Lai arī pašlaik elektroenerģiju Latvijā siltuma ražošanā kā energoresursu centralizētās siltumapgādes kompānijas neizmanto, tad 2030. gadā elektroenerģijas īpatsvars siltumapgādē varētu sasniegt 2 TWh.
Šādu atzinumu forumā AC/DC Tech 2024 pauda AS Sadales tīkls valdes priekšsēdētājs Sandis Jansons, balstoties uz Rīgas Tehniskās universitātes un Trinomics 2023. gadā veiktā pētījuma prognozēm. Viņš uzsvēra, ka, pieaugot zaļās elektroenerģijas ražošanas apjomiem, jau tuvākajā laikā tiks sasniegts teorētiskais līmenis, kad pavasara-vasaras sezonā atbilstošos laikapstākļos visas Latvijas patēriņu varēs nosegt tikai ar saules paneļos saražoto elektroenerģiju un pat vēl paliks pāri. Tas nozīmē, ka jāsabalansē elektrības ražošana un patēriņš. Vienlaikus jau uzstādītās un vēl plānotās saules elektrostacijas ģenerēs iespaidīgu elektroenerģijas apmēru, taču tikai dienā un tikai atbilstošos laikapstākļos.
“Visiem būs jādomā, ko darīt ar šo elektroenerģiju no saules – uzkrāt vai arī to tūlītēji, lietderīgi un efektīvi izmantot tautsaimniecībā. Viens no virzieniem ir šīs elektroenerģijas izmantošana siltumapgādē,” norādīja S. Jansons. Latvijā 2023. gadā kopējais siltuma ražošanas apjoms bija 7-8 TWh, bet patērētās elektroenerģijas daudzums - nedaudz virs 6 TWh, savukārt, pieaugot elektrifikācijai, tas 2035. gadā varētu pārsniegt 8 TWh. “Pašlaik Latvijā nav nevienas centralizētas siltumapgādes stacijas, kura siltuma ražošanā izmantotu elektroenerģiju, taču līdz 2035. gadam ar elektroenerģiju varētu saražot 2 TWh siltuma,” skaidroja S. Jansons. Viņš gan atzina, ka pašlaik centralizētās siltumapgādes sistēmas jauda ir lielāka par šobrīd Latvijā kopējās patērētās elektroenerģijas un vēl jo vairāk - Latvijā saražotās elektroenerģijas apjomu, kas pat pie nelielām kustībām siltumapgādes elektrifikācijā var radīt izaicinājumus. “Viens no izaicinājumiem, par ko visām iesaistītajām pusēm svarīgi koordinēti domāt jau pašlaik, ir potenciālās siltumapgādes sektora elektrifikācijas vietas ģeogrāfiski, lai tām atbilstoši varētu plānot infrastruktūras un pieejamo jaudu attīstību. Būtu svarīgi saprast, kuras ir tās pašvaldības, kuras reāli varētu elektrificēties jau vistuvākajā laikā, " skaidroja S. Jansons.
Pārmaiņu laiki
“Vēsturiska attīstība, jo no fosilajiem resursiem – sākotnēji akmeņoglēm, vēlāk jau dabasgāzes – centralizētā siltumapgāde pārgāja uz biomasu (šķeldu), un tagad atkal tā ir pārejas periodā uz lielo nezināmo — nākotnes tehnoloģiju, kas pašlaik, šķiet, būs elektrība, biometāns un ūdeņradis,” norādīja Latvijas Siltumapgādes uzņēmumu asociācijas valdes loceklis Valdis Vītoliņš. Viņš atzina, ka centralizētā siltumapgāde ir tā vieta, kur var izmantot elektroenerģiju. “Līdz šim siltumapgādes elektrifikācija nav notikusi vairāku iemeslu dēļ — vispirms jau izmaksu dēļ, jo īpaši, ja biomasas izmantošanai kā energoresursam bija vislielākais atbalsts. Pie tam par centralizēto siltumapgādes sistēmu elektrifikāciju arī runu nebija,” tā V. Vītoliņš. Viņaprāt, tagad būtu jāsaprot, kādā veidā un cik lielā apmērā centralizētā siltumapgāde tiek elektrificēta. “Centralizēto siltumapgādi var pieslēgt elektrifikācijai daudz ātrāk, nekā varbūt pierunāt kādu investoru Latvijā ieguldīt nozīmīgas elektroenerģijas patērētājas - rūpnīcas - izveidē,” norādīja V. Vītoliņš.
Viņaprāt, ir daži būtiski tehniskie un finansiālie jautājumi — elektroenerģijas un tās sadales pakalpojuma izmaksas, kā arī lielas jaudas siltumsūkņu izmantošanas nianses daudzstāvu ēkām, kur valstij būtu jāpievērš uzmanība, kā tās tiek renovētas, jo īpaši tajās esošās apkures sistēmas, kuras iepriekš darbojās ar paaugstinātas temperatūras (80-90 grādi) siltuma nesēju, un nu būtu jāpāriet uz vēsāku (zemākas temperatūras) siltuma nesēju (40-50 grādu) izmantošanu. “Tad centralizētajā siltumapgādē pavērsies plašas iespējas,” secināja V. Vītoliņš. Viņaprāt, tad var raudzīties uz divām tehnoloģijām – elektriskais katls vai siltumsūknis, tādējādi paņemot elektrību savā sistēmā, jo īpaši vasarā. “Lai to pašu varētu īstenot rudenī un ziemā, būtiskākais jautājums ir un būs ēku energoefektivitāte un iekšējo sistēmu sakārtošana,” tā V. Vītoliņš. Savukārt S. Jansons norāda, ka ir iespējama pakāpeniska attīstība, kur, piemēram, darbotos kombinētais risinājums – šķelda ziemā, bet karstā ūdens uzsildīšanai vasarā - elektrība, bet ne strauji lēcieni. “Lai elektrificētu siltumapgādes ražotāju, Sadales tīklam, iespējams, būs jāpārbūvē apakšstacija, bet, lai to darītu, ir jāzina, kurš siltuma ražotājs un kad plāno sākt izmantot elektrību, jo īpaši vasarā, kad tā ir salīdzinoši lēta un tās saražotais apjoms no saules ir pietiekami lēts, tāpēc veiksmes formula ir – sadarbība starp visām iesaistītajām pusēm,” tā S. Jansons. Viņš norāda, ka Sadales tīkls ir ieinteresēts tīkla noslodzes palielināšanā, kas ļautu infrastruktūru izmantot vēl efektīvāk, nozīmētu papildu ienākumus un tādējādi mazinātu kopējo izmaksu sloga apjomu, to pārrēķinot uz vienu lietotāju.
Kopīgi mājasdarbi
Ekonomikas ministrijas valsts sekretārs Edmunds Valantis uzsvēra, ka elektrifikācija ir iespēja gan veicināt Latvijas tautsaimniecības konkurētspēju, gan arī būtiski kāpināt eksporta apjomus, bet, lai to praktiski īstenotu, ir jāpaveic daudz un dažādi kopīgi mājasdarbi, kuros būtiska loma būs gan Saeimai, gan Ministru kabinetam, gan uzņēmējiem, kuri patērēs un kuri investēs elektroenerģijas ģenerācijas jaudās. “Lai šīs idejas praktiski īstenotu, nozīmīga loma būs AS Augstsprieguma tīkls un arī AS Sadales tīkls,” tā E. Valantis. Viņš norādīja, ka enerģētikas sektorā raudzīties uz 2035. gadu ir pārāk īss laiks, tāpēc jālūkojas uz garāku termiņu — 2050. gadu. E. Valantis norādīja uz Dānijas prognozi, kas apliecina — šajā valstī elektroenerģijas patēriņš pieaugs četras reizes līdz 2050. gadam. “Investīciju nepietiekamība tīklos nav tikai izaicinājums Latvijai, bet gan faktiski visām pasaules valstīm,” uzsvēra E. Valantis. Viņš steidza piemetināt, ka ikviens eiro, ko investē, pēc tam atsaucas uz pakalpojumu tarifa apmēru, tāpēc tīklam jābūt efektīvi noslogotam. “Tendencēm seko līdzi visi, un, ja iepriekš tika pieredzēta pāreja uz šķeldas vai granulu katliem, tad nākotnē siltumapgāde varētu pāriet uz elektroenerģiju, lai tādējādi mazinātu ietekmi uz vidi,” tā E. Valantis.
Parakstīts memorands
Lai Latvijā veicinātu elektrifikāciju un klimatneitralitātes mērķu sasniegšanu, klimata un enerģētikas ministrs Kaspars Melnis, Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijas padomes priekšsēdētāja Alda Ozola, Latvijas Siltumuzņēmumu asociācijas prezidente Ina Bērziņa-Veita un AS Sadales tīkls valdes priekšsēdētājs Sandis Jansons parakstīja memorandu par ciešu sadarbību elektroenerģijas un siltumapgādes jomā. Puses apņemas īstenot koordinētu energoapgādes un siltumapgādes infrastruktūras attīstību, testēt un attīstīt risinājumus energoapgādes un siltumapgādes pakalpojumu izmaksu mazināšanai, tai skaitā piesaistīt ārēju finansējumu nepieciešamo pilotprojektu īstenošanai. Memoranda parakstītāji uzsver, ka viens no sektoriem, kurā fosilie resursi joprojām tiek plaši izmantoti, Latvijā ir centralizētā siltumapgāde. Pilnīga pāreja uz atjaunīgajiem resursiem ir ilgtermiņa uzdevums, tomēr jau šobrīd ir jāattīsta jaunas pieejas, piemēram, izmantojot potenciāli lēto saules enerģiju centralizētā siltā ūdens pakalpojuma nodrošināšanai vasaras periodā.
Viena infrastruktūra = lētāk
Pašlaik vienlaikus pastāv vairākas enerģētikas (gāzes, elektrības) infrastruktūras, kuru uzturēšanai nepieciešami līdzekļi, taču to apjomu teorētiski var pat būtiski samazināt, pārejot no vairākām infrastruktūrām uz vienu. Šādas iniciatīvas vēsmas ir skanējušas no Eiropas Savienības struktūrām. Latvijā daļēji tas jau ir noticis fakts, proti, virkne mājsaimniecību, daudzdzīvokļu nami ir atteikušies no gāzes plīts, tās vietā izmantojot elektrisko plīti. Tāpat ir mājsaimniecības, kuras siltumu iegūst, izmantojot siltumsūkni, tādējādi faktiski jāuztur tikai viena elektroenerģijas, nevis vairākas infrastruktūras. To, kā šī sistēma varētu attīstīties perspektīvā, rādīs laiks, jo kā būtiskākais faktors tiek minēta tieši elektroenerģijas un tās piegādes infrastruktūras pakalpojuma cena. Protams, situācija mainās, ja nepieciešamo elektrību ražo pašai mājsaimniecībai uzstādītie saules paneļi, kuri saslēgti ar uzkrājošajām baterijām.
Viedoklis
Jālūkojas industriālo patērētāju virzienā
Tomas Jorudas, Starptautiskās biomasas biržas Baltpool tirdzniecības vadītājs
Ņemot vērā kopējo mērķi kļūt par klimatneitrālu reģionu, enerģijas avotu līdzsvarošana siltumapgādes nozarē ir racionāls solis. Taču siltumapgādei nepieciešamās enerģijas kopējais daudzums gadā ir 7 TWh, bet saules elektroenerģijas potenciāls ir 8.5 TWh gadā. Šķiet, ka abi šie rādītāji ir labi saskaņoti, tomēr jāņem vērā abu enerģijas avotu pieprasījuma un piedāvājuma laika pārklāšanās problēma. Siltumenerģijas pieprasījums sabiedriskajā siltumapgādes sektorā ir ārkārtīgi zems laikā, kad saule spīd visspilgtāk siltajos gadalaikos, tajā pašā laikā lielākais siltumenerģijas pieprasījums ir ziemas naktīs. Diskusijas šajā jomā liecina, ka ir iespējams dažādot enerģijas avotus, lai nodrošinātu drošu siltumapgādi visa gada garumā, tomēr, mūsuprāt, potenciāls vairāk būtu jāpēta rūpnieciskajā siltumenerģijas ražošanā, kur siltums ir nepieciešams 24 stundas diennaktī 365 dienas gadā, piemēram, piena miltu ražošanā vai centralizētajā un rūpnieciskajā dzesēšanā, kur elektroenerģijas ražošanas un patēriņa brīdis sakrīt.
