Jūs vakarā iebraucat pazemes stāvvietā un dažu centimetru attālumā no jūsu mašīnas no ārsienas nokrīt liels apmetuma gabals. Vēlāk dzīvokļu īpašnieku sapulcē atklājas, ka ir bojāts stāvvietas hidroizolācijas slānis.
Pārvaldnieks saka, ka konkrētais remonts nebūs dārgs - mēnesī katram īpašniekam tikai 0,60 eiro par m2, taču ir nopietni jāsāk domāt par uzkrājumu veidošanu.
Pirmajā mirklī varētu šķist šokējoši - kā tad tā? Nu un kas, ja tur kaut kas mazliet pil un apmetums krīt – māja taču kopā vēl nebrūk? Nesen celta ēka, augsta cena par kvadrātmetru – gribētos izbaudīt dzīvi skaistā mājoklī un gadus desmit vai pat piecpadsmit ne par ko neraizēties. Turklāt – vai tad būvnieki nekādas garantijas neuzņemas?
Jāatzīst, šī situācija ir izdomāta tikai daļēji. Kopš 2000. gada Rīgā ir uzbūvētas 656 jaunas dzīvojamās ēkas. Redzot, kāda situācija veidojas ar vairāk nekā desmit gadus vecām mājām, mājas apsaimniekotāji t.s. “jauno projektu” dzīvokļu īpašniekiem patiešām spiež iedziļināties lietās, par kurām tiem bieži vien negribas domāt.
“Civinity” grupas uzņēmumu portfelī 76% veido “jaunie projekti”, un varam apliecināt, ka par uzkrājumiem ir jāsāk domāt brīdī, kad beidzas būvnieku noteiktais garantijas laiks. Proti, divus, trīs gadus pēc mājas nodošanas ekspluatācijā. Un tas patiešām nav pārāk ātri pat gadījumos, ja nav jācīnās ar būvniecībā pieļautajām nepilnībām.
Iemesls ir itin vienkāršs. Nopietniem remontdarbiem nepieciešamo uzkrājumu izveidošana prasa laiku un pacietību. Ja naudas savākšanu atliek uz pēdējo brīdi, mēneša maksājumi būs lielāki un nepatīkamāki. Salīdzinājumam minēšu piemēru no mūsu apsaimniekotajām mājām. Veidojot mērķa uzkrājumu konkrētiem remontdarbiem, trīs namu iedzīvotāji šobrīd maksā 1,75 eiro par kvadrātmetru. Savukārt, krājot naudu nākotnes darbiem, dažādās mūsu apsaimniekotajās mājās maksājums svārstās no burtiski dažiem eiro centiem līdz 0,15-0,21 eiro par kvadrātmetru. Patiešām - aptuveni ceturtā daļa ēku iemītnieki maksā 0,01 – 0,03 eiro par kvadrātmetru.
Ar šīm it kā nelielajām summām pietiek, lai iedzīvotājiem nebūtu lieki jālauza galva, piemēram, par piemājas teritorijas labiekārtošanu. Galu galā – nolietojas gan konstrukcijas bērnu rotaļlaukumā, gan soliņi, gan atkritumu urnas. Taču teritorijas labiekārtošana nav nopietnākā problēma, ar kuru jāsaskaras jauno projektu apsaimniekošanā.
Daudz biežāk nākas likvidēt nepārdomātas ekspluatācijas, nekvalitatīvu vai neatbilstošu būvmateriālu izmantošanas sekas. Piemēram, pavasarī atklājas, ka ziemā uz ietvju flīzītēm kaisītais sāls ir nokļuvis līdz ēkas sienām un sācis bojāt ēkas apmetumu un pazemes stāvvietu hidroizolācijas slāni. Bet rudens lietavas parāda, ka arī ar lodžiju hidroizolāciju viss nav kārtībā. Lieki teikt, ka šādi bojājumi ir savlaicīgi jānovērš, pretējā gadījumā tiek skartas ēkas nesošās konstrukcijas un nodarīts nenovēršams posts.
Un te vietā ir jautājums, kas tika uzdots raksta sākumā – vai tad būvnieki nekādas garantijas neuzņemas? Uzņemas, taču lielākoties tie ir normatīvajos aktos noteiktie minimālie trīs vai pieci gadi atkarībā no būves apjoma. Taču ar to ne vienmēr pietiek, jo visas problēmas, ko rada izmantoto materiālu kvalitāte vai montēšanas paviršības, neatklājas uzreiz. Reizēm tas notiek pat septiņus vai astoņus gadus pēc mājas nodošanas ekspluatācijā, kad kāda ēkas konstrukcija neiztur, piemēram, ekstrēmus laika apstākļus. Manuprāt, būtu nepieciešama plašāka diskusija par būvnieku sniegtajām garantijām, kas precīzāk līdzsvarotu abu pušu – dzīvokļu īpašnieku un attīstītāju – intereses. Iespējams, garantijām būtu jābūt garākām, iespējams, tās ir jāsaista ar izmantoto materiālu kvalitāti vai vēl kādiem citiem apstākļiem.
Tādēļ iesaku: ja tas vēl netiek darīts, mudiniet mājas iedzīvotājus veidot uzkrājumus nākotnes remontdarbiem. Pat tad, ja ēka ir celta vien pirms dažiem gadiem un šķiet, ka tā kalpos mūžīgi. To var organizēt vairākos veidos – naudu var iekasēt un/ vai glabāt gan nama apsaimniekotājs, gan arī dzīvokļu īpašnieku kopība, proti, biedrība. “Civinity” pieredze liecina, ka lielākā daļa namu uzkrājumus nolemj uzticēt apsaimniekotājam. Ir arī gana daudz dzīvokļu īpašnieku biedrību, kas mums uztic naudas iekasēšanu, bet līdzekļus glabā pašas, vai arī iekasē pašas.
Ja dzīvokļu īpašnieki nevēlas veidot uzkrājumus, tad remontdarbus, kurus nav iespējams atlikt, pārvaldniekam nāksies veikt jebkurā gadījumā kā avārijas darbus. Ja apjoms būs liels, tad arī izmaksas nebūs mazas un iedzīvotāji nebūs apmierināti ar pēkšņiem papildus maksājumiem.
Tāpat mēs labi redzam, kas notiek ar daudzdzīvokļu ēkām, kuras gadiem ilgi netiek pienācīgi uzturētas. Rīgā katru gadu tiek apturēta ekspluatācija vairākiem desmitiem dzīvojamo māju. Jo nepieciešamie renovācijas darbi ir apjomīgi, dārgi un iedzīvotājiem grūti apmaksājami. Tiem, kas dzīvo salīdzinoši nesen celtās ēkās, ir visas iespējas šādas situācijas nepieļaut.
