Vēl ne tik senā pagātnē ir laiks, kad Latvijas tautsaimniecības ārējā sektora analīzes pastāvīgs rūpju objekts bija ievērojama apmēra tekošā konta deficīts. Ar «ievērojams» domāti caurmērā padsmit un ap 20% no iekšzemes kopprodukta (IKP) laika periodā no 2005. līdz 2008. gadam.

2018. gada decembra sākumā publiskotie 3. ceturkšņa maksājumu bilances dati atklāja, ka Latvijā izveidojies tekošā konta deficīts 5.7% no IKP apmērā. Jāatzīst, šis jēdziens vai vismaz tā nozīmīgums no aprites bija teju izzudis jau labu brīdi. Šāds deficīts netika vērots kopš 2011. gada vidus, un arī tad tas bija vien īslaicīgs izņēmums. Vai tas nozīmētu, ka jaunākie dati ir satraucoši?

Šajā rakstā par to, ko rāda tekošā konta saldo un par ko ir vērts piedomāt, vērtējot tā lielumu un pārmaiņu virzienu, tostarp Latvijā.

Tekošā konta saldo: kas notiek pasaulē

Tekošais konts ir maksājumu bilances daļa, kas atspoguļo preču, pakalpojumu, sākotnējo ienākumu un otrreizējo ienākumu plūsmas starp konkrētas valsts rezidentiem un pārējo valstu rezidentiem. Tekošā konta atlikums jeb saldo parasti ir negatīvs situācijās, kad uzkrājumu apjoms valstī nespēj segt tajā veiktās investīcijas, un otrādi – pārpalikums atspoguļo situāciju, kad tiek veikti uzkrājumi, kas netiek ieguldīti vai tūlīt izlietoti patēriņam.

Vērtējot Latvijas iespējas attīstīties, bieži tiek minēta produktivitātes jeb darba ražīguma celšana kā viena no galvenajām iespējām, kā pelnīt vairāk, saražot vairāk un arī atrisināt darbaspēka deficītu.

Tai tiek piedēvētas gluži vai fejas brīnumnūjiņas spējas, kas varētu sakārtot uzņēmējdarbības vidi Latvijā.

Ir pārlieku liels optimisms domāt, ka Latvijas tautsaimniecība var strauji augt, ieviešot tikai produktivitātes pasākumus. Ir nozares, kurās dzīšanās pēc darba ražīguma neiet kopsolī ar jomas pirktspēju Latvijā, kas joprojām ir zemāka nekā citviet Eiropā vai Skandināvijā. Te kā ilustratīvu piemēru varētu minēt sabiedriskā transporta vadītājus, kuri nobrauc likumā pieļaujamās darba stundas un aizved tik pasažieru, cik stāv pieturā. Domāju, ka Helsinkos autobusa šoferis ir tikpat ražīgs kā Rīgā vai Liepājā, bet, vēloties nozarē ieviest produktivitātes pasākumus, varētu nonākt pie optimizācijas, kas pārvadātāja statistikas datus noteikti uzlabotu. Ir vēl citas jomas, kur darba ražīguma celšana nozīmē optimizāciju, kas savukārt samazina pakalpojuma kvalitāti vai arī sašaurina pakalpojuma klāstu. Jāsecina, ka darba ražīguma trūkumu nevar attiecināt uz visiem segmentiem.

Šogad negaidīti sparīgā pasaules ekonomikas izaugsme ir padzinusi uz priekšu arī izaugsmi Baltijas jūras reģiona valstīs, īpaši Baltijā, secināts ikgadējā Swedbank Baltijas jūras reģiona apskatā.

Reģiona institucionālā un strukturālā kvalitāte gan nav būtiski uzlabojusies salīdzinājumā pret citām pasaules valstīm. Zviedrijā uzmanības centrā ir cenu korekcija mājokļu tirgū, kamēr Baltijā bažas raisīs uzkarstošais darba tirgus.

Biznesa cikls vēl ir diezgan jauns un reģiona ekonomikām vēl priekšā ir pāris diezgan spēcīgas izaugsmes gadi – piemērotākais laiks, lai īstenotu reformas, novērstu iepriekš izveidojušās nesablansētības un investētu ilgtermiņa izaugsmes potenciāla uzlabošanā.

Sparīgā pasaules ekonomikas izaugsme ir sekmējusi izaugsmi Baltijas jūras reģiona valstīs. Visas reģiona ekonomikas (izņemot Zviedriju), īpaši Baltijas valstis, ir augušas straujāk nekā pērn, pārspējot gaidas un pietuvojoties šī biznesa cikla straujākajam izaugsmes tempam. Lai gan izaugsme palēnināsies, priekšā vēl ir vairāki labas izaugsmes gadi. Galvenie riski ir saistīti ar ģeopolitiku un populismu. Spēcīgas izaugsmes laiks ir vispiemērotākais brīdis reformu īstenošanai, nākotnes izaugsmi veicinošu investīciju veikšanai, kā arī ekonomikas nesabalansētību novēršanai. Piemēram, Zviedrijas nekustamā īpašuma cenu korekcija, kas nupat sākusies, bija neizbēgama, jo tirgus ir nesabalansēts. Ņemot vērā augošo ārējo pieprasījumu un eksporta iespējas, prognozējamā +/- 5% (atkarībā no segmenta) cenu korekcija būtiski neietekmēs ekonomikas izaugsmi. Reģiona nākotnes izaugsmei izšķiroši svarīgs ir ražīgums, kā arī izaugsmes ilgtspēja.

Vistaupīgāk eiropiešu vidū šovasar ceļojuši lietuvieši, tērējot aptuveni 518 eiro, bet visvairāk – šveicieši, vidēji veltot tam 1114 eiro, liecina finanšu tehnoloģiju jaunuzņēmuma «Revolut» analītiķu aprēķini.

«Revolut» analītiķi izvērtējuši datus periodā no 1. jūnija līdz 20. augustam par to, cik Eiropas iedzīvotāji šajā vasarā tērējuši lidojumiem, naktsmītnēm, transportam, pārtikai un dzērieniem ārvalstīs. Baltijas valstu starpā visvairāk ceļojumiem tērējuši igauņi, latvieši palikuši otrajā vietā, bet vislētāk ceļojuši lietuvieši.

Igauņi vidēji iztērēja 704 eiro un tie ir lielākie Izdevumi Baltijas valstu starpā. Sasummējot galvenos ceļojumu izdevumus, «Revolut» analītiķi secinājuši, ka viens latviešu ceļotājs vidēji iztērēja 597 eiro. Latvieši arvien biežāk ceļo uz ārvalstīm un tur iztērē arvien vairāk naudas. 2017. gadā latvieši ceļojot iztērēja par 18% vairāk, nekā 2016. gadā, un šī summa sasniedza 930 miljonus eiro, liecina Latvijas centrālā statistikas pārvaldes dati.

Kad citreiz, ja ne tagad domāt par Latvijas ekonomiskās attīstības modeli? Šis ir ne tikai simtgades gads, bet arī gads, kurā skaidri redzējām, cik nedrošs var būt mūsu izvēlētais ceļš.

Pēkšņi uzzinājām, ka ekonomikas modelis, ko uzskatījām par «finanšu pakalpojumu eksportu», citur izskatās kā netīrās naudas atmazgāšana. Ko tālāk? Vai neesam kaut ko neatgriezeniski zaudējuši, mētājoties no viena modeļa uz otru? Mēģināšu mazliet vispārināti un mazliet spekulatīvi rast atbildes uz šiem jautājumiem, balstoties kā uz mūsu pagātni, tā arī citu valstu pieredzi.

Sāksim no paša sākuma: uz ko sākotnēji balstījās Latvijas valsts tautsaimniecība?

Sākums – starpkaru periods

Pats sākums, liekas, bija no nekā. Pēc Pirmā pasaules kara visa industrija bija zudusi – evakuēta uz Krieviju bez cerības, ka varētu atgriezties. Tomēr šis nulles punkta stāsts ir tikai šķietamība. Patiesībā Latvija tolaik bija daudz labākās pozīcijās, nekā 1991. gadā atgūstot neatkarību.

Savulaik kolēģis Igors Kasjanovs uzrakstīja lasītāju iemīļotu rakstu «Latvijā rūpniecība IR!» par to, ka rūpniecība Latvijā ir dzīva. Tā ir dzīva joprojām, lai gan pārmaiņu vēji dažu augstāko priedi ir lauzuši un dažam jaunam asnam ļāvuši augt spēcīgākam un zaļākam.

Tomēr šoreiz nerunāsim par visām nozarēm, aplūkosim, kā pēdējos gados mirdzējušas uz eksportu orientētās elektronikas un elektrotehnikas nozares zvaigznes, kuru ražotā produkcija ir pieprasīta visā pasaulē, un kā pašu mājās un eksporta tirgos attīstījušies būvmateriālu ražotāji. Komentārs izmantots arī «Dienas Biznesa» (DB) izdevuma «TOP500» gatavošanā, kur interesenti var atrast arī citu nozaru apskatus.

Augsto tehnoloģiju ražotāji – eksporta zvaigznes

Elektronika un elektrotehnika ierasti tiek skatītas kopā kā radniecīgas augsto tehnoloģiju nozares, kas galvenokārt orientējas uz eksportu – eksports veido vairāk nekā 90% no kopējā realizācijas apjoma. Tomēr šo nozaru attīstības tendences ir samērā atšķirīgas un ir vērts tās aplūkot atsevišķi. Eksporta novērtējumam un tālākai analīzei tiks izmantoti Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) dati, ja nav norādīts cits avots.

Normālai dzīvošanai nepieciešamo ikmēneša ienākumu apmērs gada laikā sarucis vidēji par teju 130 eiro, liecina pētījumu aģentūras SKDS veiktās aptaujas dati.

Šogad jūlijā veiktajā aptaujā iedzīvotājiem tika lūgts vērtēt, cik viņiem vajadzētu pelnīt mēnesī, lai varētu normāli dzīvot. Aptaujā noskaidrots, ka normālai dzīvošanai iedzīvotāji mēnesī vidēji vēlētos pelnīt 1338 eiro.

Gada laikā šis rādītājs samazinājies par teju 130 eiro. Augstākais rādītājs līdz šim fiksēts pagājušajā gadā, kad normālai dzīvei cilvēki vēlētos ik mēnesi pelnīt vidēji 1466 eiro.

Pieticīgākās vēlmes fiksētas 2000.gadā, kad vidēji mēnesī iedzīvotāji vēlējušies pelnīt 494 eiro. Pēc tam vēlamais ikmēneša ienākumu līmenis audzis, 2008.gadā sasniedzot 1146 eiro.

Tomēr ekonomiskās krīzes laikā un pēc tās normālai dzīvei nepieciešamās naudas apmērs rucis četrus gadus pēc kārtas. Kopš 2014.gada, kad normālai dzīvošanai nepieciešamā ikmēneša ienākuma apmērs sasniedza 1055 eiro, šis rādītājs vairs nav noslīdējis zem 1000 eiro.

Turpmākam Eiropas Centrālās bankas (ECB) procentu likmju samazinājumam ir jābūt pakāpeniskam, uzmanīgi sekojot algu kāpuma, ražīguma kāpuma un uzņēmumu peļņas maržu dinamikai, vietnē "Makroekonomika.lv" raksta Latvijas Bankas prezidents, ECB Padomes dalībnieks Mārtiņš Kazāks.

Ceturtdien, 6.jūnijā, ECB Padomē pieņemts lēmums procentu likmes samazināt par 25 bāzes punktiem. Noguldījumu likme centrālajā bankā, kas ietekmē naudas cenu finanšu tirgos un līdz ar to arī kredītu likmes, tiek samazināta no 4% uz 3,75%.

Kazāks skaidro, ka iepriekš straujais procentu likmju kāpums bija nepieciešams, lai bremzētu inflāciju un apturētu tās sāpīgo ietekmi uz iedzīvotāju pirktspēju. Ja pērn maijā eirozonas gada inflācija bija 6,1%, tad šogad tā bija 2,6%. Latvijā patēriņa cenu inflācija bija attiecīgi 12,3% un 0,2%.

Tas pierāda, ka lēmumi par procentu likmju palielināšanu ir bijuši pareizi un inflācijas tempi ir mazinājušies, uzsver Kazāks. Saskaņā ar jaunajām ECB prognozēm 2% inflācijas mērķi eirozona sasniegs nākamā gada otrajā pusē, un tas nozīmē, ka procentu likmes var sākt pakāpeniski samazināt.

Ņemot vērā ekonomikas prognožu uzlabošanos, 2024.gadā Latvijai ir pamatota mazāk ekspansīva fiskālā nostādne, savukārt vidēja termiņa līdz ilgtermiņa fiskālajā stratēģijā būtu jārada fiskālā telpa, lai atbalstītu valsts ieguldījumus un risinātu ilgtermiņa izdevumu spiedienu, secināts Starptautiskā Valūtas fonda (SVF) uzraudzības misijas provizoriskajā vērtējumā.

SVF misijas eksperti atgādina, ka 2023.gadā Latvijas ekonomika saruka par 0,3%, ko īpaši veicināja Krievijas atkārtotā iebrukuma Ukrainā un ar to saistītā ģeoekonomiskā fragmentācija, kas papildināja ilgstošās Latvijas problēmas ražīgumā, investīcijās un darbaspēkā, ko pastiprināja vairākas reformas, kas saistītas ar klimata pārmaiņām, enerģiju, sabiedrības novecošanos, darbaspēka trūkumu un pieaugošām aizsardzības izmaksām.

Neskatoties uz finanšu sektora stabilitāti, ir jāturpina uzraudzīt makrofinansiālās ievainojamības un blakusefekti. "Strukturālajā politikā galvenā uzmanība būtu jāpievērš ieguldījumu un produktivitātes veicināšanai, risinot jaunās problēmas, ko rada Krievijas karš Ukrainā un notiekošās daudzās pārejas, vienlaikus turpinot nodrošināt sociālo atbalstu un politikas prognozējamību," ieteikts SVF misijas vērtējumā.

Pēdējos gados Latvijā darbinieku algas un vietējo piegādātāju cenas ir augušas straujāk nekā darba ražīguma pieaugums uzņēmumos, informē Latvijas Eksportētāju asociācija "The Red Jackets".

Rezultātā ir pieaugušas eksporta preču ražošanas izmaksas, apgrūtinot Latvijas eksportētāju konkurenci, šogad eksporta apjomam krītoties par 6 procentiem un radot stagnāciju valsts ekonomikā. Līdz ar to šobrīd Latvijas ekonomikas izaugsme ir zemākā visā ES (Oksfordas/Havera ekonomikas pētījums, salīdzinot 2024. gada otro ceturksni ar 2023. gada ceturto ceturksni). Līderos ir izvirzījusies Polija un Lietuva, pateicoties spēcīgai rūpniecības un eksporta attīstībai un aktīvai uzņēmējdarbības atbalsta politikai.

Eksporta attīstībai ir nepieciešams samazināt ražotāju izmaksas. Lai saglabātu algas “uz rokas” esošajā līmenī vai kāpinātu tās, vienlaikus saglabājot konkurētspēju, Latvijas algu nodokļiem ir jābūt vismaz vienādiem ar pārējās Baltijas valstīs noteiktajiem. Lai sasniegtu konkurētspēju ar pārējo Baltiju un veicinātu vietējo patēriņu, Latvijas algu nodokļi ir jāsamazina vidējo un zemo algu grupā, nemainot tos augsto algu sektorā.

Jaunu ārvalstu tirgu apguve, jaunu produktu ražošana, kā arī pavisam jaunu, tirgū vēl neesošu produktu izstrāde ir recepte Food Union ienākumu audzēšanai ar divciparu izaugsmi.

To intervijā Dienas Biznesam stāsta piena produktu ražotāja Food Union grupas (kurā ietilpst divi lieli ražošanas uzņēmumi Latvijā — AS Rīgas Piena kombināts un AS Valmieras Piens, viens distribūcijas uzņēmums – AS Premia FFL, kā arī ražošanas uzņēmums Dānijā —Premier Is un distribūcijas uzņēmums Hjem Is, Norvēģijā – ražošanas uzņēmums Isbjorn Is un distribūcijas uzņēmums Den Norske Isbilen, Rumānijā – ražošanas uzņēmums Alpin, Lietuvā distribūcijas uzņēmums – Premia KPC un Igaunijā ražošanas uzņēmums – Premia TKH) valdes priekšsēdētājs Artūrs Čirjevskis. Viņš atzīst, ka lielākais uzsvars tiek likts uz jaunu tirgu apguvi, kur jau ir pirmie pozitīvie piemēri - svaigā siera piegādes uz Saūda Arābiju, Kāruma sieriņu piegādes uz Balkānu reģiona valstīm, saldējuma Pols ieceļošana Dānijā.

Zirgu stallis "Dabas zirgi" meklē veidus, kā pelnīt ar zirgiem, neliekot tiem tiešā veidā strādāt, vizinot cilvēkus uz savas muguras.

Marta veiksmes stāsts bija "pabaro zirgu" – klients pārskaita septiņus eiro, bet "Dabas zirgi" no vietējiem bioloģiskajiem zemniekiem nopērk burkānus, pabaro zirgu un uzfilmē video, ko nosūta cilvēkam personīgi vai publicē "Instagram" un "Facebook" ar sveicienu klientam.

SIA "Dabas zirgi" saimniece Līga Broduža stāsta, ka, iestājoties ārkārtas situācijai, komanda piedzīvoja plašu emociju gammu – sākumā bija "viss ir slikti" stadija, jo īpaši ņemot vērā apstākli, ka tik tikko uzņēmums aizņēmās naudu zemes iegādei un ir sācies investēšanas process, ko nevar apturēt, bet ienākumi no tūrisma jomas šobrīd samazinājušies par 95%. Taču visai drīz sāka rasties dažādas idejas, tostarp tādas, kas jau labu laiku bija virmojušas gaisā, bet netika īstenotas.

Lattelecom Rīgas maratons nav tikai priecīgas skrējēju sejas, izlieti sviedri un sportotprieks. Šim pasākumam ir savs devums Latvijas tautsaimniecībā

Nolūkā noskaidrot to, cik lielu «naudas pēdu» maratona norises dienās atstāj skrējēji un viņu līdzjutēji, veikts pētījums. Par to plašāk DB stāsta SIA Nords Event Communications valdes priekšsēdētājs, Lattelecom Rīgas maratona direktors Aigars Nords un pētījuma veicējs SIA KEKonsultācijas valdes priekšsēdētājs Elmārs Kehris.

Šogad maijā notiks 28. Lattelecom Rīgas maratons. Cik gadus Jūs esat pie šī pasākuma organizēšanas stūres?

Aigars Nords (A.N.): Šis būs 12. maratons, kuru organizēsim. Protams, ja atskatās uz to laiku, kad sākām, toreiz situācija bija cita. Skriešana nebija tik populāra, un arī mēs paši taustījāmies un domājām, kā šādu pasākumu noorganizēt, jo nevienam nebija pieredzes šajā jomā. Nezinājām, kā pareizi jāveic laika atskaite, kur ražo medaļas, kā pareizi rīkoties, lai varētu slēgt ielas. Nebija arī kam palūgt padomu. Paši kā komanda bijām braukuši uz ārvalstu maratoniem, taču tur pieredzi guvām tikai kā dalībnieki. Skaidras vīzijas mums nebija, un valdīja neziņa par to, kā un vai šis pasākums gūs atsaucību. Tā bija mana un komandas vēlme pamēģināt, jo mums pašiem patika skriet.

Bagātie kļūst bagātāki, bet trūcīgie - trūcīgāki, lai arī, rēķinot vidēji, vienas mājsaimniecības ieņēmumi uz cilvēku aug nemitīgi, tāds ir galvenais secinājums no Centrālās statistikas pārvaldes pētījuma par Mājsaimniecību rīcībā esošajiem ienākumiem 2021. gadā, kas veikts pērn.

Dienas Bizness sadarbībā ar Mediju atbalsta fondu (MAF) uzsāk publikāciju sēriju Paēdusi sabiedrība-stabila valsts 12 mēnešu garumā par sabiedrības noslāņošanos, un to ievada ar statistikas datiem par vispārējām tendencēm Latvijas mājsaimniecību ieņēmumos.

Vidējie ieņēmumi uz cilvēku pieaug

CSP 2022. gada aptaujas dati liecina, ka 2021. gadā mājsaimniecību rīcībā esošie ienākumi, salīdzinot ar 2020. gadu, pieauga par 7,6%, sasniedzot 678 eiro uz vienu mājsaimniecības locekli mēnesī. Izaugsme bija lēnāka nekā gadu iepriekš, tomēr pietiekami ievērojama. 2020. gadā pieaugums bija par 8,1%. Jāpiebilst, ka desmit gadu garumā minimālos iedzīvotāju ieņēmumus ir ietekmējusi minimālās algas celšana, ko nereti ir bijis grūti savienot ar darba ražīguma pieaugumu, kas savukārt rosināja tirgus dalībniekus pārplānot mazapmaksāto profesiju nodarbinātību arodos, kur darba ražīguma audzēšana nav iespējama pēc būtības. Piemēram, autobusa šoferis nevar kļūt ražīgāks vienā un tajā pašā maršrutā, lai arī minimālā alga tiek palielināta un ir prasība kaut ko darīt labāk, ātrāk vai vairāk. Šādu profesiju nav mazums, un neizbēgami mehāniska minimālo algu celšana neizbēgami noved pie papildu inflācijas kopumā.

Pūļa finansējums ir viens no veiksmīgākajiem investoru un projektu attīstītāju sadarbības modeļiem, tajā pašā laikā ir vēlams nodrošināties pret krāpniecību. Uzņēmums EstateGuru ir izveidojis drošu interneta platformu pūļa finansējuma piesaistei, tādēļ Dienas Bizness uz interviju aicina EstateGuru vadītāju Latvijā Aleksandru Mežapuķi.

Kas ir pūļa finansējums, un kādēļ to Latvijā plaši neizmantoja pirms 20 gadiem? Ar ko šis produkts atšķiras no shēmas – noguldu bankā, saņemu procentus un banka naudu aizdod uzņēmējam?

Pūļa finansējums ir salīdzinoši jauns veids, kā piesaistīt finansējumu biznesam vai veidot personīgos uzkrājumus un pelnīt ievērojamu atdevi. Pirms 20 gadiem šī nozare tikai sāka veidoties. Lai izprastu pūļa finansējuma galvenās atšķirības no tradicionālo banku piedāvājuma, jāapskata šis jautājums no abu galveno lietotāju skatupunkta – aizņēmēja, kas kā juridiska persona vēlas piesaistīt finansējumu savam nekustamā īpašuma attīstības projektam vai uzņēmējdarbībai, un investora, kas ir fiziska vai juridiska persona ar vēlmi pelnīt no saviem ieguldījumiem. Aizņēmējam lielākais ieguvums noteikti ir laiks! Izmantojot pūļa finansējumu, naudu savā kontā var saņemt vien dažu dienu laikā, kamēr bankās šis process nereti var aizņemt pat vairākus mēnešus. Tāpat arī ir elastīgi nosacījumi un personīga pieeja katram projektam – atšķirībā no bankām, kuras piemēro līdzīgus nosacījumus, pēc kuriem izvērtē jebkuru kredīta pieteikumu. Pūļa finansējuma gadījumā tiek vērtēta ne tikai aizņēmēja finansiālā stabilitāte un pieredze, bet arī realizējamā projekta potenciāls. Savukārt investoriem atbilde ir pavisam vienkārša – iespējams nopelnīt pat 10 reizes lielāku atdevi nekā banku noguldījumā. Platforma pilda starpnieka funkciju, savienojot aizņēmējus ar investoriem un pārliecinoties gan par aizņēmēja spēju atmaksāt aizdevumu, gan investoru naudas izcelsmes legālajiem aspektiem.

Latvijā, sadarbojoties zinātniekiem, uzņēmējiem un ierēdņiem, jāizstrādā sava ES Zaļā kursa īstenošanas metodika un tās realizācijas mehānismi, kas ļautu izpildīt izvirzītos mērķus, vienlaikus izvairoties no pārspīlējumiem, šādu izstrādāto pozīciju politiķiem ir jāspēj aizstāvēt Eiropas Savienības struktūrās.

Tādu ainu rāda Dienas Biznesa sadarbībā ar portālu zemeunvalsts.lv rīkotā diskusija par Latvijas zemes nozaru – meža, lauksaimniecības un kūdras – nākotnes iespējamajiem scenārijiem. Tika uzsvērts, ka Latvijas zeme ir lielākā vērtība un visām ar zemi saistītajām nozarēm, kas ir vienas no būtiskākajiem Latvijas tautsaimniecības balstiem, ir jābūt vienotām frontē, turklāt, ja Eiropas Savienība vēlas panākt konkrētus mērķus, tad arī to sasniegšanai nepieciešamie līdzekļi ir jāsaņem tieši no ES.

Nekā nedarīšana šodien – problēmas nākotnē

“Pašlaik konkrētas aprises ieguvuši dokumentu projekti, kurus paredz šā gada jūnija nogalē Eiropas Parlamentā akceptētais Klimata akts. Lasot šos topošos dokumentus, rodas sajūta, ka tos gatavojuši eksperti, vadoties pēc vispārīgiem algoritmiem,” skaidro SIA LaFlora līdzīpašnieks Uldis Ameriks. Viņš norāda, ka ikvienai ES dalībvalstij, tostarp arī Latvijai, tajos tiek izvirzīti konkrēti uzdevumi – līdz 2030. gadam jāsamazina CO2 emisijas par 17% un jānodrošina CO2 izmešu piesaiste 644 000 t apmērā. “Detalizēti iepazīstoties ar šiem uzstādījumiem, nācās secināt, ka tie nav izpildāmi, turklāt aprēķina algoritms, piemēram, Īrijai ir izmantots citāds nekā Latvijai,” uzsver U. Ameriks. Viņš atgādina, ka Eiropas Komisijas prezidente Urzula fon der Leiena runājusi par Eiropas Zinātnes konsultatīvās padomes izveidi, kurā darbotos 50 ekspertu, kurus šim darbam deleģētu dalībvalstis.

Godātais ministra kungs! Man bija liels pagodinājums būt par Jūsu padomnieku sabiedrības veselības jautājumos, un jāteic – vismaz 90% jautājumu par sabiedrības veselību mūsu viedokļi saskanēja, teikts ārsta Pētera Apiņa publiskajā lūgumā atbrīvot viņu no veselības ministra Hosama Abu Meri padomnieka amata.

Bija prieks strādāt Jūsu komandā brīžos, kad Jūs ar savu milzīgo enerģiju un politisko pieredzi atbalstījāt tabakas lietošanas mazināšanu, likumdošanas iniciatīvas, kas aizliedza aromatizētās vielas elektroniskajās cigaretēs, atbalstījāt iniciatīvas mazkustības un aptaukošanās pandēmijas apturēšanā, īpašu uzsvaru liekot uz bērnu un jaunatnes sportu, virzījāt alkohola ierobežojumus nevienkāršajā cīņā ar alkohola lobiju. Par to visu vēlos Jums publiski pateikties un vēlēt panākumus tālākā darbībā.

Diemžēl pēdējos divus mēnešus man nav bijusi iespēja ar Jums parunāties, paust savu viedokli vai uzzināt Jūsu norādījumus. Vēlos norādīt, ka padomnieka amats tikai kā amata nosaukums man nav nepieciešams. Gandrīz trīsdesmit gadus mana pamatnodarbība ir medicīnas žurnālistika, neatkarīgi vai tā ir bijusi žurnālu galvenā redaktora amatā vai vienkārša publikācija, skaidrojot latviešu valodā sabiedrības veselības, cilvēka fizioloģijas, slimību patoģenēzes, zāļu iedarbības un blakņu vai veselības organizācijas jautājumus. Latviešu valodā diemžēl maz ir ārstu, kas raksta par veselības jautājumiem, bet Veselības ministrijas un SPKC izklāsts nereti ir rakstīts samocītā birokratizētā valodā, un reti sasniedz lasītāju. Vidēji gadā rakstu 80–100 publikāciju, tā ka mans kopējais publikāciju skaits veselības jomā pārsniedz 3000 (nekad neesmu saņēmis valsts vai pašvaldību atbalstu par sabiedrības veselības publikācijām). Esmu 20 grāmatu autors un vairāk nekā 50 grāmatu (galvenokārt par medicīnu) galvenais redaktors un joprojām dažādās formās sadarbojos ar globāli nozīmīgākajiem medicīnas un veselības žurnāliem. Te man jāteic, ka Meijo klīnikā ir speciāla medicīnas publikācijas nodaļa, kurā strādā (raksta bērniem un pieaugušajiem, grūtniecēm un hroniskiem slimniekiem, slimniekiem pēc operācijām un traumām utt.) četrpadsmit ārsti (iespējams, šis skaitlis šobrīd ir nedaudz pamainījies). Angļu, bet īpaši spāņu valodā ir simtiem ārstu, kas ar saviem rakstiem izglīto dzimtajā valodā lasošus ļaudis. Lielā mērā mazais skaidrojošo publikāciju skaits Latvijā ir iemesls zemajai veselības pratībai, bet pratības neesamība ir iemesls sliktiem sabiedrības veselības rādītājiem.

Pandēmijas gadā algu kāpums bija vien nedaudz lēnāks nekā 2019.gadā. Pēc CSP datiem vidējā darba samaksa par pilnas slodzes darbu 2020.gadā palielinājās par 6,2%.

Ceturtajā ceturksnī bruto alga bija 1188 eiro jeb par 6,7% lielāka nekā gadu iepriekš. Savukārt alga pēc nodokļu nomaksas gada nogalē sasniedza 871 eiro - kāpums par 52 eiro. Ņemot vērā, ka patēriņa cenās bija vērojams neliels kritums (-0,6%), strādājošo pirktspēja auga pat straujāk nekā pirms vīrusa gadā. Sākot no decembra, algu kāpumu palīdz noturēt arī valsts izmaksātās algu subsīdijas.

Līdzīgi kā gadā kopumā arī pēdējā ceturksnī algas privātajā sektorā (+7%) auga straujāk nekā publiskajā sektorā (+5,8%). Pandēmijas ietekmē gandrīz visās nozarēs algu pieaugums palēninājās, tomēr neapstājās. Gada nogalē nozīmīgs 8,6% kritums bija vērojams vienīgi izmitināšanas un ēdināšanas pakalpojumos.

Mēbeļu ražotājiem ir nācies saskarties ar V veida attīstības scenāriju, kad vienā brīdī ļoti strauji sarūk pasūtījumu apjoms, bet pēc kāda laika tikpat strauji ir jāspēj palielināt ražošanas apjomus. Tas rada pamatīgu pārslodzi visos posmos, taču tā ir jaunāko laiku iezīme.

To intervijā Dienas Biznesam stāsta SIA Bolderāja Serviss valdes priekšsēdētājs Valdis Krauklis. Viņš atzina, ka Latvijā strādājošie ražošanas uzņēmumi nevar ietekmēt globālos procesus, tāpēc vienīgais risinājums ir spēt ātri pielāgoties mainīgajai videi.

Kāda ir situācija mēbeļu tirgū 2024. gadā?

Situāciju kopumā var raksturot kā sarežģītu, tajā notiek dinamiskas pārmaiņas. Vēl jo vairāk – šīs dinamiskās pārmaiņas būtībā notiek jau piekto gadu – kopš 2020. gada marta, kad Covid-19 pandēmija izraisīja šoku ar daudzu gadu garumā izveidoto piegādes ķēžu pārraušanu, ko radīja dažādu valstu valdību pieņemtie šīs slimības izplatības ierobežošanas pasākumi. Ļoti daudzi cilvēki bija spiesti sēdēt mājās, par to pat tika maksāti savdabīgi pabalsti, un daudzi izlēma citādi neiztērēto naudu izmantot sava mājokļa labiekārtošanai, tostarp mēbeļu nomaiņai. Tas radīja papildu pasūtījumus mājas mēbeļu ražotājiem, bet ne SIA Bolderāja Serviss, kura sortiments ir korpusveida mēbeles izglītības sektoram, mēbeles birojiem un dažādiem projektiem, piemēram, studentu viesnīcām. Vienlaikus pārrautās mēbeļu ražošanai nepieciešamo materiālu piegādes ķēdes izraisīja spiedienu uz to sagādi un arī cenām.

Ne tikai Latvijā, bet visā Eiropas Savienībā lauksaimniecība atrodas lielu pārmaiņu priekšvakarā, par to ieviešanas ātrumu gan vēl pāragri runāt, jo visos līmeņos turpinās diskusijas.

Intervijā Dienas Biznesam zemkopības ministrs Kaspars Gerhards norāda, ka Eiropas Savienība ir izvirzījusi ļoti ambiciozus mērķus: samazināt augu aizsardzības līdzekļu un minerālmēslu lietošanu, cenšoties padarīt pārtiku bioloģiskāku, un vienlaikus samazināt siltumnīcu gāzu emisijas zemes apsaimniekošanā un lauksaimniecībā. Pašlaik svarīgākais ir izstrādāt šo mērķu iedzīvināšanas risinājumus un rast atbalsta mehānismus to sasniegšanai.

Kāda pašlaik ir situācija lauksaimniecībā Latvijā uz ES, Baltijas fona?

Kopējo situācijas novērtējumu ir salīdzinoši grūti sniegt, jo katrai lauksaimniecības nozarei ir savas stiprās un arīdzan vājās puses. Turklāt pat Latvijas mērogā ir ļoti atšķirīga situācija reģionu griezumā – gan pēc saražotās produkcijas apjoma, gan pēc saimniecību lieluma, gan pēc to ienākumiem un pat darbības jomām. Ja raugās uz lauksaimniecības produkcijas izlaidi, tad kopš Latvijas iestāšanās ES 2004. gadā tā ir pieaugusi vairāk nekā divas reizes, kas ir visstraujākā izaugsme visā Eiropas Savienībā. Vienlaikus ir cits parametrs, kurā Latvija būtiski atpaliek.

Pēdējos 20 gados lauku saimniecību skaits samazinājies par 31,7%, turpretim saimniecību vidējais lielums pieaudzis 2,3 reizes, liecina Centrālās statistikas pārvaldes apkopotie 2023.gada lauku saimniecību integrētās statistikas apsekojuma provizoriskie dati.

Pagājušajā gadā Latvijā bija 57 400 lauku saimniecību, kas ir par 11 600 jeb 17% mazāk nekā saskaitīts 2020.gada lauksaimniecības skaitīšanā.

Pērn lauksaimniecībā izmantojamās zemes platība bija 1,97 miljoni hektāri, kas palikusi nemainīga pēdējos trīs gados. Lauku saimniecību vidējais lielums pakāpeniski pieaug, un pērn tas sasniedzis 34,8 hektārus lauksaimniecības zemes un 7,7 lauksaimniecības dzīvniekus (nosacītās mājlopu vienībās).

Pagājušajā gadā salīdzinājumā ar 2020.gadu par 8200 samazinājies mazo lauku saimniecību skaits, kas apsaimnieko līdz 10 hektāriem lauksaimniecībā izmantojamo zemi.

Lielo saimniecību skaits ar apsaimniekotās zemes platību virs 100 hektāriem palielinājies par 200. Pērn tajās apsaimniekoja 68,9% no visas lauksaimniecībā izmantojamās zemes, kas ir par 8% vairāk nekā 2020.gadā, un audzēja 54% no visiem lauksaimniecības dzīvniekiem, kas ir par 2,4% vairāk nekā 2020.gadā.

Pasaulē šogad turpināsies spēcīga izaugsme, kas nāks par labu Latvijas eksportētājiem, teikts jaunākajā Swedbank ekonomikas apskatā.

«Tomēr ir pieauguši ārējie riski. Bažas rada protekcionisms, proti, ASV prezidenta Donalda Trampa retorika, kas var apgrūtināt globālo tirdzniecību un negatīvi ietekmēt pasaules un attiecīgi arī Latvijas ekonomikas izaugsmi. Līdz ar ekonomikas izaugsmi arī ECB mazina ekonomikas stimulēšanas pasākumus, bet likmju kāpums būs piesardzīgs, un turpmākos pāris gadus nauda vēl joprojām būs lēta. Latvijas ekonomikas izaugsmes prognozi šim gadam esam samazinājuši no 4.2% uz 3.0%. Tam ir divi iemesli. Pirmkārt, pērnā gada pēdējā ceturkšņa izaugsme – īpaši investīciju jomā – bija lēnāka, nekā cerēts. Otrkārt, šogad turpinās sarukt nerezidentu klientiem sniegto finanšu pakalpojumu apjoms, un tas notiks straujāk, nekā domājām janvārī. Kopumā Latvijā izaugsme būs gana plaša un strauja. Darba tirgus turpinās uzsilt, augs praktiski visas nozares, izņemot finanšu un apdrošināšanas pakalpojumus, kas līdzīgi kā pērn, turpinās sarukt,» , stāsta Swedbank Latvija galvenais ekonomists Mārtiņš Kazāks.

2012. gadā dibinātā autolīzinga kompānijas Mogo, kas īsā laikā pārtapa multinacionālā un globālā uzņēmumā Eleving Group, veiksmes stāsts ir gan biznesa idejā, gan finanšu piesaistē, kur dominējošā loma ir obligāciju finansējumam.

Par uzņēmuma attīstību un izmantotajiem finanšu instrumentiem desmitgades garumā līdz 150 miljonus vērtai obligāciju emisijai un tās refinansēšanai Dienas Biznesam stāsta uzņēmuma finanšu direktors Māris Kreics. Materiāls tapis sadarbībā ar vietējā kapitāla banku - Signet Bank, aktīvāko kapitāla tirgus konsultantu Latvijā.

Eleving Group pirmsākumos bija Mogo Finance. Pastāstiet, lūdzu, īsi par uzņēmuma vēsturi un attīstību kopš tā dibināšanas! Kā izveidojās grupa, un kas tam pamatā?

Eleving Group aizsākumi ir meklējami 2012. gadā, kad tolaik ar Mogo Finance zīmolu uzsākām lietotu automašīnu finansēšanu Latvijā. Jaunā biznesa pamata ideja bija pavisam vienkārša – sniegt iespēju cilvēkiem iegādāties 9-10 gadus vecas automašīnas, proti, tādas, kuras vidējais patērētājs reāli var atļauties. Pirms vairāk nekā desmit gadiem tradicionālās bankas īsti nerāvās šādas kategorijas automašīnas finansēt, tādēļ mēs redzējām brīvu nišu, kuru ar savu produktu varētu nosegt. Pats biznesa modelis nav nekāda inovācija, jo līzings un atgriezeniskais līzings ir labi pazīstami kreditēšanas produkti jau izsenis. Inovācijas drīzāk bija šī produkta piedāvājumā, kas nozīmēja, ka spējām izteikt piedāvājumu jebkuram klientam, kurš pie mums ierodas atbilstoši viņa maksātspējai un vajadzībām. Tāpat inovatīva pieeja bija riska novērtēšanas metodē, kur jau tobrīd izmantojām mašīnmācīšanos un ar to saistītos algoritmus datu apstrādei.

Lidsabiedrība vienīgā veic regulāros lidojumus starp trim galvaspilsētām, izvēršas Baltijas tirgū un negrasās automātiski maksāt neapmierinātajiem pasažieriem.

To sarunā ar Db.lv norādīja Latvijas nacionālās lidsabiedrības airBaltic valdes priekšsēdētājs Martins Gauss.

Kāda šobrīd ir situācija aviācijā – pasaulē, Eiropā, Baltijā?

Globālā situācija mūs īpaši neietekmē, ja neskaita degvielas cenas, bet tās šobrīd ir vairāk vai mazāk normālas. Eiropā zemo cenu kompānijas ir ļoti palielinājušas kapacitāti. Nav skaidrs, kas notiks ar kompānijām Brexit dēļ. Taču, manuprāt, nekas būtisks. Eiropā krīzes vēl nav. Visi saka, ka tā tuvojas, bet mēs to vēl neredzam. Redzam, ka turpina samazināties biļešu cenas. Tas nozīmē, ka cilvēki lido vēl vairāk.

(Nozares) konsolidācija nenotiek tik ātri, kā tiek uzskatīts, jo kaut kā jau ikviens pamanās tikt galā. Ir tādas mazas kompānijas kā igauņu Nordica, kas pārtrauks lidojumus, bet Norwegian arvien lido. Alitalia aizvien lido. Eiropā turpina lidot ļoti daudzas kompānijas. Zemo cenu kompānijas Ryanair, Wizz Air, easyJet – spēcīgie (spēlētāji) ‒ joprojām nosaka toni, bet arī Brittish Airways uzrāda augstu peļņu. Eiropā aviācija ir labā stāvoklī.

Lai gan dažbrīd šķiet, ka finanšu krīze pasaulē un Latvijā piedzīvota samērā nesen, patiesībā pagājuši jau vairāk nekā desmit gadi, kopš vienas investīciju bankas bankrots izsauca lavīnveida sabrukumu un finansējuma apsīkšanu globālajos finanšu tirgos un arī Latvijā valdība bija spiesta lūgt Starptautiskā valūtas fonda (SVF) palīdzību.

Jāatzīst, ka palīdzības lūgšana SVF vienmēr ir valsts prestižam diezgan neglaimojoša un neko labu neliecina par valsts spēju īstenot saprātīgu ekonomisko politiku. Skaidrs, ka nevienam negribētos vēlreiz nonākt līdzīgā situācijā. Tāpēc varbūt nav pārsteidzoši, ka, par spīti salīdzinoši sekmīgai valsts ekonomikas attīstībai pēdējos gados, arvien biežāk dzirdam runas par melniem mākoņiem pie Latvijas tautsaimniecības debesīm, krīzes nenovēršamību utt.

Ekonomikas prognozēšana ir diezgan nepateicīga nodarbošanās – ekonomists Pauls Samuelsons savulaik ironizēja, ka tirgus dalībnieki biržā ir sekmīgi paredzējuši deviņas no pēdējām piecām recesijām. Savukārt krīzes gaidīšana un prognozēšana būtībā ir samērā neproduktīva nodarbošanās – ja krīzes varētu precīzi prognozēt un paredzēt, tad ikviens tām varētu laicīgi gatavoties, novēršot šo krīžu izraisošās darbības, līdz ar to krīzes nemaz neiestātos.