Ieguldījumu pasaulē bieži vien vērojama situācija, kad amatieri investori par savām spējām pārspēt kopējo tirgus sniegumu ir visai pārliecināti. Patiesībā gan to izdarīt ir grūti, un ne velti tas ilgākā termiņā izdevies vien nelielai daļai finanšu tirgus profesionāļu.
Mazajiem investoriem to ceļā uz daudzmaz veiksmīgu ieguldīšanu bieži vien ceļā stājas emocijas. Šajā ziņā var runāt gan par pārlieku lielām bailēm no zaudējumiem, gan piezagušos neadekvātu pašpārliecinātību.
Pacietība un vēlreiz pacietība
Ne velti pēdējo gadu laikā vērojama tā saucamās pasīvās investēšanas uzvaras gājiens. Tas nozīmē, ka investori labāk naudu lemj ieguldīt kādā fondā, kas tikai kopē kāda tirgus indikatora vērtības izmaiņas. Mazajiem investoriem pretī nākuši paši lielie līdzekļu pārvaldnieki, kuri radījuši daudzus šādus ļoti zemu izmaksu biržā tirgotos fondus. Tas nozīmē, ka investēšana kļūst lētāka un nosacīti vieglāka. Pietiek vien iegādāties kādam biržas indeksam piesaistītu vērtspapīru ("biļeti"), lai, "iekāpjot šādā kopējā vilcienā", veiktu uzreiz sabalansētu ieguldījumu un varētu cerēt tik pie peļņas.
Tiesa gan, kādi ieguldījumi arī jau pieminētajos biržās tirgotajos fondos paši par sevi nebūt nepasargā no kļūdām. Investori tāpat mēdz lūkoties uz tādiem ETF, kuriem pēdējā laikā gājis vislabāk. Rezultātā tie tiek uzpirkti dārgi. Arī ETF tiek aktīvi mainīti (iespējams, pat pārāk), kas nozīmē, ka liela daļa nepacietīgo investoru galu galā neizbauda to ilgākā termiņā piedāvātos labumus. Dati apliecinājuši, ka investoriem pamatā mēdz iet daudz sliktāk nekā pašiem ETF, kuros tie ieguldījuši. Tas ir tādēļ, ka fonda daļas tipiski tiek pirktas pie ļoti augstām cenām, kur tās izpārdotas tiek brīžos, kad finanšu tirgū tā dalībniekus pārņēmušas emocijas.
Mēdz teikt, ka mazo investoru visbiežāk uzvar tieši psiholoģija, kad dažādu emociju iespaidā gluži kā par spīti tiek pieņemti nepareizi lēmumi, kas mazina peļņu vai pat iedzen lielākos zaudējumos. Arī slavenais investors Bendžamins Greiems teicis: "Investora galvenā problēma - pats lielākais ienaidnieks, visticamāk, būs viņš pats."
Bieži vien tiek uzsvērts, ka daudzu ieguldītāju veiksme slēpjas aiz atslēgas vārda - pacietība. Proti, uzmanība bieži tiek pievērsta īstermiņa informācijai un rezultātiem. Tā ietekmē, piemēram, tiek atmests agrākais ieguldījumu termiņš, kur nu notiek mētāšanās «iekšā un ārā» no vieniem aktīviem pie otriem.
The Wall Street Jorunal norāda, ka dažādi investoru apsekojumi gluži kā par spīti liecina, ka to investoru guvumi, kas ir apmierināti ar to, ko tiem piedāvā kopējais tirgus, ir labāki, ja salīdzina ar tiem, kurus tas tomēr neapmierina, un kuri tādējādi cenšas par visu cenu nopelnīt vairāk (jeb pārspēt tirgu). Neskatoties uz to, ka šāda informācija nav nekāds noslēpums, daudzi mazie investori-amatieri tāpat izvēlas investēt aktīvi - tie gan aktīvi mēģina pirkt tradicionālos fondus, gan akcijas, lai pārspētu kopējo tirgu.
WSJ piebilst, ka liela daļa amatieri-investoru uzskata, ka vērtspapīru mīšana ir kas līdzīgs kādai vairāk vai mazāk tradicionālai prasmei, piemēram, koka amatniecībai. Proti, pastāv uzskats - jo vairāk tā tiks praktizēta, jo labāks galu galā būs iznākums. Jeb investori ar šādu domāšanu uzskata - jo tie aktīvāk tirgosies, jo to investīciju atdevei kādā brīdī vajadzētu būt labākai. Patiesībā gan ir gluži pretēji - lielākajai daļai šāda tirdzniecība nekad nav piemērota. Tā nozīmē, ka pieaug kļūdainu lēmumu iespējamība, un liela daļa naudas tiek atstāta komisijās. Lielākajai daļai piemērotākā ir "nopērc un turi" stratēģija.
Pašpārliecinātības slazds
Katrā ziņā viena lieta, kas mēdz iegāzt mazos investorus, ir pārāk liela pašpārliecinātība. Protams, pašpārliecinātība bieži vien cilvēkiem ļauj sasniegt tādus mērķus, kas citā gadījumā tiktu uzskatīti par neiespējamiem. Tiesa gan, šajā pašā laikā pārliecības ziņā var viegli nobraukt no ceļa. Pamatā lielākā daļa cilvēku ir programmēti tā, lai domātu, ka viss galu galā būs labi. Tas ir arī iemesls, kādēļ daudzi smēķētāji domā, ka viņiem neattīstīsies vēzis, autovadītāji uzskata, ka viņu paradums pie stūres lietot mobilo telefonu nerezultēsies ar avāriju, un daudzi investori uzskata, ka viņi varēs pārspēt tirgu.
No šādas pārliecības bieži izriet tas, ka investors pats sev sāk piedāvāt gluži vai pārdabiskas spējas paredzēt to, kas notiks nākotnē. Tas sevišķi izteikts ir pēc tam, kad kādu laiku cenas finanšu tirgū pieaugušas. Tāpat daudziem investoriem ir tendence sevi pārliecināt par to, ka to pagātnes paredzējumi bijuši krietni pareizāki nekā patiesībā.
Proti, pēc kādu notikumu piepildīšanās daudziem cilvēkiem ir tendence savas agrākās aplēses padarīt sev glaimojošākas, lai tie izskatītos gudrāki nekā diemžēl tie ir patiesībā. Turklāt, kad piepildās kādi notikumi, ko vidusmēra cilvēkam patiešām ir arī izdevies paredzēt, viņš to lepni mēdz norakstīt uz savām zināšanām, intuīciju vai kādām citām personīgi piemītošām "spējām".
Savukārt tad, kad taisnība tomēr par kādu notikumu vai procesu nav bijusi, tad cilvēkiem (tajā skaitā investoriem) ir tendence vainot kādus ārējos (piemēram, globālus) apstākļus, par kuriem tiem nav bijusi kontrole. Mēz teikt - ja jums pēdējo piecu gadu laikā ir veicies, vajag pavērtēt savu ego (jo šajā laikā veicies varētu ir daudziem), jo "īsta" investora spējas tiek pārbaudītas laikos, kad tirgū ir panika.
Piemēram, Hārvardas Universitātes pētījums liecina, ka cilvēks, kurš tiek informēts (lai gan patiesība ir citādāka), ka viņš astoņas no 10 reizēm ir uzminējis, uz kuras puses nokritusi monēta (ģerbonis vai cipars), sāk domāt, ka tā nav kāda plika laime, un viņš ir krietni labāks šajā ziņā par vidējo prognozētāju, kas patiesībā, protams, tā nav.
Proti, šādos gadījumos persona pauž maldīgu pārliecību, ka pareizo monētas pusi spēs uzminēt arī vairumā gadījumu, ja tā gaisā tiktu mesta vēl 100 reižu. Aprakstītais fenomens vērojams arī uz otru pusi. Ja persona sākotnējos monētas metienus uzmin nepareizi (vai tā viņam tikai tiek pateikts), tad rodas spēcīgs pieņēmums, ka šajā spēlē viņam talanta nav. Pat gadījumā, ja galu galā no krietni vairāk monētas metieniem viņš ir spējis pareizi uzminēt lielāko daļu, viņš to nepiefiksē un neatceras.
Šo var attiecināt arī uz investīciju pasauli. Laikā, kad tirgus cenas ilgstoši kāpj, investēšana sāk šķist kā kaut kas ļoti vienkāršs - ieguldītāju var pārņemt pašpārliecinātība, kas savukārt mēdz novest pie kļūdainiem lēmumiem (tas var novest, piemēram, pie pārlieku liela riska uzņemšanās).
Meklē pierādījumus tikai savu uzskatu apstiprināšanai
Vēl viena no ļoti izplatītām kļūdām, kas liedz tikt pie bagātības, ir tā, ka bieži vien cilvēki meklē tikai tādus pierādījumus, kas apstiprina jau esošos viņu uzskatus. Savukārt visai pārējai informācijai uzmanība tiek pievērsta jau krietni mazāk vai tās nozīmē tiek mazināta. Tas var nozīmēt, ka, pieņemot kādus lēmumus, apskatītā informācija nav bijusi pilnīga.
WSJ vēl piebilst, ka daudzi investoru tādējādi galu galā skaita tikai savus guvumus, lai vispirms jau pašu galvās apstiprinātu pieņēmumu, ka tie ir uzvarētāji. Savukārt zaudējumiem uzmanība tiek pievērsta jau daudz mazākā mērā (gluži kā azartspēlēs). Interesanti, ka American Association of Individual Investors aptaujas rezultāti liecina, ka ieguldītāji vidēji savus gada guvumus uzskata par 3,4 procentpunktiem augtākus nekā tie ir realitātē un par 5,1 procentpunktiem augtākus nekā tie ir vidējam investoram.
Spītīga noenkurošanās
Vēl viena no raksturīgām investoru kļūdām ir tā saucamā «noenkurošanās». Tas nozīmē, ka, pieņemot kādu lēmumu vai izdarot prognozes, vērā tiek ņemta tajā brīdī neprecīza, nepilnīga vai mazāk nozīmīga informācija. Investori ar šādu domāšanas noslieci tur, piemēram, kādus aktīvus, kuru "godīgo" vērtību tie savās galvās noenkurojuši pie to iegādes cenas (vai pie kādas galvā iekaltas prognozes) nevis to koriģē līdz ar fundamentālo nosacījumu maiņu.
Rezultātā šie tirgus dalībnieki uzņemas pārlieku lielu risku, jo tur šādus ieguldījumus, cerot, ka to cena atgūsies un atkal sasniegs vismaz iegādes vērtību, ko tā patiesībā var neizdarīt vēl ļoti ilgi vai pat nekad. Būtībā šis process tiek salīdzināts ar mājas būvēšanu uz ne pārāk pārliecinošiem pamatiem, kad investīciju lēmumi tiek pieņemti balstoties uz kādu investora prātā ļoti nozīmīgu atskaites punktu, kas ne vienmēr ir loģisks un attiecīgajai situācijai atbilstošs.
Nefiksē zaudējumus
Dažādi pētījumi liecina, ka psiholoģiski daudz vieglāk ir pārdot aktīvus, ja to cena ir pieaugusi un nodrošina zināmu peļņu. Savukārt daudz grūtāk jau to ir izdarīt ar akcijām, kas nesušas zaudējumus. Tas nozīmē, ka šādā brīdī ir jāatzīst sava kļūda, ko ne visi spēj pietiekami laicīgi izdarīt.
Būtībā tikai brīdī, kad investors pārdod zaudējumus nesošās akcijas un kad mīnusi uz papīra kļūst pavisam reāli (līdz tam brīdim ir cerības, ka vērtība pieaugs), viņš reāli atzīst, ka viņam nav bijusi taisnība. Tas investoram liek sajusties vientiesīgi un nožēlojami. Tas arī liek pārmest sev, ka tomēr ir bijuši daudzi faktori, kas likuši mudināt attiecīgo vērtspapīru pārdot jau daudz agrāk vai vispār neiegādāties. Neviens negrib nonākt šajā nepatīkamajā lomā, un tādējādi bieži labāk zaudējumu nesošās pozīcijas tiek ignorētas, kas mēdz novest pie vēl lielākiem zaudējumiem.
Lielāka brīvība
Protams, mazajiem investoriem var būt arī zināmas priekšrocības. Viena no galvenajām šādām priekšrocībām ir tā, ka mūsdienu pasaulē ir iespēja lēti vai pat pilnībā par velti mācīties no citu pieredzes.
Mazajiem investoriem vienmēr būs lielāka brīvība darīt to, ko tie patiešām paši arī vēlas. Tam, protams, var būt arī pamatīga ēnas puse - nav nekāda garanta, ka veiktie soļi būs uz pareizo pusi un tie nebūs pārspīlēti (piemēram uzņemti pārāk lieli vai tieši otrādi - mazi - riski). Patiesībā viena no būtiskākajām lietām, kas atšķir amatieri no profesionāļa var būt tā, ka lielajās organizācijas apzinās dažādu domāšanas aizspriedumu esamību.
Daudzus investorus iegāž neturēšanās pie plāna un mēģinājumi nenokavēt kāpumus un izvairīties no kritumiem. Dažkārt mazo investoru ieguldīšanas paradumi izpelnās Volstrītas asociācijas ar "dumjo naudu" (dumb money). Tiek vīpsnāts, ka šādi "papuči un mammas" ir mazāk informēti, nepastāvīgi un galu galā arī - neveiksmīgi, jo tie, piemēram, tās pašas akcijas pērk tad, kad tās ir dārgas, bet pārdot - kad tās ir lētas.