Gan Latvijā, gan aiz mūsu valsts robežām par īstu modes kliedzienu ir kļuvis ne tikai veģetārisms, bet arī vegānisms, tomēr pasaules pieredze liecina, ka lielākajai daļai cilvēku ēšanas paradumi būtiski nemainās. Gaļas patēriņš attīstītajās valstīs, kur iedzīvotāju ienākumu līmenis ir pietiekami augsts, lai viņi veikalos pirktu tieši to pārtiku, kuru vēlas, gaļas patēriņš ir ļoti augsts un ne tikai nesamazinās, bet joprojām palielinās.
Tas arī ir saprotams, jo gaļa ir būtiska sabalansētas maltītes sastāvdaļa. Turklāt tā satur vairākus komponentus, kurus mēs varam uzņemt tikai ar pārtiku. Viens no tiem ir B12 vitamīns, kas nepieciešams augšanai, tāpēc īpaši nepieciešams bērniem. Gaļā ir arī citi vērtīgi vitamīni, minerālvielas un aminoskābes, un tā ir nozīmīgs proteīna avots. Šī iemesla dēļ, piemēram, Itālijā jau ar likumu aizliegts propagandēt veģetārismu jauno cilvēku vidū.
Taču Latvijā gaļu lieto mazāk nekā mūsu kaimiņvalstīs. Es atļaušos apgalvot, ka pamatiemesls šādiem datiem ir iedzīvotāju nepietiekamā maksātspēja, kuras dēļ cilvēkiem bieži vien jāatsakās no produkta, kuru gribētu redzēt uz galda gan svētkos, gan ikdienā.
Jaunākie Centrālās statistikas pārvaldes dati par mājsaimniecību patēriņa tendencēm Latvijā 2015. gadā liecina, ka viens ģimenes loceklis uzturam tērēja vidēji 84 eiro mēnesī. Kopumā viena ģimenes locekļa uztura tēriņi veidoja 26,5 procentus no kopējā izdevumu apjoma. Šis skaitlis rāda, ka izdevumu par pārtikas produktiem īpatsvars iepirkumu grozā ir ļoti augsts. Lai iegādātos pārtiku, nākas ne tikai ekonomēt uz ilglaicīgas lietošanas preču, apģērba, grāmatu utt. rēķina, bet arī retāk pirkt gaļu, kas gluži objektīvi nav pats lētākais produkts.
Iegādājoties pārtiku, gaļai ģimenes pērn tērēja visvairāk – vidēji 19 eiro uz katru mājsaimniecības locekli. Salīdzinājumam - pienam, piena produktiem un olām pagājušajā gadā izdoti attiecīgi 15 eiro, bet maizei un graudaugu izstrādājumiem – 12 eiro.
Taču mēs tik un tā gaļu ēdam mazāk nekā kaimiņvalstīs, nemaz nerunājot par Eiropu kopumā. Pērn katrs Latvijas iedzīvotājs vidēji notiesāja 38 kilogramus cūkgaļas. Taču Lietuvā un Igaunijā, kur arī cūkgaļa ir vispieprasītākā gaļa, to ēd vairāk. Piemēram, Igaunijā cūkgaļas patēriņš sasniedza rekordaugstu līmeni – 42 kilogramus, kas ir par 13 procentiem vairāk nekā pērn. Lietuvā patēriņa līmenis ir vēl augstāks - viens ģimenes loceklis 2015. gadā apēda vidēji 50 kilogramu cūkgaļas gadā.
Latvijā otrs maltītēs visvairāk izmantotais gaļas veids ir mājputnu gaļa, un tās patēriņš uz vienu cilvēku pērn bija vidēji 22 kilogrami, bet liellopu un teļa gaļas patēriņš – 7 kilogrami. Liellopa gaļa ir viena no veselīgākajām izvēlēm, taču ne tā lētākā. Turklāt cilvēkiem trūkst zināšanu, kā liellopu mājas apstākļos pagatavot, tādēļ nereti izvēlas iegādāties jau pārbaudītas vērtības – cūkas vai vistas gaļu.
Tātad kopumā pērn viens mājsaimniecības loceklis Latvijā patērēja vidēji 68 kilogramus gaļas, tostarp arī jēru, tītaru un cita veida gaļu. Salīdzinājumam - tepat mums blakus Lietuvā pērn viens ģimenes loceklis patērēja 89 kilogramus gaļas. Turklāt šie 68 kilogrami nav augstākais rādītājs, kāds līdz šim sasniegts. Piemēram, 2008. gadā gaļas patēriņš Latvijā bija 72,5 kilogrami.
Ko darīt, lai gaļas patēriņš palielinātos un cilvēkiem nebūtu jāatsakās no šī uzturā tik vērtīgā produkta? Galvenais – jāpanāk, ka aug cilvēku ienākumi un maksātspēja. Domāju, ka arī valsts varētu nākt patērētājiem solīti pretī un, piemēram, jūtami samazināt pievienotās vērtības nodokļa likmi pārtikai. Iespējams, varētu palielināt arī finansējumu no valsts un pašvaldību budžetiem brīvpusdienām skolās, lai bērniem ēdienkartē būtu vairāk gaļas ēdienu.