Nesen kolēģe uzdeva pašreizējam finanšu tirgus garastāvoklim ļoti atbilstošu jautājumu: «Ja lielākais vairums ekonomistu un finanšu tirgus analītiķu ir pesimistiski noskaņoti par pasaules ekonomikas izredzēm, samazinot izaugsmes tempa prognozes un norādot uz virkni lielu nenoteiktību, kur Eirozonas neskaidrā nākotne ir pirmajā vietā, tad klientiem, iespējams, ir tiešām šobrīd labāk izvairīties no ieguldījumiem riskantos aktīvos un pagaidīt mierīgākus laikus?»
Šī jautājuma būtība skar jebkura investora cilvēcisku vēlmi uzminēt īsto brīdi, kad veikt ieguldījumus finanšu tirgos (lēti nopirkt un dārgi pārdot). Kādas noteiktas atbildes sniegšana uz uzdoto jautājumu nozīmētu, ka ar pārliecību var iepriekš pateikt, ka īstais mierīgais brīdis finanšu tirgos ir pienācis un ir laiks tagad ieguldīt, piemēram, akcijās. Finanšu pasaulē šo problēmu saprot ar jēdzienu «market timing».
Pētījumi liecina, ka praksē iepriekš identificēt brīdi, kad vērtspapīru cenas finanšu tirgos kāps vai kritīs, ir ārkārtīgi grūti. Efektīvā tirgus hipotēze apgalvo, kas to izdarīt ilgstoši un konsekventi nav pat iespējams. Kaut arī šī teorija tiek daudz kritizēta un ir pierādījies, ka praksē finanšu tirgi ne vienmēr ir efektīvi (t.i. vērtspapīra tirgus cena var nozīmīgi un ilgstoši atšķirties no tās cenas, kura būtu ekonomiski pamatota), šīs neefektivitātes sniegtās iespējas izmantot un sasniegt ilgtermiņā tādu ienesīgumu, kas pastāvīgi pārspēj tirgu indeksu ienesīgumu, spēj retais. Grūtība slēpjas faktā, ka līdz šim nav atrasta uzticama zinātniska metode, kas ļautu prognozēt finanšu tirgus nākotnes uzvedību ar lielu pārliecību un precizitāti.
Tomēr iedomāsimies, piemēram, ka eksistē šāds ieguldījumu fonda pārvaldnieks, kas ir apveltīts ar ideālu spēju paredzēt nākotni un nekļūdīgi spēj uzminēt, kur virzīsies finanšu tirgi nākamajā periodā. Kāds būtu šāda pārvaldnieka sasniegtais ienesīgums? Pieņemsim, viņa stratēģija ir sekojoša:
1. Ja akciju tirgū nākamajā mēnesī ir paredzēta izaugsme, tad kapitāls tiek ieguldīts MSCI ACWI akciju indeksā (visas pasaules akciju indekss USD valūtā, ieskaitot dividendes) iepriekšējā mēneša pēdējās darba dienas beigās.
2. Ja akciju tirgū nākamajā mēnesī ir paredzēts kritums, tad kapitāls tiek ieguldīts īstermiņa depozītā, kas maksā 1.2% gadā (0.1% mēnesī).
Ja šāds ideālais fondu pārvaldnieks nekļūdīgi spēj uzminēt nākotnes tirgus virzību, tad augšupejas mēnešos viņš ir 100% kapitāla ieguldījis akciju tirgū, saņem akciju cenas pieaugumu un vēl šajā laikā izmaksātās dividendes. Lejupslīdes mēnešos viņš nogaida un saņem 0.1% mēnesī par noguldīto depozītu. Ja šāda stratēģija būtu darbojusies nekļūdīgi pēdējo 10 gadu laikā, tad tā būtu sasniegusi 29.4% gada ienesīgumu salīdzinājumā ar MSCI ACWI indeksa ienesīgumu 4.8% gadā. Gandrīz 30% ienesīgums gadā desmitgadē, kad ir piedzīvota lielākā finanšu krīze, kopš Lielās depresijas laikiem, ir tiešām ievērojams rezultāts. Ja investors būtu ieguldījis 100 USD šajā stratēģijā 2001. gada 31. decembrī, tad pēc 10 gadiem viņa kapitāls būtu izaudzis līdz 1 317 USD, kamēr ieguldītie 100 dolāri MSCI ACWI indeksā būti izauguši līdz 159 USD (skatīt 1. attēlu).
1. attēls. Kopējās 100 USD vērtības izmaiņas, ieguldot to MSCI ACWI akciju indeksā un simulētā «ideālā pārvaldnieka» stratēģijā laikā no 2002. gada 1. janvāra līdz 2011. gada 31. decembrim.
Avots: MSCI, SEB aprēķini
Lai sasniegtu šo lielisko rezultātu, šim ideālajam fondu pārvaldniekam būtu vajadzējis 10 gadu laikā jeb 120 mēnešos precīzi un nekļūdīgi uzminēt ikvienu no 51 mēnešiem, kad akciju tirgi piedzīvoja zaudējumus. Ja uzsmaida veiksme, uzminēt kādu nākamā mēneša rezultātu, protams, ir iespējams, bet to izdarīt nekļūdīgi 51 reizi pēc kārtas 10 gadu garumā reāls pārvaldnieks izdarīt praktiski nevar. Par to var vienkārši pārliecināties, piemēram, aplūkojot Morningstar fondu izpētes sadaļu. Labākais 10 gadu ienesīgums ieguldījumu fondiem, kas ir investējuši ASV uzņēmumu akcijās ir bijis 16.6% (Fidelity Leveraged Company Stock) un starptautisku uzņēmumu akcijās ir bijis 20.3% (BlackRock Latin America Inv A). Noteikti ir jāatzīmē, ka šie ir bijuši vislabākie ieguldījumu fondi no vairākiem tūkstošiem, bet iepriekš pateikt, kurš fondu pārvaldnieks būs vislabākais pēc 10 gadiem, ir tikpat grūti, kā uzminēt, kuri mēneši būs zaudējumus nesoši. Praksē ir jārēķinās, ka lielajam vairumam ieguldījumu fondu rezultāts nav labāks par tirgus indeksa rezultātu. Protams, ir slaveni investori, kuri ir ļoti ilgā laika posmā spējuši realizēt gada ienesīgumu, kas ievērojami pārsniedz 20%, bet viņu investīciju stratēģijas pamats nav bijusi cenšanās uzminēt īsto brīdi, bet parasti augsti koncentrētas likmes uz kādu konkrētu aktīvu vai tirgus sektoru.
Papildus tam, ka īstā brīža uzminēšanas stratēģija ir ārkārtīgi grūti realizējama praksē, tā ir arī dārga no izmaksu viedokļa, jo katrs akcijas vai cita vērtspapīra darījums rada papildus brokeru komisijas izdevumus. Tomēr, ir vēl viens būtisks apstāklis, kas padara «market timing» stratēģiju bīstamu investoram, kuram ir ilgtermiņa mērķi, un kurš sasaucas ar manas kolēģes iepriekš izteikto ierosinājumu. Riskanto aktīvu cenu uzvedība ir neprognozējama, un finanšu tirgi var pēkšņi piedzīvot ievērojamu augšupeju. Ja investors, nogaidot uz mierīgākiem laikiem, ir pārdevis riskantos aktīvus, bet tie uzsāk negaidīti strauju augšupeju, šādi nokavēta cenu kāpuma ietekme uz ilgtermiņa ienesīgumu var būt ievērojama. Lai uzskatāmi ilustrētu šīs problēmas būtību, var izmantot piemēru, kuru bieži izmanto dažādi finanšu konsultanti. Atsaucoties uz jau iepriekšējo piemēru, ja klients būtu ieguldījis bez pārtraukuma MSCI ACWI akciju indeksā 10 gadus, tad USD izteiksmē (pirms komisijām un nodokļiem) investors būtu realizējis ienesīgumu 4.8% gadā. Bet ja tajā pašā periodā, cenšoties izvairīties no lejupslīdēm, investors būtu katru gadu palaidis garām labāko mēnesi, turot naudu bezprocentu norēķinu kontā, tad realizētais ienesīgums būtu negatīvs un sasniegtu -2.4%. Tikai palaižot garām reizi gadā vienu labāko mēnesi, ilgtermiņa ienesīgums dramatiski mainās. Šis piemērs raksturo, cik liels risks slēpjas stratēģijā, kas cenšas uzminēt īsto brīdi. Tas arī izskaidro to, piemēram, kādēļ ieguldījumu fondu pārvaldnieki, kuri pārvalda vidēja un augsta riska stratēģiju fondus un kuriem ir tiesības ļoti plaši un dinamiski mainīt aktīvu klašu kompozīciju (pat teorētiski turot 100% visu līdzekļus skaidrā naudā), izvēlas daļu kapitāla vienmēr paturēt riskantos aktīvos. Ja tiek nokavēta pēkšņa tirgus augšupeja, to atgūt vēlāk vairs nav iespējams.
Noslēgumā ir jāuzsver, ka laba ilgtermiņa ieguldījumu stratēģija balstās nevis uz īsto brīžu uzminēšanu, bet gan investora riska tolerancei un ieguldījumu mērķiem atbilstošu investīciju aktīvu sadalījumu (asset allocation), šī sadalījuma regulāru uzraudzību un, ja nepieciešams, pārbalansēšanu. Pieejamie akadēmiskie pētījumi liecina, ka nozīmīgākais faktors, kas nosaka ilgtermiņa ienesīgumu, ir izvēlētās aktīvu klašu proporcijas (piemēram, 50% obligācijas, 40% akcijas, 10% alternatīvie ieguldījumi), nevis konkrēti izvēlētie finanšu instrumenti katrā no aktīvu klasēm, ieguldīšanas brīdis, vai investīciju pārvaldnieka spējas pārsniegt vidējo tirgus ienesīgumu.