Pēc DNB bankas valdes priekšsēdētāja amata atstāšanas Andrim Ozoliņam darāmā netrūkst.
Laikraksta Dienas Bizness 2000.numurā 2002. gada decembrī toreizējais Pirmās bankas valdes priekšsēdētāja vietnieks Andris Ozoliņš stāstīja par Rīgas Biznesa skolas izlaiduma svinībām. Tagad, atskatoties uz pēdējiem 15 gadiem, viņš norāda, ka studijas ir palīdzējušas kāpt pa karjeras kāpnēm, jo pāris gadus pēc skolas beigšanas viņš kļuva par DNB bankas valdes priekšsēdētāju. Banku viņš vadīja septiņus gadus un pirms trim gadiem šo amatu pameta, taču lēmumu nenožēlo. Patlaban A. Ozoliņš specializējas kā neatkarīgais eksperts vairāku uzņēmumu uzraudzības padomēs un veic neliela apmēra privātā kapitāla investīcijas. Kopumā A. Ozoliņš ieguvis trīs maģistra grādus, taču, pēc viņa teiktā, mūsdienu dinamiskajā ārējā vidē mācīšanās procesu nekad nevar noslēgt.
Tolaik A. Ozoliņš, stāstot par savām brīvdienām, minēja, ka devies uz mākslas galeriju, un mīlestība pret mākslu viņam saglabājusies vēl aizvien – prieku sagādā izstāžu un galeriju apmeklējums, savukārt iecienītākā mūzika ir džezs un klasiskā mūzika. Pēdējos gados A. Ozoliņš pievērsies trekingam – šādā veidā šķērsoti vairāk nekā 100 kilometri Alpos, 800 kilometrus garais Santjago ceļš un šogad plānots doties uz Korsiku un apmeklēt sarežģītas takas. «Arī Latvijā atrodamas lieliskas trekinga takas gar upju ielejām, piemēram, Braslu, Abavu un Gauju,» min A. Ozoliņš.
15 gadu laikā iegūta gan pieredze, gan izkristalizējušās vairākas atziņas. Viena no tām ir: «Pirms uzsāc ceļu, noskaidro savu ceļa mērķi un savas vērtības, lai nesanāk tā, ka smagi kāpsi pa karjeras kāpnēm un, sasniedzot augstāko pakāpienu, tu, lepni paskatoties apkārt, saproti, ka tās ir piesietas pie nepareizās sienas.» Šī atziņa bijusi aktuāla jau tolaik, un vēl aizvien tāda ir, piebilst A. Ozoliņš. Atskatoties pagātnē, viņš pamanījis, ka agrāk koncentrējies uz konkrētām detaļām dažādās situācijās, taču patlaban uzskata, ka jāskatās uz lielām līnijām – horizontu, domājot vīzijas līmeni, bet, protams, neaizmirstot arī par niansēm. «To ļoti labi raksturo Austrumu sakāmvārds: «Vārdi un burti ir kā pirksti, kas rāda uz mēnesi – ja gribi redzēt mēnesi, pārāk nepieķeries pirkstam»,» viņš iesaka.