Pensiju 2. līmenis tiek veidots no mūsu darba algas sociālās apdrošināšanas iemaksām. Pašlaik tie ir 6% katru mēnesi no bruto algas sociālās apdrošināšanas iemaksu veidā. Tā tas ir rakstīts un publicēts publiskajā telpā. Tomēr, ikmēneša 6% no mūsu sociālās apdrošināšanas iemaksām nemaz nenonāk līdz izvēlētajam ieguldījumu plānam. Līdz ieguldījumu plānam nonāk mazāka summa.
2016.gadā tie ir 5,80%, jo 0,20% paņem VSAA priekš iestādes funkcionēšanas uzturēšanas, definējot kā Administratīvās Izmaksas.
Kā nākamās komisijas maksas jāmin maksājumi līdzekļu pārvaldītājiem. Kopējā līdzekļu pārvaldītāju komisijā ir iekļautas izmaksas par turētājbankas pakalpojumiem, tirdzniecības izmaksas un pārvaldīšanas izmaksas.
Līdzekļu pārvaldītājiem pastāv dažādas iespējas, kur izvietot no mums saņemtās sociālās apdrošināšanas iemaksas. Tās, piemēram, var ieguldīt banku depozītos, obligācijās, akcijās vai citos fondos. Banku depozītu gadījumā pensiju pārvaldniekam nav jāpiepūlas veikt ieguldījumus. Obligāciju gadījumā, salīdzinoši ar citiem finanšu instrumentiem, arī ieguldīšana ir salīdzinoši vieglāka, tātad mazāks darbs jāpatērē. Var teikt, ka obligāciju izvēle ir graudu izlasīšana no pelavām – finansiāli drošu kompāniju izvēle. Obligācijas peļņa ir fiksēta, obligācija nevar pelnīt vairāk kā ir noteikts, peļņa un risks ir ierobežots. Citādāk ir ar ieguldīšanu akcijās. Tā kā peļņa teorētiski ir neierobežota, risks arī ir salīdzinoši augsts, un tā kā akciju atlase līdzekļu pārvaldītājiem ir sarežģītāks darbs, arī izmaksas ir augstākas. Turpinot graudu analoģiju var teikt, ka akcijas ir ne tikai graudu izlasīšana no pelavām, bet arī to iesēšana ar cerību, ka būs veiksmīga raža nākotnē. Tātad, ir lielāks darbs un lielāks risks. Kā citu sadaļu ir jāmin ieguldīšana fondos. Līdzekļu pārvaldītājiem pastāv iespēja ieguldīt dažādos fondos. Ieguldīšana fondos palīdz diversificēt (dažādot) ieguldījumus, tomēr tai pat laikā jāatzīmē, ka ieguldīšana fondos arī atvieglo līdzekļu pārvaldītāju darbu, jo, lielākoties, tiek ieguldīts plašā tirgū, lēmumu pieņemšana tiek deleģēta citiem un atbildība samazinās.
Līdz ar to ieguldījumu struktūra ietekmē kopējo komisijas maksu. Tāpēc, piemēram, Konservatīvajos plānos, kur līdzekļi tiek ieguldīti tikai obligācijās vai banku depozītos, komisijas ir zemākas nekā Aktīvajos plānos, kur līdzekļus iegulda, neskaitot obligācijas un banku depozītus, arī akcijās un alternatīvajos fondos.
Visi Latvijas līdzekļu pārvaldītāji (izņemot Norvik, kas ar mainīgām sekmēm cenšas ieguldīt patstāvīgi), lielāko vai lielu daļu līdzekļu iegulda citos fondos vai fondu produktos, par kuriem ir jāmaksā gada komisijas maksa un to arī maksājam mēs, 2.līmeņa ieguldījuma plānu dalībnieki. Pati par sevi ieguldīšana citos fondos, tirgus indeksu fondos, nav nekas slikts, pat ir labi, jo ieguldīšana tirgus indeksa produktos atļauj diversifikāciju, līdzekļi tiek ieguldīti visā tirgū, piem., ASV, nevis tikai pāris ASV kompānijās. Tie tiek uzskatīti par pasīvu investēšanas veidu. Tādējādi Baltijas pensiju pārvaldnieki, bez īpašas piepūles ieguldot tajos, atvieglo savu uzdevumu pret mums, bet tik un tā uzskata, ka pienākas pašiem saņemt augstu atlīdzību par to.
Zviedrijas Pensionsmyndigheten (Zviedrijas analogs Latvijas VSAA) ir noslēgusi līgumus ar ~850 fondiem, lai tie piedāvātu savus fondus Zviedrijas pensiju dalībniekiem par lētākām ‘’cenām’’, respektīvi gada komisijām. Interesanti, ka šajā fondu sarakstā ir vairāki fondi, kuros iegulda Latvijas līdzekļu pārvaldītāji, bet par to maksā pilnu komisijas maksu, respektīvi bez atlaidēm, kamēr Zviedrijā izmanto atlaides. Rodas jautājums, kāpēc mums, Baltijas valstu pensiju 2.līmeņa dalībniekiem, būtu jāsponsorē fondi maksājot pilnu cenu, kamēr Zviedrijas topošie pensionāri iegulda pa izdevīgākām cenām?
Tā kā šis ir ierobežota apjoma raksts un lai neapjuktu līdzekļu pārvaldītāju daudzo plānu vidē, tika izvēlēts neatspoguļot katra individuālā ieguldījuma plāna komisijas, bet gan vidējās komisijas pa plānu grupām. Lai parādītu komisiju efektu un salikto procentu nozīmi tika izvēlēts to atspoguļot teorētiskā modelī.
Ja topošajiem pensionāriem nebūtu jāmaksā komisija līdzekļu pārvaldītājiem, tad Latvijas Aktīvo plānu grupā kopējais ienesīgums pēc 25 gadiem būtu par 57.9% augstāks, Sabalansēto plānu grupā par 52.8% un Konservatīvo plānu grupā par 48% augstāks. Situācija Latvijā un Igaunijā ir ļoti līdzīga, un arī Lietuvas līdzekļu pārvaldītāji visai tālu neatpaliek izmaksu dārdzībā. Latvijas un Igaunijas augstās pārvaldītāju komisijas ir atzīmējis arī neatkarīgais Eiropas institūcijas Better Finance ikgadējs pētījums: ’Vidējais komisiju līmenis Latvijā pieaug gan relatīvi, gan absolūti, kas var negatīvi ietekmēt ilgtermiņa uzkrājumus Latvijas nākotnes pensionāriem.
Salīdzinot rezultātus ar Zviedrijas pensiju ieguldījumu fondiem Baltijas līdzekļu pārvaldītāju plāni nobāl. Zviedrijā Aktīvo plānu grupā būtu zaudēts no nopelnītā ienesīguma 17,8% un Konservatīvo plānu grupā 11,4%. Salīdzinājumam ar Latviju tas būtu attiecīgi trīs un pat četras reizes mazāk.
Pašreizējā finanšu vidē, kur pastāv zemas procentu likmes un tādējādi arī ienesīgumi, samaksāt pusi no nopelnītā (Latvijas gadījumā) līdzekļu pārvaldītājiem par pārvaldīšanu ir ļoti, ļoti daudz. Salīdzinājumam: vai Tu, pārdodot savu nekustamo īpašumu, būtu ar mieru samaksāt pusi no iegūtās peļņas māklerim par starpniecību? Visticamāk, ka nē.
Zviedrijā 2.pensiju līmeņa dalībniekam ir iespēja izvēlēties starp ~850 dažādiem ieguldījumu fondiem, kuriem uzticēt savus līdzekļus, sākot ar fondiem ar augstu komisiju (~0,89% gadā) līdz pat fondiem ar gada izmaksu 0.0%. Jā, tieši tā, 0.0% gadā. Turklāt, Zviedrijas gadījumā pastāv iespēja savus līdzekļus uzticēt valsts pārvaldībā esošajiem fondiem – AP7, kur gada komisijas maksa aktīvajam fondam ir 0,15% un tikai 0,04% konservatīvajam. Salīdzinājumam, Latvijā ieguldījumu plāns Aktīvo plānu grupā ar lētāko komisijas maksu 2015. gadā bija 1,24% un Konservatīvo plānu grupā ar 1.0% gada komisijas maksu, toties vidējā komisija bija 1.52% Aktīvo plānu grupā un 1,23% konservatīvo plānu grupā.
Komisija ne tikai samazina konkrētā gada ienesīgumu, bet arī uzkrāto kapitālu nākošajā periodā un iespējas no šī uzkrājuma gūt peļņu turpmāk. Tika aprēķināts, kā komisijas maksas ietekmē uzkrāto kapitālu trijās Baltijas valstīs un Zviedrijā 25 gadu laikā, respektīvi, cik daudz no uzkrātā (iemaksas + ienesīgums) 25 gadu laikā zaudē pensiju 2.līmeņa dalībnieks katrā no valstīm.
Pašreizējo augsto komisiju vidē Latvijā dalībnieka uzkrājums būtu par 18,3% zemāks aktīvo plānu grupā, tikmēr konservatīvo plānu grupā par 15,1%. Salīdzinājumam, Zviedrijā tas būtu samazinājies attiecīgi par 5,6% un 3,6% samaksāto komisiju dēļ. Latvijas pensiju sistēmas dalībnieks samaksā tikpat kā trīs un gandrīz piecas reizes vairāk, pietam viskrasākā atšķirība ir Konservatīvo plānu grupā, kuri var ieguldīt tikai obligācijās un banku depozītos. Finanšu pasaulē zemo obligāciju un negatīvo noguldījumu depozītu likmju laikā maksāt vairāk nekā 1% gada komisijas maksu par Konservatīvo plānu pārvaldi ir absurds!
Lūk, tieši pastāvošo zemo komisiju dēļ zviedru pensiju 2. līmeņa dalībnieks pēc 25 gadiem būs bagātāks salīdzinājumā ar Latvijas dalībnieku, pat ja iemaksas būtu absolūti vienādas.
