Dabasgāzes apgādes drošībai vidēji ik gadu sadales sistēmas rekonstrukcijā tiek investēti apmēram četri miljoni eiro. Sprādzienveida cenu pieaugums 2022. gadā ir aizbiedējis daudzus patērētājus, taču patēriņš pakāpeniski atjaunojas.
To intervijā Dienas Biznesam stāsta AS Gaso valdes loceklis Aivars Tihane. Viņš norāda, ka iztikt bez gāzes nebūs iespējams, taču arvien lielāku lomu tirgū spēlēs biometāns, kura ražošanas potenciāls tiek lēsts ap 4 TWh, kas ir nedaudz mazāk par pusi no pērn patērētās gāzes apjoma Latvijā.
Kādā stāvoklī ir dabasgāzes apgādes sistēma?
Gāzes apgādes sistēma Latvijā ir labā stāvoklī, tā ir droša. Normatīvie akti izvirza ļoti augstas tehniskās prasības, kuras arī pilnībā tiek nodrošinātas. Uzsvēršu – gāzes apgādes sistēmā nevar būt un arī nav nekādu kompromisu attiecībā uz tehnisko prasību ievērošanu. Turklāt ik gadu gāzes apgādes sistēmā tiek veikti rekonstrukcijas darbi, kuri lielākoties tiek savlaicīgi plānoti, tiem atvēlēts finansējums. Protams, ir arī ārkārtas situācijas, kad būvdarbu laikā, rokot tranšeju, tiek aizskarts gāzes vads, taču tie vairāk ir izņēmuma gadījumi, nevis ikdiena.
Cik lielas investīcijas gāzes apgādes sistēmā tiek veiktas?
Vidēji ik gadu gāzes apgādes sistēmā rekonstrukcijai tiek atvēlēti apmēram 4 milj. eiro, un tās mērķis ir droša gāzes apgādes sistēma. Protams, gadu no gada šī summa mainās atkarībā no tā, cik finansiāli ietilpīgs ir konkrētais rekonstrukcijas projekts. To arī apliecina Gaso investīciju apjomi sadales sistēmas rekonstrukcijas darbu veikšanai. 2024. gadā šādiem darbiem atvēlēti 2,3 milj. eiro, no kuriem visvairāk – 0,77 milj. eiro – tieši ievadu rekonstrukcijai, vēl 0,6 milj. eiro – pretkorozijas aizsardzības iekārtu rekonstrukcijai. Salīdzinājumam – 2020. gadā, kad kopējais investīciju budžets sasniedza 4,5 milj. eiro, pretkorozijas aizsardzības iekārtu rekonstrukcijai tika novirzīti 0,4 milj. eiro, tikpat liela summa – 0,4 milj. eiro – arī ievadu rekonstrukcijai. Visvairāk investīciju tiek novirzīts sadales sistēmu un cauruļvadu remontdarbiem – 0,47 līdz 1,7 milj. eiro atkarībā no gada. Otra finansiāli ietilpīgākā investīciju pozīcija ir noslēgierīču rekonstrukcija, kur ieguldījumu apmērs svārstās no 0,1 līdz 1,2 milj. eiro. bet vidēji – ap 0,6 milj. eiro gadā. Perspektīvais investīciju plāns 2025.–2027. gadam paredz līdzīgu ainu.
Nākamo triju gadu laikā gāzes sadales sistēmas rekonstrukcijā paredzēts ieguldīt 12,5 milj. eiro, no kuriem visvairāk – 3,5 milj. eiro – tieši ievadu rekonstrukcijai, 2,3 milj. eiro – sadales sistēmas un cauruļvadu remontdarbiem, 2,1 milj. eiro – hidroslēgu un kondensāta savācēju rekonstrukcijai. Šajos ieguldījumos nav ietverta jaunu pieslēgumu izveide, kuru finansē ieinteresētā puse – uzņēmējs, kurš iecerējis izmantot dabasgāzi saviem tehnoloģiskajiem procesiem, vai arī jauno nekustamo īpašumu attīstītājs. Uz jauniem pieslēgumiem raugāmies no to potenciālās ekonomiskās atdeves puses. Tās pamatā ir ļoti vienkārša aksioma – ikvienam jaunam patērētājam būtībā jāsamazina gāzes apgādes sistēmas vidējās izmaksas uz vienu patērētāju. Proti, nav ekonomiskas jēgas atbalstīt un vēl jo vairāk – investēt gāzes cauruļvadu izveidē, ja tajos gāzes kustība nenotiks, jo tādējādi tikai paaugstinās kopējās sistēmas uzturēšanas izmaksas.
Kādas pārmaiņas notikušas dabasgāzes patērētāju (mājsaimniecību, rūpniecisko patērētāju) uzvedībā pēc šī būtiskā resursa straujā cenu lēciena un tam sekojošās pakāpeniskās atgriešanās?
Nenoliedzami, ka dabasgāzes cenu straujais pieaugums daudzus patērētājus piespieda meklēt alternatīvas. To rāda arī Gaso klientiem piegādātais dabasgāzes apjoms no sadales tīkla, proti, pērn tas bija 8,19 TWh, bet 2021. gadā – 12,40 TWh. Latvijā patērētās dabasgāzes apjoms samazinājies par teju trešdaļu. Tas ir ļoti liels kritums, vienlaikus līdz ar dabasgāzes cenu tuvināšanos iepriekšējam līmenim daļa patērētāju, kuri neatslēdza infrastruktūru, ir atjaunojuši šī resursa patēriņu. Nenoliedzami, ka dabasgāzes patēriņa un lietotāju skaita izmaiņas ietekmē Gaso darbību, tomēr joprojām dabasgāzes patēriņu visbūtiskāk ietekmē ārējā gaisa temperatūra. Latvijā lielākie dabasgāzes patērētāji ir siltumapgādes un elektroenerģijas uzņēmumi, un arī šo uzņēmumu dabasgāzes patēriņa apjoms ir cieši saistīts ar gaisa temperatūras izmaiņām.
Vēl viena interesanta nianse, ka 2022. gadā tika novērota milzīga starpība starp dabasgāzi un naftas gāzi, kā rezultātā siltumapgādes uzņēmumiem bija izdevīgāk investēt nelielu naudu degļu nomaiņai un izmantot ievērojami lētāko naftas gāzi. Tagad šādas cenu atšķirības starp dabasgāzi un naftas gāzi vairs nav. Vēl jo vairāk, no 2025. gada Eiropas Savienībā ir liegts ievest naftas gāzi no Krievijas. Tas nozīmē, ka tā mainīs savu izcelsmi un piegāžu ķēdes, visticamāk, kļūs garākas, tas ietekmēs arī šī resursa cenas Latvijas tirgū. Iespējams, ka minētais faktors, jo īpaši zemākas temperatūras apstākļos, palielinās dabasgāzes patēriņu.
Dabasgāze bija un būs ērts kurināmais, kuru zemākas temperatūras laikā var iegūt, vienkārši pagriežot krānu. To savā ziņā lieliski pierādīja arī 2024. gada janvāris, kad vairākas dienas pēc kārtas gaisa temperatūra noslīdēja zem -25 grādu atzīmes, šo kurināmo vairāk patērēja arī tie, kuriem bija uzstādīti šķeldas vai kokskaidu granulu apkures katli. Šī gada janvārī dabasgāzes patēriņš Latvijā sasniedza 1,8 TWh. Nedaudz citāda aina ir gāzes plīts – mājsaimniecību – lietotāju segmentā, kur jaunu patērētāju skaits ir ļoti niecīgs un tas nenosedz to skaitu, kuri pārtraukuši izmantot šo resursu. Protams, no kopējā 300 000 klientu portfeļa šie daži simti mājsaimniecību, kuras pārtrauc lietot dabasgāzi, nav liels skaits, tomēr tendence nav iepriecinoša. Mazākam lietotāju skaitam būtībā jāspēj uzturēt tieši tāda pati gāzes sadales un apgādes sistēma, kāda tā bija, kad patērētāju skaits, kaut arī par dažiem simtiem, bet tomēr bija lielāks.
Vai Zaļā kursa ietekmē, kur dabasgāze ir kā fosilais, tātad neatjaunojamais resurss, vispār tiek izsniegtas atļaujas privātmājās uzstādīt gāzes apkures sistēmas?
Jau minēju, ka gazifikācijas darbi valstī notiek, tie nav apstājušies, bet tās iniciatori lielākoties ir ciematu projektu attīstītāji un paši iedzīvotāji – privātmāju īpašnieki. Vienlaikus, ja šajos jaunajos dzīvojamajos mikrorajonos ir pieejama centralizētā siltumapgādes sistēma, tad loģiski, ka jaunas atļaujas dabasgāzes apkures katlu uzstādīšanai netiks izsniegtas. Vienlaikus ir vietas, kur privātmāju rajonos nav pieejama centralizētā siltumapgāde un nav arī mājas īpašnieku rīcībā tik daudz piemājas zemes, lai varētu ierīkot siltumsūkņu kontūru vai citus gaisa kvalitāti (tīrību) nepasliktinošus risinājumus kā vien dabasgāzes apkures sistēmas. Vienlaikus nākas saskarties ar ļoti kuriozām situācijām.
Piemēram, lai arī Rīgas pilsētā ir problēmas ar gaisa piesārņojumu, tomēr komisija, kura izvērtē atļauju piešķiršanu gāzes apkures sistēmu izveidei privātmājā, ieteica tās īpašniekam apkurē izmantot malku vai granulas. Šāds risinājums varbūt ir adekvāts lauku reģionos, bet diez vai tas varētu būt labs privātmājām blīvā rajonā, kur apkures sezonas laikā gaisa piesārņojums palielināsies, un to visvairāk izjutīs tie iedzīvotāji, uz kuru pusi dūmus aiznesīs vējš. Vienlaikus nav nācies redzēt atbildīgās komisijas ieteikumus, kur privātmāju rajonā izkraut malku, jo, izņemot ielu vai ietvi, citas vietas jau visbiežāk nav. Neatkarīgi no tā, patīk vai ne, bet dabasgāze bija un vēl joprojām būs nozīmīgs energoresurss. Jebkurā gadījumā lēmumiem jābūt pieņemtiem atbilstoši reālajai situācijai, nevis balstoties uz pieņēmumiem vai vēl jo vairāk – ilūzijām. Lai arī Gaso ir regulēts uzņēmums, tomēr vēlamies veicināt un popularizēt dabasgāzes izmantošanu, sevišķi apkures segmentā. Lai to izdarītu, Gaso turpina meklēt risinājumus, kā padarīt gāzes ierīkošanas procesu klientam draudzīgāku, pieejamāku un skaidrāku, kā palīdzēt risināt jautājumus ar nepieciešamo atļauju ieguvi.
Kādas ir nākotnes perspektīvas? Cik lielā mērā dabasgāzi var aizstāt ar biometānu?
Eiropas Savienībā jau vairākus gadus spēkā ir mērķis līdz 2050. gadam panākt klimatneitralitāti. Viens no virzieniem ir ilgtspējīgu alternatīvo degvielu ražošana un ieviešana. Kā viena no alternatīvām, lai sasniegtu Eiropas Savienības noteiktos mērķus, ir veicināt biometāna ražošanas attīstību un nodrošināt iespēju biometānu ievadīt jau esošajā dabasgāzes sadales sistēmā. Biometāns pēc ķīmiskās formulas ir identisks dabasgāzei, atšķirīgs ir tikai izcelsmes avots, tādēļ, ievadot biometānu sadales sistēmā, tiek nodrošināta atjaunojamo energoresursu piegāde patērētājiem, lai dabasgāzes sistēmā pieaugtu zaļās enerģijas apjoms (biometāns). Latvijā jau pašlaik ir divi uzņēmēji, kuri investējuši apjomīgus līdzekļus un Gaso sistēmā ievada biometānu. Lai arī pašlaik ir tikai divi biometāna iesūknētāji, tomēr perspektīvā to skaits noteikti pieaugs. Jārēķinās, ka abi uzņēmumi pašlaik strādā testa režīmā un to jauda ir 100 MWh stundā, bet perspektīvā tā sasniegs 260 MWh. Protams, uz kopējā Latvijas gāzes patēriņa fona pašlaik tas nekas vairāk kā neliela lāsīte ezerā nav, taču tas ir jaunas ēras sākums. Bez tam nākotnē iespējams arī tā dēvētais sintētiskais biometāns. Biometāna ražošanas potenciāls ir divos segmentos – lauksaimniecībā un atkritumu pārstrādē.
Bet biometāna ieguves vietas – lopu novietnes – atrodas salīdzinoši tālu no pilsētām un apdzīvotām vietām. Kā šo produktu nogādās līdz gāzes caurulei, un kas ar to nodarbosies?
Tajās vietās, kur šādas biometāna ieguves vietas būs ļoti tuvu gāzes vadiem, pieļauju iespēju, ka tiks uzbūvēts attiecīgs gāzes vada atzars, bet, visticamāk, saražotais biometāns tiks savākts konteineros un transportēts līdz speciālam ievades punktam dabasgāzes cauruļvadu sistēmā. Līdz šim gan biometāna ražošanā ieinteresētie atrodas nosacīti tuvu gāzes apgādes sistēmas infrastruktūrai vai pat pie tās ir pieslēgti. Diemžēl Latvijā pagaidām nav biometāna atbalsta sistēmas, tāpēc juridiski Latvijā saražotais biometāns nonāk Vācijā, ko apliecina ar attiecīgajiem sertifikātiem, tādējādi juridiski padarot zaļākus energoresursus.
Par šī biometāna izmantošanas iespējām ir arī pietiekami liela interese Latvijā, tomēr jārēķinās, ka attīstīto valstu uzņēmēji, vēl jo vairāk, ja tajās ir bioloģiskās izcelsmes biometāna atbalsta sistēmas, spēj maksāt ievērojami augstāku cenu, kas savukārt biometāna ražotājiem ļauj ātrāk atpelnīt ieguldītos miljonus eiro. Klimata un enerģētikas ministrija ir veikusi aplēses, kuras rāda, ka biometāna ražošanas potenciāls Latvijā perspektīvā varētu sasniegt līdz 4 TWh gadā. Tas ir ļoti liels apjoms, taču vēl aptuveni tikpat daudz ir nepieciešama dabasgāze, lai segtu Latvijas patēriņu. Savukārt to uzņēmumu, kuri strādā pie dažādās attīstības fāzēs (veic izpēti, projektēšanu, finansējuma piesaisti, būvniecību) esošiem biometāna projektiem, kopējā jauda sasniegs 1,26 TWh. Vienlaikus biometāna ražošanas attīstība arī Gaso liek domāt par to, kā perspektīvā attīstīt gāzes apgādes un sadales sistēmu, kā arī par to, vai šim mērķim nav nepieciešams izdalīt atsevišķu ailīti un to parādīt arī tarifā. Tāpat nākotnē varētu būt jautājumi par ūdeņraža piejaukšanu dabasgāzei (biometānam).
Kāda situācija ir Igaunijā un Lietuvā?
Ir zināmas līdzības un atšķirības. Dabasgāzes patēriņa dinamika līdzīga ir visā Baltijā, savukārt attiecībā uz biometānu situācija ir atšķirīga. Proti, Igaunijā, atšķirībā no Latvijas, jau vairāk nekā piecus gadus ir spēkā normatīvie akti attiecībā uz biometānu, tā ietekmē ziemeļu kaimiņvalstī pašlaik ir deviņi punkti, kamēr Latvijā tikai daži. Protams, ir jautājums par gāzes apgādes sistēmas tīklu, jo Igaunijā tas ir sazarots ziemeļdaļā, bet dienviddaļā, kur attīstījusies piena lopkopība un ir izejvielas biogāzes un tātad arī biometāna ražošanai, gāzes apgādes infrastruktūras nav. Latvijā gāzes infrastruktūras trūkumu varētu izjust lauksaimnieki, kuri strādā Ziemeļkurzemē. Faktiski gāzes apgādes infrastruktūra nesakrīt ar vietām, kur attīstās lauksaimniecība, kas var ražot biometānu. Arī Lietuvā situācija ir līdzīga
