Palielinoties izpratnei par to, ka mūsu nākotnes pensijas lielums vispirms jau būs atkarīgs no katra paša ieguldījumiem, aug arī iedzīvotāju interese gan par pensiju kapitāla veidošanu, gan par atbilstošāko pensiju fondu un pārvaldnieku izvēles principiem.
Tikpat svarīgi, kā noskaidrot pensiju plāna vēsturisko ienesīgumu ilgākā laika posmā, ir izvēlēties piemērotāko pensiju plāna riska profilu un pārvaldnieku, kura stratēģija atbilst ieguldītāja vēlmēm un vajadzībām. Jau vairāk nekā pirms gadiem desmit ir izveidojušās divas populārākās metodes – aktīvā un pasīvā pārvaldīšana.
Aktīvā pārvaldīšana nozīmē, ka pārvaldnieks pastāvīgi seko līdzi procesiem finanšu tirgos, makroekonomikā un pat uzņēmumu mikroekonomikā, analizē gan kopējās tendences, gan atsevišķu nozaru un uzņēmumu darbību un nākotnes perspektīvas, cenšas prognozēt procesu tālāko virzību un mēģina tai pielāgot pārvaldāmo portfeļa struktūru. Aktīvās pārvaldīšanas primārais mērķis ir nodrošināt pēc iespējas lielāku portfeļa ienesību, no ļoti plašā finanšu instrumentu piedāvājuma izvēlēties tādus, kam ir vislielākais potenciāls sniegt peļņu, kā arī, prognozējot finanšu tirgus attīstību, nepieciešamības gadījumā koriģēt kopējo portfeļa struktūru un riska profilu. Piemēram, aktīvie pārvaldnieki no visu akciju lielā klāsta izvēlas tās, kas pagaidām ir nepietiekami novērtētas un izdevīgi iegādājamas, bet kam ir liels potenciāls, kas nākotnē nesīs augstāku peļņu. Mūsdienās analīzi atvieglo arī tehnoloģiju attīstība. Pieejamie milzīgie datu apjomi un to automatizētas apstrādes iespējas ļauj arvien precīzāk izvēlēties optimālākos ieguldījumu mērķus.
Turpretī pasīvā pārvaldē pārvaldnieks neveic atsevišķu instrumentu vai tirgus attīstības tendenču analīzi, viņa galvenais mērķis ir pēc iespējas precīzāk nokopēt kopējo tirgu un ļauties tirgus ilgtermiņa pieaugumam. Visbiežāk šādi pārvaldnieki iegulda līdzekļus indeksu fondos, kas savukārt replicē noteikta reģiona, aktīvu klases vai industrijas attīstību.
Katrai no šīm populārajām pārvaldīšanas metodēm ir savi plusi un savi mīnusi. Pasaulē nav vienprātības, kura tad ir pārāka par otru. Pašlaik aptuveni divas trešdaļas pasaules kapitāla tiek pārvaldītas, izmantojot aktīvās pārvaldes metodi. Pasīvai pārvaldes pieejai ir viens liels pluss – tā ļauj ievērojami samazināt administratīvās izmaksas. Nav nepieciešams daudz resursu ieguldīt izpētē un analīzē, turpretī, ja pārvaldnieks īsteno aktīvo modeli, nepieciešams gan lielāks profesionālu darbinieku skaits, gan informācijas un finanšu resursi.
Tiesa, ar izmaksu samazināšanu nemaz tik viennozīmīgi nav. Pasīvo pārvaldītāju plaši izmantoto tirgus indeksiem piesaistīto instrumentu skaits pēdējā laikā ir dinamiski pieaudzis, kapitālu var ieguldīt ļoti daudzos un dažādos indeksu fondos, un starp tiem jāizvēlas vislabākie. Lai to izdarītu profesionāli, tāpat ir jābūt kompetencei un jāveic arī zināma analīze. Bieži var novērot, ka pasīvie pārvaldnieki šim faktoram nepietiekami pievērš uzmanību, tādējādi riskējot nesasniegt maksimāli labāko rezultātu.
Ieguldītājiem, kas izvēlas pārvaldnieku, kurš izmanto pasīvās pārvaldes principus, jāapzinās un jāpieņem, ka viņu kapitāls nekad negūs peļņu, kas ir lielāka par kopējā tirgus sniegto. Turpretim aktīvās pārvaldes metodes mērķis, skrupulozi atlasot labākos finanšu aktīvus, ir nodrošināt atdevi, kas ir lielāka par tirgus vidējo atdevi. Tiesa - pastāv arī risks, ka pārvaldnieka kļūdainas stratēģijas rezultātā ienesīgums var būt zemāks.
Pasīvās pārvaldīšanas gadījumā mūsu pensiju kapitāls pilnībā tiek ieguldīts globālā finanšu tirgū bez ieguldījumiem vietējā ekonomikā. Tad nu veidojas situācija, ka Latvijas iedzīvotāju uzkrātais kapitāls nenonāk Latvijas ekonomikā, lai gan mēs esam ieinteresēti tieši mūsu valsts tautsaimniecības izaugsmē. Savukārt aktīvie pārvaldītāji iespēju robežās veic arī vietējos ieguldījumus. Šādi ieguldījumi ne tikai veicina mūsu kopējās labklājības pieaugumu, bet arī potenciāli spēs sniegt lielāku atdevi uzkrātajam pensiju kapitālam, jo, ieguldot mūsu valsts uzņēmumos un citos aktīvos, vietējie pārvaldnieki izmanto priekšrocību, ko dod mājas tirgus un specifikas laba pārzināšana.
Nereti lietas nav tikai melnas vai baltas, tā arī šajā gadījumā nevar viennozīmīgi pateikt, kura no metodēm ir labāka. Tieši tādēļ profesionāli un tālredzīgi pārvaldnieki cenšas pielāgot un uzlabot savas stratēģijas, pēc iespējas vairāk izmantojot gan vienas, gan otras metodes priekšrocības. Pasaulē arvien lielāku popularitāti gūst tā saucamā smart β pieeja, kas balstīta risku faktoru ieguldījumu stratēģijā. Manuprāt, tas tikai pierāda, ka aktīvu pārvaldes procesi turpina evolucionēt, kļūstot arvien optimālāki, un arī mūsu ieguldījumi pārvaldības uzlabošanā ir pareizs attīstības virziens.
