Esmu atklausījies komentārus par to, cik Latvijai un Rīgai ir liels radošuma potenciāls. Vārds «potenciāls» pats ir aizdomīgs. Sevišķi, ja tas tiek lietots bieži vai ilgi, tad tikpat labi var kļūt par sinonīmu situācijas apzīmēšanai, ka vispār jau tā potenciālā padarīšana ir «dziļi dē».
Ar radošumu es šeit domāju lietišķas idejas, kas dažās pilsētās un reģionos rodas, virmo, attīstās un galu galā kļūst par inovatīviem produktiem un pakalpojumiem sekmīgāk, bet citos ne tik ļoti. Vai tāpēc, ka inovatīva vide kādā vietā nav sevišķi labi attīstīta, tai ir liels potenciāls šai jomā? Ne obligāti.
Tam, ka dažas pilsētas un ģeogrāfiskās vietas ir radošākas par citām, ir dažādi aspekti, un arī Rīgā ir pozitīvi iemesli, kāpēc šeit jau daudz kas notiek un notiks aizvien vairāk. Bet vai tik daudz, lai Rīgu sauktu par reģionālu radošuma un inovāciju centru? Kaut nu es kļūdītos, bet es tam neredzu iemeslu.
Radošums mūsdienīgā izpratnē ir ilgtspējīgs tikai atvērtā vidē un apstākļos, kas dažādību ne vien pieļauj, bet veicina un pat provocē. Inovācija ir nestandarta pieeja problēmai, iespējai, jautājumam, vecajam labajam kaut kam un jebkam, un ir gan loģiski saprotams, gan arī empīriski pamatojams, ka šādu nestandarta pieeju ļoti bieži rod un attiecīgi arī inovācijas rada nestandarta personības. Attiecīgi inovatīva ir tā vide un tā pilsēta, kas ļauj tajā dzīvot jebkuram un, kaut arī zināmos sociālajos rāmjos, tomēr lielā mērā arī dzīvot jebkā. Vai Rīga ir šāda vide? Nē.