Biometāna ražošanas attīstību Igaunijā lielā mērā ir sekmējusi skaidra valsts politika transporta sektorā, un šim piemēram vajadzētu sekot arī Latvijai, atzīmē Aivars Tihane, AS Gaso valdes loceklis.
Biometāna ražošanā Igaunija ir attīstītākā no Baltijas valstīm, un viņu piemērs skaidri parāda, ka arī Latvijā būtu jādefinē konkrēti mērķi biometāna ražošanas attīstībai, spriež A.Tihane. Dāvis Skulte, SIA Elenger un AS Eesti Gaas valdes loceklis, gan neslēpj: lai arī vēsturiski kaimiņvalstī pieņemti pareizie lēmumi, pašreizējā investīciju vide Igaunijā ir visai neskaidra. Biometāna ražotājiem trūkst skaidra valsts plāna attiecībā uz pieprasījumu pēc biometāna nākotnē, kā arī skaidras motivācijas investēt šīs jomas attīstībā, atzīmē D.Skulte.
Jāsper nākamais solis
Šobrīd būtu jāpanāk, lai tirgus kļūtu aktīvāks un noturīgāks, domā D.Skulte. “Biometāns kā transporta degviela vidē likvidē siltumnīcefekta izraisošo gāzu izmešus – pirmkārt, tiek savākts piensaimniecības nozares radītais metāns, kas citādi nonāktu atmosfērā, un, otrkārt, savāktais metāns aizvieto fosilos kurināmos, kas citādi tiktu izmantoti. Lai saglabātu tirgus noturību, biometāna cenā būtu jāiekļauj būtiskais siltumnīcefekta izraisošo gāzu emisiju samazinājums, un to būtu iespējams panākt, socializējot biometāna izmaksas un nodrošinot cenu minimālo robežvērtību, kā tas tiek darīts šodien, vai arī uzliekot par pienākumu izmantot biometānu transporta nozarē, piemēram, nosakot prasību pašvaldībām nodrošināt sabiedriskā transporta pakalpojumus ar transportu, kas izmanto biometānu. Jebkurš risinājums ļautu sasniegt noturīgāku tirgu un priekšrocības, ko sniedz siltumnīcefekta izraisošo gāzu emisiju samazināšana,” spriež D.Skulte, atzīmējot, ka pašlaik Igaunijā darbojas jau septiņas biometāna ražotnes, no kurām četras ir pieslēgtas gāzes sadales sistēmai.
“Potenciāls gan ir daudz lielāks, jo optimālie griesti varētu būt aptuveni 25 biometāna ražotnes. Jebkurā gadījumā jāsaprot, ka lielākais ieguvums no biometāna ražotnēm ir tieši siltumnīcefekta izraisošo gāzu samazināšana, kas tiek panākta, savācot metānu, kas citādi nonāktu atmosfērā no izmantoto atkritumu bioloģiskās sadalīšanās. Igaunijā visu ražotņu darbināšanai tiek izmantoti tikai atkritumi, neviens materiāls netiek īpaši audzēts izmantošanai biogāzes ražotnēs, tāpēc viss savāktais metāns būtībā tiek izvadīts no atmosfēras. Šī iemesla dēļ tiek uzskatīts, ka biometānam ir negatīvas siltumnīcefekta izraisošo gāzu emisijas,” atgādina D.Skulte.
Ieguvumu netrūkst
Biometāns ir atjaunojamais energoresurss, kas sastāva ziņā būtiski neatšķiras no dabasgāzes, norāda A.Tihane. “Arī tā sadegšanas īpašības ir ļoti tuvas dabasgāzei, kas uzskatāms par vienu no efektīvākajiem pieejamajiem kurināmajiem. Tādēļ biometāna izmantošanai esošajā dabasgāzes sistēmā nav nepieciešama sistēmas tehniska pielāgošana – visas dabasgāzes iekārtas ir piemērotas arī biometānam. Tas ir vietējs energoresurss, un tā piegādes nav atkarīgas no starpvalstu cauruļvadu savienojumiem vai tranzīta ceļiem. Biometāns rodas fermentācijas procesā, utilizējot organiskas izcelsmes sadzīves un lauksaimniecības atkritumu apjomu, kas pretējā gadījumā, sadaloties atkritumu poligonā, veicinātu klimata pārmaiņas. Papildus biometāna ražošanas procesā iespējams iegūt arī kvalitatīvu mēslojumu zemkopībai, ar ko samazināt importēto minerālmēslu lietošanas apjomus. Izvēloties biometānu, iespējams gan mazināt mūsu energoapgādes sistēmu lielo ietekmi uz vidi, gan atbalstīt vietējos uzņēmējus Latvijas laukos,” atgādina A.Tihane, uzsverot, ka biometāna attīstību Igaunijā lielā mērā ir sekmējusi valsts politika transporta sektorā, veicinot vietējos lauksaimniekus pievērsties atjaunojamo gāzu ražošanai, lai publiskajā transportā izmantotu aizvien vairāk atjaunojamās enerģijas.
“Jau 2015. gadā Igaunijā tika izvirzīts mērķis līdz 2020. gadam 10% no kopējā enerģijas patēriņa transporta sektorā aizstāt ar atjaunojamajiem energoresursiem (AER), tajā skaitā 3% ar biometānu. Tāpat līdz 2024. gadam tiek subsidēts biometāns, kas tiek izmantots publiskajā transportā. Konkrētāk runājot - biometāna ražotājs pārdod gāzi par fiksētu cenu jeb 100 eiro par megavatstundu, bet patērētājs gāzi iegādājas atbilstoši biržas cenai. Starpību, ja tāda veidojas, sedz valsts,” stāsta Gaso valdes loceklis, uzsverot - Igaunijas piemērs skaidri parāda, ka arī Latvijā būtu jādefinē konkrēti mērķi biometāna ražošanas attīstībai.
Jāiet uz rezultātu
Pēc mērķu nospraušanas, visām iesaistītajām pusēm sadarbojoties, būtu jāveido tāda vide, lai vietējie lauksaimnieki būtu ieinteresēti un spējīgi attīstīt biometāna ražošanu Latvijā, un mēs kā valsts un sabiedrība šos mērķus varētu sasniegt, mazinot mūsu saimnieciskās darbības ietekmi uz klimatu, pauž A.Tihane. “Mūsu ieskatā gan nebūtu pārlieku jākoncentrējas uz Igaunijas biometāna attīstības modeli, bet tas noteikti būtu jāizvērš plašāk, attiecinot ne vien uz transporta sektoru, bet arī uz vietējās rūpniecības segmentu, kurā tradicionāli ticis izmantots tikai fosilais kurināmais,” pauž A.Tihane, neslēpjot, ka biometāna ražošanai Latvijā ir liels potenciāls, līdzīgi kā citās Eiropas valstīs, kur jau ir attīstīta biogāzes ražošana, pateicoties atbalstam atjaunojamās elektroenerģijas ražošanā.
“Redzam, ka pēc atbalsta programmu noslēgšanās atjaunojamās elektroenerģijas ražošanai no biogāzes tās ražotāji citās valstīs turpina attīstību un uzsāk biometāna ražošanu, palielinot savu lomu Eiropas Zaļā kursa mērķu sasniegšanā, tāpēc paredzam, ka šāda situācija varētu būt novērojama arī Latvijā. Tajā pašā laikā mēs saprotam - lai tas notiktu, nepieciešams atrisināt vairākus jautājumus. Pirmais un galvenais izaicinājums šajā gadījumā saistās ar regulatīvās vides un atbalsta sistēmu veidošanu. Normatīvajam ietvaram būtu jābūt tādam, lai esošie biogāzes ražotāji būtu spējīgi turpināt attīstīties un nepārtrauktu darbību. Otrkārt, pēc biometāna tirgus iedarbināšanas jādomā arī par to, kā biometāna tirgum piesaistīt citus potenciālos ražotājus – lauksaimniekus, vietējos pārtikas ražotājus, kā arī notekūdeņu attīrīšanas sistēmu un atkritumu poligonu apsaimniekotājus,” spriež Gaso valdes loceklis, uzsverot, ka tuvākajos gados Latvijā biometāna staciju skaits varētu būtiski pieaugt.
Situācija mainījusies
Ļoti strauji biometāna industrija attīstās arī citās Eiropas valstīs, taču D.Skulte gan atzīmē, ka katrai no valstīm ir savas stiprās un vājās puses. “Nozare gūtu milzīgu labumu ikvienā valstī, ja zinātu, ka nākotnē šis resurss būs vajadzīgs. Ja būtu pieprasījums, tad sabiedrība patiešām varētu baudīt nozares sniegtās priekšrocības, ņemot vērā būtiski pozitīvo ietekmi, ko radītu siltumnīcefekta izraisošo gāzu emisiju samazināšana lauksaimniecības, atkritumu apsaimniekošanas un transporta sektorā,” domā D.Skulte, uzsverot, ka Igaunijas gadījumā biometāna rūpnīcu attīstību šobrīd kavē tieši valsts pasivitāte un skaidru mērķu trūkums.
“Agrīnā biometāna nozares attīstības posmā Igaunijā pirms aptuveni pieciem, sešiem gadiem tika pieņemti pareizi lēmumi par atbalstu biometāna ražošanai un iespēju izmantot biometānu, lai segtu saistības attiecībā uz atjaunīgo kurināmo. Tas ļāva modernizēt esošās biogāzes spēkstacijas no elektroenerģijas un siltuma ražošanas uz vietējās atjaunīgās transporta degvielas – biometāna – ražošanu. Tajā pašā laikā pašreizējā investīciju vide ir visai neskaidra. Biometāna ražotājiem trūkst skaidra valsts plāna. Protams, iepriekš īstenotie pasākumi bijuši labvēlīgi, taču pašreizējā situācija nenodrošina labāko vidi investīcijām,” spriež D.Skulte.
Visu rakstu lasiet žurnāla Dienas Bizness 30.janvāra numurā!
Abonēt ir ērtāk: e-kiosks.lv.
Meklē arī lielākajās preses tirdzniecības vietās!
