgi un inovatīvi radītiem produktiem augs.
Kaut kur lasīju, ka zviedru bērnam jaunu ēdienu vajag apēst vidēji 20 reizes, pirms tas tiek atzīts par normālu, par ikdienas ēdienu. Ar pieaugušajiem varbūt nav tik traki, bet laiku un mārketingu tas prasa nopietnu.
Tad Latvijas pārtikai uz zviedru galdiem ceļš ir ejams caur alus glāzi?
Domāju, ka esat trāpījis mērķī pat precīzāk, nekā tas varētu šķist. Jo arī konservatīvi patērētāji pret dzērieniem ir atvērtāki, sevišķi pret jaunām alus šķirnēm, un alus varētu radīt jūsu atpazīstamību. Zviedri, godīgi sakot, nemaz nezina, ka ir tāda lieta kā Latvijas pārtika un dzērieni. Tāpēc šī ir iespēja radīt pozitīvas asociācijas – ā, tie ir tie ar to labo alu! Jāpamēģina, vai viņi citas lietas arī taisa tikpat labi.
Visu interviju Tie ar to labo alu lasiet pirmdienas, 1. decembra, laikrakstā Dienas Bizness (4.-5. lpp.)!