Pagājušā gada otrajā pusē notika plašas diskusijas par Nacionālās Attīstības Plānu (NAP) 2014. – 2020.gadam, kuru Saeima drīz vien pēc tam samērā lielā vienprātībā apstiprināja. Var diskutēt par to, vai tajā pietiekami akcentētas visas galvenās jomas un esam fokusējušies uz tiešām svarīgāko, taču kopumā vēlos parakstīties zem katra vārda. Izlasot NAP, dažiem visticamāk būtu vēlme ieslīgt «ziemas miegā» un pamosties 2020 gadā, lai varētu baudīt sasniegto.
Taču baidos, ka minētajiem dažiem, pamostoties varētu sanākt vilšanās. Līdz 2014. gadam atlicis mazāk par gadu, savukārt no 2014.gada līdz 2020.gadam ir tikai seši gadi. Tas gan ir nedaudz vairāk kā padomju savienības piecgades, taču, joprojām, tas nav ilgs laiks.
NAP vīzija skan ļoti skaisti un, domāju, neatradīsies daudz cilvēku, kuri nevēlētos dzīvot šādā valstī. «Latvija 2020.gadā – zaļākā valsts pasaulē» - gan tieši nevelk uz ekonomiskā izrāviena vadmotīvu, taču tālākā vīzijas daļa „Latvija kā tīra, efektīva, koncentrēta, radoša un konkurētspējīga Eiropas valsts” skan fantastiski un es saku – ejam uz priekšu!
BET... Tas nozīmē to, ka katrai ministrijai, aģentūrai un pakļautības iestādēm ir nekavējoties jāķeras pie savas pirmo trīs un tad nākamo trīs gadu stratēģijas izstrādes. Tas nozīmē, ka starp minētajām ministrijām un pakļautības iestādēm jābūt ļoti labai savstarpējai koordinācijai, bet galvenais – jebkuram stratēģijas punktam jāsaskan ar definēto vīziju. Nākamais BET ir tāds, ka tuvākajās Saeimas vēlēšanās vēlētājam jābūt pietiekami gudram un ar savu balsi jānodrošina iesākto darbu nepārtrauktība pie noteikuma, ja virziens, kurā ejam, ir pareizs. Vēlētājs nedrīkst pakļauties populistiem. Vai tas ir iespējams? To rādīs laiks.
Esmu dzirdējis, ka šobrīd vairākās ministrijās un iestādēs notiek darbs pie stratēģiju izstrādes un tas ir apsveicami. Taču jautājums ir par to, vai stratēģiju priekšplānā neizvirzīsies kaut kādi īstermiņa mērķi kā, piemēram, eiro ieviešana, kas īstenībā pat nav mērķis, bet līdzeklis mērķu sasniegšanai, un aiz tiem aizmirsīsim par skaisto nodefinēto augstāk minēto vīziju.
Viena no NAP sadaļām runā par to, ka Latvijā 2020.gadā iedzīvotāji nodokļus maksās labprāt. Un tieši samaksāto nodokļu apjoms kopsolī ar vēlēšanos būs tas, kas ļaus nodrošināt skaisto vīziju. Taču tālāk NAPā tiek runāts par tehniskām lietām. Par to, ka nodokļi samazināsies, par to, ka nodokļi tiks pārnesti no darbaspēka uz kapitāla pieaugumu un patēriņu un citas vienkāršam ierindas cilvēkam grūti saprotamas lietas. Realitāte ir tāda, ka cilvēks ir emocionāla būtne un šajā gadījumā ir runa par sajūtām. Vēlmi maksāt nodokļus visvairāk rada un attīsta pozitīvā sajūta par to, ka samaksātā nauda nonāk tur, kur ierindas nodokļu maksātājs to jūt. Ierindas nodokļu maksātājs, piemēram, nesēž cietumā, tāpēc viņam neizraisa pozitīvas sajūtas par to, ka par 55 miljoniem latu tiks būvēts jauns cietums. Ierindas nodokļu maksātājam ir viens vai vairāki bērni, kuri jāsūta bērnudārzā un skolā un par to ir jāmaksā. Jāmaksā par privāto bērnudārzu, jāmaksā par skolas mācību grāmatām. Ierindas nodokļu maksātājs ikdienā pārvietojoties pat sabiedrisko transportu vai kājām, redz, kā kopā ar sniegu „nokūst” asfalts. Ierindas nodokļu maksātājs saņem astronomiskus apkures rēķinus, kurus nespēj samaksāt un izjūt divkāršu pazemojumu – gan par radušos situāciju, gan mēģinot vest sarunas ar apsaimniekotājiem par apmaksas termiņu pagarināšanu. Ierindas nodokļu maksātājam nerodas labas sajūtas arī tad, kad kāds koalīcijas partijas runas vīrs izshēmo sev automobīli un kādas citas partijas runas sieva dodas komandējumā, kurš ierindas nodokļu maksātājam izskatās pēc vismaz daļēja atvaļinājuma. Tātad šie ir jautājumi, kuri jāpatur prātā stratēģiju prātvētrošanas sesijās.
Kādā citā NAP punktā tiek runāts par „doing business” indeksu, saskaņā ar kuru mēs bijām 21. vietā pasaulē 2011.gadā un vēlamies būt 13. Vietā 2020.gadā. Šāds mērķis ir ļoti apsveicams. Taču izstrādājot, piemēram, VID stratēģiju, vajadzētu padomāt ne tikai kā iekasēt, apkarot, sodīt, uzrēķināt, bet gan par to, kā vislabāk apkalpot uzņēmējdarbības veicējus, kā nodrošināt tiem vislabāko servisu. Nu iesākumam vismaz tik daudz, lai VID nodaļā PVN reģistrēšanai nebūtu jāstāv minimums 2 stundas garā rindā, jo pie tā paša lodziņa tiek apkalpoti, piemēram, pensionāri ar viņu jautājumiem un sāpēm, kuru risināšana nereti ievelkas 20 minūšu garos dialogos. Un ja mēs runājam par sajūtām, tad Valsts Ieņēmumu Dienests būtu pārdēvējams, piemēram, par Uzņēmējdarbības Apkalpošanas Dienestu, jo kā zināms – kā kuģi dēvēs, tā kuģis peldēs...
Šādas konkrētas lietas varētu turpināt uzskaitīt un uzskaitīt...
Gribētos izteikt cerību, ka minētās iestādes ķersies intensīvi pie kvalitatīvu stratēģiju izstrādes un vīzija „Latvija – zaļākā valsts pasaulē” netiks uztverta tik burtiski, ka ļausim arī mūsu galvenajām maģistrālēm ieaugt zālē, kas ir tikai laika jautājums, ja steidzami nenovirzīsim iekasēto degvielas akcīzes nodokli tam paredzētajam mērķim pilnā apmērā!
