Pasaulē lielākās klavieres latvietis Dāvids Kļaviņš pirmo reizi prezentēja 1987. gadā, bet tikai pēdējos gados tās gūst plašāku atzinību mūziķu pasaulē, kam lielā mērā palīdzējis internets un tehnoloģiju attīstība
Dāvida Kļaviņa būvēto klavieru digitālā versija iekļauta mūzikas kompānijas Native Instruments skaņu bibliotēkā un ļauj mūziķiem kaut vai savā dzīvojamajā istabā radīt darbus, ko pārdot visā pasaulē. Viņš uzskata, ka ideālā gadījumā mūzika un kultūra ļauj nopelnīt un ir svarīgi atbalstīt tos projektus, kam tas neizdodas, jo mūsdienu straujajā dzīves un darba ritmā kultūra cilvēkiem ļauj kaut uz brīdi aizbēgt no realitātes, gūt atelpu. Vairāk par to, kāpēc pirms vairāk nekā desmit gadiem aizbrauca no Latvijas, kā analizējis dzīvi ieslodzījumā, kas ir virtuālie mūzikas instrumenti, un to, kādu destrukciju viņš atbalsta, Dāvids stāsta intervijā Dienas Biznesam.
Fragments no intervijas, kas publicēta 28. septembra laikrakstā Dienas Bizness:
Visur tiek uzsvērts, ka jūsu gatavotās klavieres ir īpaši lielas. Kas ir tik īpašs šajās klavierēs?
Tās ievērojami paplašina skaņas dinamiku – tas nozīmē, ka pianists var daudz plašākā diapazonā interpretēt mūziku. Šīm klavierēm ir garas, tievas stīgas, basa skaņa ir tik tīra, tā apakšējā oktāvā var spēlēt meldiņus, ko nevar ne ar vienu flīģeli. Labi – to var darīt, bet neviens to tāpat nedzird. Vēl viena svarīga īpašība ir tā, ka caur lielo akustisko rezonatoru skaņas izplatība ir dinamiskā maksimumā, kas nozīmē, ka pianistam, spēlējot skaļi un ļoti skaļi, skaņa saglabājas skaista un sulīga. Neviens cits normāls instruments to nenodrošina. Piemēram, jo skaļāk spēlē flīģeli, jo neglītāk tas skan. Basā ir tīrās šausmas. Etīdes saplūst vienā putrā, zūd izšķirtspēja atsevišķiem toņiem. Pie maniem instrumentiem – īpaši lielajām klavierēm – tā nav, izšķirtspēja paliek, dzird visus toņus.
Vēl viens svarīgs moments – skaņas atstarojums. Būvējot instrumentu vertikāli, tas ir kā skaļrunis, kas tiek stateniski nolikts un atstaro skaņu klausītāju virzienā. Piemēram, flīģelim, kas ir horizontāls, skaņa iet uz grīdu, atsitas pret vāku un uz publiku iet netiešā veidā.
Mana pamata vadlīnija ir, ka dizainam ir jāseko funkcijai. To es strikti ievēroju, nepieļauju nekādus kompromisus, no kā cieš skaņa. No tā ļoti daudz kas ir atkarīgs – rezonatora forma, izplatījums, klavieru augstums, platums, statiskā konstrukcija.
Pagāja 25 gadi, līdz šīs klavieres sāka izmantot plašāk. Cik lielu pacietību tas no jums ir prasījis?
Lielu. Es pirmās lielās 3,70 metru klavieres uzbūvēju 30 gadus vai vismaz 25 gadus par agru. Publiski tās prezentēju 1987. gadā, kad neeksistēja nekādi sociālie tīkli, kas ļautu izplatīt pašam savu darbu. Biju cerējis uz atbalstu no pianistiem vai koncertmājām, bet mani nesaprata. Protams, bija pianisti, kuri to novērtēja un bija sajūsmā. Rīkojām koncertus, biju nodibinājis Klavins Music, uztaisījām kādus 12 klasiskās mūzikas diskus ar dažādiem pianistiem. Taču darbība bija jāizbeidz, jo vienkārši aptrūkās līdzekļu. Cik ilgi var strādāt, ja nepārdodas? Sapratu, ka nav īstais laiks, jāgaida.
Ko darījāt gaidot?
Man apnika meklēt sponsorus, un sapratu, ka pašam jāpelna nauda. Skaņoju klavieres, turpināju konceptuāli attīstīt šādus instrumentus, domājot par laiku, kad atkal varēšu pieķerties šim darbam.
1998. gadā pārcēlos uz Latviju. Kādu laiku biju iesaistīts naudas «cepšanā» biržā. Tas bija ļoti sekmīgi, un cerēju, ka tur iegūtos līdzekļus ieguldīšu klavierēs. Biju labi iestrādājies, nodarbojos ar īstermiņa ieguldījumiem, «day trading», kur īsu laiku esi iekšā un tad atkal laukā. Tas ir liels stress, kas ilgst no rīta līdz vakaram – sešos no rīta sāku studēt, kas notiek Āzijā, bet, kad vērās vaļā vācu biržas, sāku tirgoties tur. Pēcpusdienā atvērās Amerikas tirgus, pētīju to. Gulēt sanāca maz, strādāju burtiski katru minūti. Analizējot 1998. gada pirmo pusgadu, sapratu, ka būtu labi nopelnījis, ja būtu paļāvies uz savām ilgtermiņa prognozēm. Tāpēc nākamajā pusgadā ieguldīju citādi – ilgtermiņā. Biju rūpīgi izanalizējis, kā lietas attīstīsies un ka šāda pieeja būs veiksmīga. Taču nāca slavenā Krievijas krīze, kas visus pārsteidza. Vienu dienu slikti rezultāti, otru dienu atkal kritums par 2%. Negribēju būt zaķpastala, lēkt ārā, jo tā bieži notiek un nākamajā dienā atkal spīd saule. Tikai tad, kad process bija ļoti ievilcies, redzēju, ka tā ir īstākā krīze. Kad gāju ārā no savām pozīcijām, bija zaudējis pusi no sava kapitāla. Nogaidīju, kamēr viss nomierinās, un uz pilnu klapi ieguldīju uz atkopšanos. Krievijas krīzei uz papēžiem mina Dienvidaustrumāzijas krīze, ko arī neviens nebija paredzējis. Šie divi notikumi pilnībā iznīcināja manu kapitālu. Protams, tas bija ārkārtīgi sāpīgi.
Daži mani draugi, kuri redzēja, ko es daru, lūdza pārvaldīt arī viņu naudu. Viņi, protams, bija ļoti nelaimīgi, redzot, kāds ir iznākums šai avantūrai. Viens no viņiem domāja, ka esmu paslēpis naudu un vajag mani kārtīgi paspiest – gan jau atzīšos. Pret mani uzfabricēja lietu, un man nācās tas gods pavadīt desmit mēnešus valsts atpūtas namā – pilnā pansijā ar brokastīm, pusdienām, vakariņām. Sanitārie apstākļi bija nepanesami, un kompānija tāda, ko es brīvprātīgi nebūtu izvēlējies, bet citādi es to laiku izmantoju, analizējot savu dzīvi, principus, attieksmi. Atskatoties uz to visu, uzskatu, ka tas bija vērtīgākais laika posms manā dzīvē – bija laiks par visu padomāt, nekas netraucēja. Labi, bišķiņ traucēja tur esošie kadri, bet iemācījos ar to sadzīvot. Man paveicās, ka mans prokurors bija Ivars Krauze, kurš ir ļoti godprātīgs un sakarīgs, tiešām profesionāls. Viņš laika gaitā saprata, kā tas bija noticis un ka man taisnība – nekādas mahinācijas nebija, un lieta tika izbeigta. Viņš teica, ka varu sūdzēt valsti tiesā, bet man tas šķita neadekvāti, jo uzskatīju sevi par ieguvēju.
Šajā laikā ieguvu dziļu ieskatu Latvijas tiesiskajā sistēmā, redzēju, cik traģiski nepieņemamā stāvoklī tā ir, ka mans lēmums bija skaidrs – ir jācīnās pret korupciju valstī. Kādas gan klavieres var būvēt, kad cilvēki daudzos gadījumos tiek nepamatoti, beztiesīgi ieslodzīti? Tiek izpostītas dzīves un ģimenes tikai tāpēc, ka kādam kaut kas nepatīk. Juridiskā sistēma tolaik bija tik bēdīgā stāvoklī, ka arhīvos neeksistēja neviens korekti uzrakstīts dokuments. Bija tūkstošiem uzpļeckāti dokumenti ar kļūdām, pilnīgāko neloģiku, uzskaitīti pantiņi, beigās uzrakstot, ka līdz ar šo ir pilnībā pierādīts, ka tas un tas izdarīja to un to un sods ir šāds. Man tas bija nepieņemami, un es nodibināju privāto pretkorupcijas aģentūru Da Capo, kas mūzikas pasaulē nozīmē «vēlreiz no sākuma». Mēs uzņēmāmies korupcijas upuru aizstāvību. Lietās, kur bija iesaistītas ekonomiskas intereses, par sekmīgu darbu prasījām noteiktu procentu daļu no atguvuma, bet visā visumā strādājām uz godprātības pamata principa pēc. Dažus aizstāvējām ļoti sekmīgi, bija interesantas lietas, un labākajos laikos mums bija desmit līdzstrādnieki.
Tad nāca viena ļoti liela lieta – par pēdējo gruntsgabalu Krasta ielā pie Salu tilta. Vietējai mafijai nemanot, šis gabals bija nonācis viena vācieša rīcībā. Viņš bija paredzējis tur būvēt veikalu centru un noslēdzis nomas līgumu uz 99 gadiem ar Rīgas domi. Zēni bija pamodušies, sāka to padarīšanu sabotēt. Sākās visādas peripetijas, tika likti šķēršļi līgumā noteiktajiem priekšdarbiem. Mēs uzņēmāmies aizstāvību. Pāris instances tiesās uzvarējām, bet kopumā bija jāiegulda lieli līdzekļi, lai varētu šo lietu virzīt, maksāt advokātiem par darbu. Es toreiz naivi uzticējos vienai frakcijai Latvijas būvniecības struktūrās – tie tēloja manus draugus un teica, ka varam kopā to lietu bīdīt, ka kopā būšot vieglāk. Viņi tik pārliecinoši notēloja manus draugus, ka es tam visam noticēju. Bija sācies maksātnespējas process, ko bija uzņēmies viens godprātīgs administrators, mēs konstruktīvi sadarbojāmies. Man bija stratēģija, kā varam šo lietu uzvarēt. Diemžēl biju to izstāstījis saviem kompanjoniem. Kad kreditoru sapulcē vajadzēja izlemt, kā un ko tālāk ar šo zemi darīt, mana stratēģija tika izmantota pret mani. Negribu iet detaļās, bet tas bija ļoti interesanti, un rezultāts manai aģentūrai lauza sprandu.
Šajos gados biju ieskatījies vēl dziļāk Latvijas tiesiskajā sistēmā un sapratu, ka ir pilnīgi bezcerīgi šādā formā mēģināt cīnīties. Būtu jāveic pārmaiņas, ieskaitot jaunu, profesionālu cilvēku iesaisti visās tiesiskajās instancēs, īpaši prokuratūrās un tiesās, kur ir cilvēki ar padomju laika domāšanu un vainas, nevis nevainības prezumpciju. Tagad tas laikam drusku ir mainījies un viens otrs sāk saprast, kas ir nevainības prezumpcija.
Kad sapratu, ka esmu zaudējis visus ieguldījumus, nolēmu, ka jāatgriežas pie klavierēm. Bija 2006. gads, bija internets, sapratu, ka tas paver jaunas iespējas.
Visa intervija Reizēm jāpagaida 30 gadi lasāma 28. septembra laikrakstā Dienas Bizness.
Pērc avīzi elektroniski DB HUB vietnē:
https://www.dbhub.lv/raksti/laikraksts-dienas-bizness-2018gada-28septembra-numurs
#1/4
Dāvids Kļaviņš
#2/4
Dāvids Kļaviņš
#3/4
Dāvids Kļaviņš
#4/4
Dāvids Kļaviņš
