Valsts nosaka, ka uzņēmumiem, kuros valstij pieder kapitāla daļas, ir jāveic maksājumi par valsts kapitāla izmantošanu. Savulaik šo maksājumu apmērs bija 15 %, 2003. gadā tas tika palielināts līdz 27 %, bet šogad par valsts kapitāla izmantošanu tādiem uzņēmumiem kā, piem. Latvenergo vai Latvijas Hipotēku un zemes bankai būs jāmaksā valstij 50 % no peļņas.
Kāpēc valsts tik saudzīgi izturas pret valsts uzņēmumiem? Un kādi vispār varētu būt iemesli atstāt 50% no peļņas šo uzņēmumu rokās (vai šo uzņēmumu menedžeru rokās)? Un it īpaši krīzes laikā (bet ne tikai)? Interesanti, ka lēmums palielināt obligāti izmaksājamo dividenžu summas no valsts kapitālsabiedrībām līdz 50% no peļņas tika pieņemts tikai krīzes dēļ un kā viens no iepriekšējās valdības solījumiem Starptautiskajam Valūtas fondam. Pozitīvi ir tas, ka valdība paziņoja, ka ir pieņemts lēmums dividendēs izmaksāt 100 % no Lattelecom un LMT pērn gūtās peļņas. Tomēr šis lēmums ir vienreizējs un attiecas tikai uz šiem diviem uzņēmumiem. Tāda dividenžu maksājumu prakse dažādu iemeslu dēļ tomēr izraisa jautājumus:
1. Aģentu problēma. Kā zināms, starp akcionāriem un uzņēmumu menedžmentu vienmēr pastāv tā saucamā aģentu problēma, kas nosaka, ka firmas vadība ne vienmēr ir ieinteresēta rīkoties akcionāru interesēs. Tā ir ļoti nopietna problēma lielos uzņēmumos, kurus ir grūti kontrolēt un pārbaudīt, neiesaistoties ikdienas darbā. Viens no risinājumiem ir piespiest uzņēmumu izmaksāt dividendēs visu peļņu, lai uzņēmumā nepaliktu daudz naudas, kas izraisa nevajadzīgus vilinājumus. Cits variants ir izmantot firmas parādus kā disciplinējošu faktoru (ja jāmaksā par kredītiem daudz un regulāri, tad paliek ļoti maz pāri). Vai Latvijas valsts ir spējīga kontrolēt un novērst aģentu problēmu valsts uzņēmumos? Es šaubos. Visādas politizētas padomes? Nedomāju, ka tās varētu un/vai gribētu nodrošināt pietiekošu kontroli. Tātad vismaz kaut kāda kontrole būtu, ja valsts uzņēmumi ir spiesti izmaksāt 100% peļņas dividendēs. Tas būtu ļoti noderīgi valstī, kas pat nevar indeksēt pensijas saviem pensionāriem. Jautājums par nepieciešamību ieguldīt attīstībā? Varbūt. Bet tad uzņēmumu menedžmentam jāsagatavo konkrētus priekšlikumus un jāpārliecina akcionāru (valsti), ka papildus nauda tiks lietderīgi izlietota un tiešām ir nepieciešama. Tad varēs pieņemt lēmumu – dot vai nedot.
2. Daudzi no esošajiem valsts uzņēmumiem ir vai nu monopols, vai atrodas ļoti patīkamā tirgus situācijā (lielie uzņēmumi, nopietna infrastruktūra, pazīstams zīmols u.c.). Tādiem uzņēmumiem ir viegli pelnīt. Tas ir ļoti negatīvs faktors, kas ļauj menedžmentam atslābināties. Pastāv liels vilinājums pārmaksāt gan menedžmentam, gan darbiniekiem, kā arī nemēģināt uzlabot procesus, produktivitāti. Nesen lasīju vienā aptaujā, ka 73% no visiem nodarbinātiem Latvijā atzina, ka viņu alga tika samazināta. Domāju, ka ar ļoti lielu varbūtību algu samazinājumi nav notikuši valsts uzņēmumos (ja kļūdos, būšu priecīga dzirdēt komentārus un piemērus). Kāpēc gan valsts uzņēmumiem kaut kas jāmaina? Pat ja būs zaudējumi, neviens par to neraizēsies.
Valsts uzņēmumi kopumā prasa ļoti nopietnu revīziju ar mērķi saprast, kādi meitas uzņēmumi, līdzdalība kapitālos, citi ieguldījumi, nekustamais īpašums utt. ir tiešām vajadzīgi pamatdarbības veikšanai, kādi no tiem ir vienkārši «nice to have» (patīkami, ka ir), un kādi ir vispār nesaistīti ar pamatdarbību. Visu, kas nav vitāli nepieciešams, jāpārdod. Būtu arī nepieciešams pārskatīt valsts uzņēmumu kapitalizāciju. Ir ļoti iespējams, ka valsts uzņēmumu pašu kapitāls ir nevajadzīgi liels (kapitāls ir uzkrājies sakarā ar iepriekšējo gadu valsts noteikumu izmaksāt tikai nelielu peļņas daļu).
Ir ļoti grūti ieviest kontroles mehānismus, kas novērstu augšminētās problēmas. Un tomēr, vismazākais, ko var izdarīt, ir neatstāt naudu šajos uzņēmumos, ja nav pierādīts (un publiski paziņots), kādiem nolūkiem šī nauda būs vajadzīga, un vai tiešam tā ir neatliekama šīsdienas prioritāte?