Tieši masveida iedzīvotāju emigrāciju var pamatoti uzskatīt par vienu no svarīgākajām 2009. gada ekonomiskās krīzes ilgtermiņa sekām Latvijā.

2008. - 2012. gadā no valsts izbrauca 160 tūkst. cilvēku – divreiz vairāk nekā iepriekšējo piecu gadu laikā. Tāpēc arī nav pārsteigums, ka cilvēku atmiņās šī krīze asociējas ar masveida emigrāciju. Vai arī pašreizējā Covid-19 krīze (uzreiz pēc gaisa satiksmes atjaunošanas) radīs masveida emigrāciju tāpat, kā tas bija 2009. gada krīzē? Uzskatu, ka emigrācijas būtiska pieauguma šoreiz nebūs, un šajā rakstā vēlos pamatot savu viedokli.

2019. gadā migrācijas saldo (iebraukušo un izbraukušo cilvēku starpība) bija tuvāka nullei nekā jebkad, kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas, arī emigrācija (cilvēku aizbraukšana) bija rekordzema (1. attēls).

Emigrantu galamērķis pārsvarā ir Rietumeiropa un Skandināvija, emigrantu plūsmu galvenokārt nosaka bezdarba un ienākumu atšķirība starp Latviju un pārtikušajām Eiropas valstīm. Proti, nekas cits tik ļoti nepalielina cilvēku izbraukšanu no valsts kā augsts bezdarbs un zemi ienākumi. Emigrācijas pieaugumu pēc 2009. gada krīzes galvenokārt noteica tas, ka bezdarbs Latvijā kāpa ievērojami straujāk nekā attīstītākajās Eiropas valstīs (2. attēls), arī ienākumu kritums bijis lielāks.

Darba tirgus kļūst algoto darbu strādājošajiem Latvijas iedzīvotājiem arvien pievilcīgāka vieta. Šo ziņu ar dalītām jūtām uztver uzņēmēji, taču šis ir vienīgais ceļš uz ilgtspējīgu līdzsvaru mūsu ekonomikā. Izsakoties skarbi, bet vienlaikus humāni, labāk darbaspēka trūkums ekonomikā, nevis ekonomikas trūkums darbaspēkam, kas ir bijusi ierasta situācija pēcpadomju ērā.

Tā diemžēl ir novedusi pie ievērojamas iedzīvotāju daļas zaudēšanas — ja cilvēku prasmēm nav pietiekama pielietojuma, viņi to meklē citur pasaulē.

Darbinieku trūkums ir vienīgais normālais stāvoklis ekonomikā. Cilvēku darbs ir galvenais bagātības avots. Taču tieši tāpēc arī jebkuras valsts iedzīvotāju gatavība veltīt laiku darbam, kas drīzāk sarūk līdz ar labklājības līmeņa pieaugumu, ir galvenais ekonomikas izaugsmes ātruma ierobežojums. Ko ar šo ierobežojumu darīt, vienmēr būs ne tikai ekonomisks, bet arī politisks jautājums.

Šobrīd darba tirgū uzlabojas divi galvenie parametri — bezdarba līmenis samazinās, bet strādājošo cilvēku skaits aug. Mazāks bezdarbs pats par sevi vēl, tā teikt, neko nepierāda.

Latvija lielākos emigrācijas viļņus piedzīvoja pagājušā gadsimta 90. gadu sākumā, pēc ekonomikas recesijas no 2008. līdz 2011. gadam. Ik gadu valsti pametušo skaits ir mazpilsētas vērtībā, un iespējams, ka mūs sagaida trešais emigrācijas vilnis, kas atšķirsies no citiem ar cēloni.

Pats fakts, ka valsti, kurā nenotiek dabas kataklizmas, katastrofas un kurā nav kara šausmu, pamet vairāk nekā desmit tūkstoši cilvēku ik gadu, ir jautājuma «kāpēc?» vērts! Nav šaubu, ka zaudēti simtiem tūkstošu cilvēku, kuri būtu gan patērētāji, gan preču un pakalpojumu pircēji, gan arī labumu radītāji – darbarokas. Reemigrācija notiek, cilvēki arī atgriežas, tomēr daudz mazāk nekā aizbrauc, tādēļ ik gadu dienaskārtībā būtu jābūt tūkstošiem «kāpēc?». Ir jāapzinās un jāpieņem jautājums, mēģinot meklēt atbildi. Virzība no vispārējā uz konkrēto ir riskanta, jo ik reizi satur konfliktu un aizvainojumu, kas jānošķir, lai redzētu tikai sistēmiskus riskus un aplamības, kas attiecināmas uz visiem.

2022.gada sākumā Latvijā dzīvoja 1,876 miljoni iedzīvotāju - par 17 500 mazāk nekā pirms gada, liecina Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) dati.

CSP Sociālās statistikas departamenta direktore Baiba Zukula norāda, ka iedzīvotāju skaita samazinājums pēdējā gada laikā pielīdzināms pašreizējam Salaspils iedzīvotāju skaitam, un tas saistīts ar negatīvu dabisko pieaugumu, mirstībai būtiski pārsniedzot dzimstību, un ne vairs ar migrāciju, iedzīvotājiem izbraucot no valsts.

Iedzīvotāju skaits pērn saruka straujāk - par 0,92% salīdzinājumā ar 0,76% gadu iepriekš, tajā skaitā negatīva dabiskā pieauguma ietekmē tas samazinājās par 0,91% un migrācijas dēļ - par 0,01%. Līdz ar Ukrainas pilsoņu, kuri pieprasījuši Latvijas valsts pagaidu aizsardzību, skaita pieaugumu prognozējams, ka pozitīva migrācijas dinamika varētu turpināties.

2020. gada sākumā Latvijā dzīvoja 1,908 miljoni iedzīvotāju, kas ir par 12,3 tūkstošiem mazāk nekā pirms gada, liecina Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) jaunākie dati.

2019. gadā starptautiskās ilgtermiņa migrācijas rezultātā iedzīvotāju skaits samazinājās par 3,4 tūkst., kas ir zemākais rādītājs kopš 1989. gada, bet negatīva dabiskā pieauguma rezultātā – par 8,9 tūkst.

Aizbraucēju pārsvars pār atbraucējiem iedzīvotāju skaita samazinājumā dominēja no 2008. līdz 2016. gadam, bet, sarūkot emigrācijai, pēdējos trīs gados negatīvais dabiskais pieaugums ir bijis lielāks par negatīvo migrācijas plūsmu starpību. Pēdējos trīs gados iedzīvotāju skaits kopumā sarūk lēnāk – samazinājuma temps pērn bija 0,64 % salīdzinājumā ar 0,74 % 2018. gadā un 0,81 % 2017. gadā.

Pagājušajā gadā Latvijā piedzima 18,8 tūkst. bērnu (par 528 mazāk nekā 2018. gadā) un nomira 27,7 tūkst. cilvēku (par 1 101 mazāk). Mirušo skaits pērn bija zemākais pēdējo 47 gadu laikā – pēdējo reizi tik zems mirušo rādītājs (27,3 tūkst.) bija 1972. gadā. Samazinoties mirušo skaitam, negatīvais dabiskais pieaugums ir sarucis un bija 8,9 tūkst (2018. gadā tas bija 9,5 tūkst.).

Ja izsenis Latviju varēja uzskatīt par valsti, kas cieš no darbaspēka emigrācijas, tad pašlaik situācija ir sākusi mainīties. Proti, atbilstoši jaunākajiem Centrālās statistikas pārvaldes datiem šā gada sākumā pirmo reizi kopš 1990. gada vairāk iedzīvotāju atgriezās nekā aizbrauca, pozitīvo migrācijas starpību veidoja gan reemigranti, gan Ukrainas kara bēgļi.

Latvija sāk kļūt par imigrācijas valsti, tāpēc līdztekus jautājumam, kā mazināt sava cilvēkkapitāla zudumu, ir jārisina arī tas, kāda būs valsts imigrācijas politika. Atkarībā no tās tautsaimniecība var iegūt vai zaudēt.

Emigrācija un tās ietekmes var būt ļoti dažādas. Tā var radīt cilvēkkapitāla zudumu, padziļināt demogrāfiskās problēmas, saasināt sociālās problēmas, piemēram, ja daļa ģimenes dodas strādāt uz ārvalstīm, bet daļa paliek, kā arī inflāciju – ja naudas pieplūdums no emigrējušajiem ir vērienīgs, kā tas ir dažās Vidusāzijas valstīs vai Moldovā.

Tomēr var būt arī scenārijs, kurā emigrācijai ir pozitīva ietekme. Ja darbs ārzemēs ir īslaicīgs, tad cilvēkkapitāls pieaug, jo cilvēki iegūst jaunas zināšanas, pielāgojas jaunai darba kultūrai un apgūst valodas. Studijas ārzemēs un atgriešanās dzimtenē samazina vajadzību apmācīt noteiktus speciālistus iekšzemē. Uz mājām nosūtītā nauda palīdz paaugstināt dzīves līmeni un dažos gadījumos var sniegt nozīmīgu atbalstu vietējai ekonomikai ar investīcijām un papildu patēriņu.

Imigrācija Lielbritānijā sarukusi līdz zemākajam līmenim pēdējo sešu gadu laikā, liecina ceturtdien publiskotie valdības statistikas dati.

Šo samazinājumu pamatā izraisījis to Eiropas Savienības (ES) pilsoņu skaita kritums, kas ieceļo Lielbritānijā, lai strādātu.

Britu mediji vēsta, ka valstī ieceļojošo citu ES dalībvalstu pilsoņu skaits ir zemākais kopš 2003.gada, un to ES pilsoņu skaits, kas no Lielbritānijas izceļojuši ir par 48 000 lielāks par ieceļojušo skaitu.

"Imigrācija no ES ir mazinājusies kopš 2016.gada," kad notika referendums par izstāšanos no bloka, norāda Nacionālais statistikas birojs (ONS).

Kopš jūnija no Lielbritānijas izceļojis 151 000 ES pilsoņu, un tas ir augstākais rādītājs pēdējo desmit gadu laikā.

Tajā pašā laikā neto imigrācija no citām valstīm pēdējo sešu gadu laikā ir pamazām pieaugusi, jo arvien lielāks skaits ārpus ES esošo valstu pilsoņu ierodas Lielbritānijā, lai studētu.

2023. gada sākumā Latvijā dzīvoja 1 milj. 883 tūkst. iedzīvotāju – par 7,3 tūkst. vairāk nekā pirms gada, liecina Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) dati.

Iedzīvotāju skaits pērn pieauga par 0,39 % salīdzinājumā ar gadu iepriekš, tajā skaitā negatīva dabiskā pieauguma ietekmē tas samazinājās par 0,78 %, bet migrācijas dēļ palielinājās par 1,17 %. Pozitīvo migrācijas starpību galvenokārt veido 23,5 tūkstoši Ukrainas bēgļu, kuri tiek ieskaitīti patvērumu sniegušās valsts iedzīvotāju skaitā.

Dzimstības lejupslīde turpinās

Pagājušajā gadā Latvijā piedzima 15 954 bērni – par 1 466 bērniem jeb 8,4 % mazāk nekā 2021. gadā, kas ir zemākais rādītājs pēdējo simt gadu laikā, bet nomira 30 731 cilvēks – par 3 869 jeb 11,2 % mazāk nekā gadu iepriekš.

Pērn, mazinoties saslimstībai ar Covid 19, mirstība ir nedaudz samazinājusies, bet tā pārsniedz laiku pirms pandēmijas. Līdz ar mirstības kritumu arī negatīvais dabiskā pieauguma rādītājs ir nedaudz samazinājies (no −17,2 tūkstošiem 2021. gadā līdz −14,8 tūkstošiem pērn), bet joprojām ir tuvs 1996.–1998. gadā reģistrētajam. Savukārt starptautiskās ilgtermiņa migrācijas rezultātā iedzīvotāju skaits palielinājās par 22 028 cilvēkiem, kas nebija noticis kopš neatkarības atgūšanas.

Triju gadu laikā Latviju pameta 15,4 % no Ventspils Augstskolas programmas Datorzinātnes, 10,5 % no LU programmas Matemātiķis statistiķis, 7,7 % no RSU programmām Audiologopēdija, Fizioterapija, Rehabilitācija, Uzturzinātne, 7,1 % no RTU programmām Ražošanas tehnoloģija, Inženiertehnika, mehānika un mašīnbūve un 7,0 % no LU programmas Bioloģija 2017. gada absolventiem.

Šoreiz tiek pabeigts augstskolu absolventu monitoringa apskats. Privāto koledžu un augstskolu atalgojums, absolventu reģionālais sadalījums programmu līmeni tika aplūkots DB 14. marta rakstā Privāto augstskolu absolventu sasniegumi. Šajā rakstā tiks aplūkoti citi privāto augstāko izglītības iestāžu absolventu rādītāji programmu vai programmu grupu līmenī, kā arī noslēguma dati par visām - gan valsts, gan privāto mācību iestāžu - programmām ar vislielāko emigrāciju un programmām, par kuru absolventiem ir liels datu trūkums.

Rakstā tiek izmantoti augstskolu absolventu monitoringa rezultāti, tā laikā tika apzināti visi augstāko izglītības iestāžu (gan valsts, gan privāto augstskolu un koledžu) absolventi no 2017. līdz 2019. gadam un tas, kā, līdz pat 2020. gadam ieskaitot, izvērtās Latvijas augstāko izglītības iestāžu absolventu darba gaitas, atalgojums, ekonomiskā darbība, migrācija utt. Latvijas augstākās izglītības iestādes tiek iedalītas četrās lielās grupās - valsts augstskolās, privātajās jeb juridisko personu dibinātajās augstskolās, valsts koledžās un privātajās koledžās.

Dažreiz dzirdam, ka «darbaspēka trūkums» neļauj ekonomikai sasniegt savu pieauguma potenciālu. Šī nu jau novecojusī paradigma balstās uz priekšstatu par valsti kā milzu rūpnīcu, kurai, lai pastāvētu, ir jāsaražo simtiem tonnu tērauda, jāuzbūvē tūkstošiem kultūras namu un jāpanāk par 5% lielāka izlaide nekā iepriekšējā gadā.

Šajā sistēmā cilvēki ir skrūvītes jeb ražošanas faktori, kas pakļauti nolietojumam, un līdzīgi kā izlaides maksimizācijas vārdā var nesaudzēt darbgaldus, arī cilvēkus var «norakstīt» 60 gadu vecumā vai pat ātrāk.

Tomēr ir pienācis laiks skaidri atzīt, ka ekonomikas apjoms nepieciešams tiktāl, lai tas kalpotu valsts iedzīvotājiem, nevis otrādi. Ekonomikas apjoms, rūpnieciskās izlaides pieauguma procenti un eksporta konkurētspēja – tie nav pašmērķi, bet tikai līdzekļi dzīves kvalitātes celšanai. Ilgāks un veselīgāks mūžs vai tīra vide ir vērtības pašas par sevi, pat ja ekonomikas apjoms no tā nepieaug. Un otrādi, miljonu novecojuša modeļa putekļu sūcēju ražošana var radīt milzīgu ekonomikas apjomu un daudz «jaunu darba vietu», bet to reālā (nevis statistikā) pievienotā vērtība ir tuva nullei un var būt pat negatīva, ja izvērtē materiālu patēriņu/vides piesārņojumu.

Vairāk nekā ceturtdaļa no visiem emigrantiem no Latvijas ir jaunieši vecumā no 15 līdz 29 gadiem, rāda Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) dati.

Jāteic, ka augstskolu beigušo jauniešu vidū emigrantu ir krietni mazāk un darbu veicas atrast labāk nekā mazāk izglītotākiem vienaudžiem, tomēr izbraukšanas tendence saglabājas. Jauniešu emigrācija ar sekām. Kopumā kopš 1990. gada Latviju ir pametuši vairāk nekā 600 tūkstoši cilvēku, un šobrīd no vairuma aizbraukušo pirmsākumos nav pamata gaidīt atgriešanos dzimtenē.

Visu laiku kopējā tendence ir, ka tieši jaunieši līdz 30 gadiem dzimteni pametuši vairāk nekā citās vecuma grupās, bet caurmērā emigrantu jauniešu vidū ir aptuveni puse no visiem aizbraukušajiem. Caurmērā puse no aizbraukušajiem jauniešiem divu vai trīs gadu laikā atgriežas, par ko liecina CSP dati un pētījumi.

Bez Covid-19 pandēmijas radītajiem izaicinājumiem, valdībai ir jārisina arī tādas ielaistas problēmas kā iedzīvotāju emigrācija, kvalificēta darba spēka trūkums un arvien augošais birokrātijas slogs.

Tā, tiekoties ar Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras (LTRK) prezidentu Aigaru Rostovski, sprieduši Vidzemes biznesa vides pārstāvji

Diskutējot par valdības ceturtdien atbalstīto Latvijas Atveseļošanas un noturības mehānisma (ANM) plāna projektu, Vidzemes reģiona uzņēmēji pauda bažas, vai fonda izlietojums sekmēs vienmērīgu valsts attīstību, uzsverot to, ka būtisku pienesumu valsts budžetam sniedz arī uzņēmumi reģionos, taču fonda līdzekļus pamatā plānots izlietot Rīgā.

Savukārt, diskutējot par Covid-19 pandēmijas mazināšanas ierobežojumiem, Vidzemes biznesa vides pārstāvji uzsvēra reģionālo iedzīvotāju problemātiku pielāgoties ilgajiem tirdzniecības ierobežojumiem.

Lielākā daļa emigrantu, kuri pametuši Latviju, pastāvīgi uzturas savā dzīvesvietā ārzemēs, taču daudzi no viņiem, sasniedzot pensijas vecumu, varētu atgriezties dzimtenē, Baltijas nekustamā īpašuma līderu forumā sacīja Latvijas Universitātes ekonomikas profesors Mihails Hazans.

Viņš uzsvēra, ka aptuveni 30% Latvijas emigrantu ir teikuši, ka varētu pārskatīt atgriezties Latvijā pensijas vecumā. «Šī vēlme patiesībā nozīmē papildus iespēju tiem, kuri strādā nekustamo īpašumu sektorā,» viņš uzsver. «Šie cilvēki negribīgi pārdod savu īpašumu Latvijā, viņi to vēlētos paturēt, lai pēc tam šeit atgrieztos ar labu pensiju.» Iespējams, tad viņi spēs uzlabot savus dzīves apstākļus, iespējams viņi vēlēsies apmesties kvalitatīvā pansionātā vai saņemt aprūpi mājās. Jebkurā gadījumā, tas būs nozīmīgs iedzīvotāju segments Latvijā, uzsver M. Hazans.

Viņš norāda, ka aptuveni 25% cilvēku no tā skaita, kas aizbrauc, atbrauc atpakaļ tajā pašā gadā. Tiesa gan, aizvien liels ir potenciālo aizbraucēju skaits, taču tas pērn nedaudz samazinājās. 2014.-2015.gadam to darbaspējīgo iedzīvotāju īpatsvars, kas vēlējās pamest valsti, sasniedza 20%, bet pērn tādi sasniedza 15%. Tajā pašā laikā starp iedzīvotājiem vecumā no 18-34 gadiem, kuriem ģimenē ir bērns līdz 18 gadiem, un kuri plāno pamest Latviju, sasniedza 5,4%, kas nozīmē demogrāfiskā potenciāla zaudēšanu.

"Luminor" ekonomists Pēteris Strautiņš grāmatā "Latvijā dzīvot ir interesanti" apkopo savus 25 gadu periodā tapušos rakstus par tautsaimniecību

"Grāmatas mērķis ir pierādīt tās nosaukumā izteikto apgalvojumu. Tā nav par ekonomiku. Neesmu skaitījis, bet varbūt pat vairāk nekā puse rakstu nav par to. Grāmata ir par Latvijas ekonomiku, bet arī politiku, attiecībām ar pasauli, kultūru, dabu, dialektiem un citām lietām," teic P. Strautiņš.

Viņš secina, ka stāsts par ekonomiku galvenokārt nav stāsts par naudu.

Jo ilgāk strādā finanšu sistēmā, jo skeptiskāks P. Strautiņš kļūst par naudas nozīmi un spriež, ka tā ir tikai punktu skaitīšanas sistēma dzīves lielajā spēlē.

"Nauda nav pašvērtība. Tās daudzums rāda, cik labi protam strādāt. IKP pieaugums nenotiek pats no sevis. Dziļākajā būtībā ekonomikas attīstība ir pieredzes, zināšanu, pirkstu veiklības un savstarpējās uzticēšanās pieaugums. Fiziskā kapitāla uzkrāšana drīzāk ir rezultāts, bet nauda – tikai nervu impulsi, kas koordinē procesu," tā ekonomists.

Latvijas sabiedrība tikai tagad sāk pakāpeniski atkopties no globālās ekonomiskās krīzes – bezdarba, parādsaistībām un labklājības līmeņa straujas krišanās. Mēs esam spējuši veiksmīgi ne tikai atgriezt stabilitāti valsts ekonomikā, bet arī iekļauties eirozonā, turklāt katru gadu Latvijas valsts budžeta ieņēmumi pieaug. Lai arī valdība ir paveikusi apjomīgu un sarežģītu darbu, lai veicinātu valsts ekonomikas atveseļošanos, lielāko darbu ir ieguldījuši tieši Latvijas iedzīvotāji.

Pērn veikto nodokļu reformu rezultātus varēsim vērtēt tikai nākamajā gadā, taču jau šobrīd uzskatāmi iezīmējas pirmie rezultāti uzņēmējdarbības jomas sakārtošanā. Pelēkā ekonomika valstī samazinās – aplokšņu algu īpatsvars krītas, un valsts nodokļu ieņēmumi palielinās. Pieļauju, ka sabiedrība arvien vairāk vēlas piedalīties Latvijas – savas valsts, veidošanā un izaugsmē. Mazinoties pelēkai ekonomikai, mums ir iespēja nodrošināt algu pieaugumu un veicināt jaunu uzņēmumu veidošanos. Ticība valstij un valdībai ir svarīgs pamatnosacījums jebkurai uz attīstību vērstai tautai.

Tiesa, šie sasniegumi ir prasījuši lielus upurus. Vairāki simti tūkstošu Latvijas iedzīvotāju krīzes ietekmē bija spiesti pieņemt smagu lēmumu un doties ekonomiskā emigrācijā, meklējot sev, savai ģimenei iespēju dzīvot un strādāt citur. Diemžēl - ārpus savas dzimtenes... Protams, cilvēku aizplūšanai no valsts bija sekas, un, uz tām reaģējot, tika izstrādāts Ekonomikas ministrijas Reemigrācijas plāns. Diemžēl jāsaka, ka tas ietvēra ļoti birokrātisku pieeju un realitātē ne tuvu nesasniedza vēlamo rezultātu – tautiešu atgriešanu mājās. Jauns reemigrācijas plāns nav radīts, un, iespējams, ka tāds nemaz nav vajadzīgs.

Latvijai turpmākās ekonomiskās attīstības nodrošināšanai un arī sociālās sistēmas uzturēšanai nākamajā piecgadē būs nepieciešami vismaz papildu 100 000 viesstrādnieku, jo ik gadu kopš šī gadsimta sākuma darba tirgū ienāk mazāk darbspējīgo cilvēku, nekā to pamet.

"Tā ir skaudra realitāte, ka ik gadu Latvijā nomirst vairāk nekā piedzimst, to vēl paspilgtina emigrācija, kā rezultātā iedzīvotāju skaits atkarībā no gada sarūk par 15 000 līdz 20 000, tādējādi sarūk ne tikai potenciālo preču un pakalpojumu patērētāju skaits, bet arī potenciālo darbinieku skaits," situāciju skaidro ekonomikas zinātņu doktors Edgars Voļskis.

Viņš, rakstot disertāciju, ir analizējis vairākus iespējamos valsts sociālās apdrošināšanas sistēmas attīstības scenārijus un modelējis tās nākotnes situāciju caur Latvijas un Eiropas Savienības sociālekonomisko procesu pārmaiņu prizmu. „Faktiski laikā no 2025. līdz 2030. gadam darba spēka deficīts sāks straujāk pieaugt, un tā ietekmē Latvijai kopumā būs nepieciešams piesaistīt un integrēt darba tirgū un pilnvērtīgā nodokļu likumdošanas ietvarā aptuveni papildu 100 000 viesstrādnieku — vidēji ik gadu ap 20 000,” secina E. Voļskis.

#Kučinska valdības darbības laikā Latvijas ekonomika sasniedza pirmskrīzes līmeni, kas ir pozitīvi, lai arī tas notika diemžēl daudz vēlāk nekā tuvākās Baltijas jūras reģiona valstīs.

Šajās dienās aprit divi gadi, kopš Latvijā strādā Māra Kučinska valdība. Šīs valdības darbam bijuši vairāki izaicinājumi, taču kopumā darba devējiem ar šo valdību ir bijis veiksmīgs dialogs un kvalitatīvs konsultāciju process divu gadu periodā.

Šajā laikā regulāri ir notikušas Nacionālās trīspusējās sadarbības padomes (NTSP) – kopumā 12 – sēdes divu gadu laikā. Savukārt vienošanās norādīja kopīgos virsmērķus, sasniedzamos indikatorus, kā arī reformu virzienus ekonomiskā izrāviena veicināšanai. Šādu sadarbības apliecinājumu 2016. gada 9. augustā M. Kučinskis valdības vārdā parakstīja ar LDDK, Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameru, Latvijas Pašvaldību savienību un Latvijas Zinātņu akadēmiju.

Viens no lielākajiem šķēršļiem, kas kavē darbaspēkam no reģioniem pārcelties uz Rīgu un liek doties emigrācijā, ir mājokļu ierobežotā pieejamība galvaspilsētā

Īres dzīvokļi gan ir pieejami, taču to cenas nav pa kabatai lielākajai daļai no laukiem iebraukušajiem.

Tiesa, Rīgā ir augstākā vidējā mēnešalga valstī – šā gada martā tā bija 1119 eiro bruto. Taču ne visi Rīgā strādājošie šādu algu saņem. Piemēram, daudzajos Rīgas lielveikalos, kā arī viesmīlības nozarē strādājošie saņem ievērojami mazāk. Līdz ar to dzīvokļu pieejamība ir akūts jautājums gana daudziem. Kā liecina Arco Real Estate dati, lētākais piedāvājums īres tirgū, ja runā par, piemēram, divistabu dzīvokli, ir sliktā stāvoklī esošs dzīvoklis mikrorajonā. Tā īres maksa ir no 200 līdz 250 eiro mēnesī. Savukārt īres maksa vidējā stavoklī esošiem divistabu dzīvokļiem mikrorajonos ir no 200 līdz 400 eiro. Arco Real Estate īres nodaļas vadītājs Dzintars Bērziņš skaidro, ka dzīvoklis sliktā stāvoklī ir tāds, kurā remonts nav bijis 20 gadu, ir malkas apkure un, iespējams, tualete ir kopēja vairākiem dzīvokļiem. Tā kā teorētiski par 200 eiro mēnesī Rīgā dzīvokli var noīrēt. Tas, kādā tas ir stāvoklī, jau ir cits jautājums.

Ministru prezidenta amata kandidāta Krišjāņa Kariņa (JV) topošās valdības partneri šorīt parakstīja koalīcijas sadarbības līgumu, valdības deklarāciju un fiskālās disciplīnas līgumu.

Dokumentus parakstīja partiju un frakciju vadītāji, klātesot arī topošās valdības ministriem, kuri parakstīja valdības deklarāciju.

Parakstīšana notika Saeimas nama Sarkanajā zālē. Saeima šodien plkst.12 lems, vai apstiprināt jauno valdību, kuru vadītu Kariņš.

Savukārt pusstundu pēc Saeimas ārkārtas sēdes beigām Viesu zālē plānota Kariņa preses konference. Pēc valdības apstiprināšanas tā plānojusi arī pulcēties uz pirmo svinīgo sēdi valdības mājā.

Topošo valdību varētu atbalstīt 61 deputāts - tātad stabils labēji centrisks vairākums, iepriekš lēsa Kariņš.

Valdību veidos piecu politisko spēku pārstāvji - «Jaunā Vienotība» (JV), Jaunā konservatīvā partija (JKP), «KPV LV», «Attīstībai/Par» (AP) un «Visu Latvijai!»-«Tēvzemei un brīvībai»/LNNK (VL-TB/LNNK). Valdību vadīs politiķis no JV, lai arī šī partija vēlēšanās ieguva vismazāko mandātu skaitu Saeimā.

Nepārdomātas un sasteigtas reformas vienmēr noved pie reformējamās nozares krīzes, tajās nodarbināto cilvēku dzīves līmeņa krišanās, nodokļu ieņēmumu sarukuma valsts budžetā un kārtējā emigrācijas viļņa. Šobrīd uz šādas reformas sliekšņa stāv Latvijas trīs lielās ostas.

Šajās ostās strādā tūkstošiem darbinieku, un ikvienam no viņiem ļoti svarīga ir nākotnes prognozējamība, pārliecība, ka arī rīt viņiem būs darbs, un uzņēmums, kurā viņi strādā, jau tā strauji rūkošajos kravu apstākļos spēs turpināt darbu. Tas, kāda būs Latvijas ostu nākotne un kāds ir to ilgtermiņa attīstības plāns, ir viens no galvenajiem jautājumiem, uz kuriem visi ostās strādājošie – gan stividori, gan celtņu operatori, noliktavu darbinieki, dokeri un citi, vēlas saņemt skaidru atbildi. Diemžēl atbildes vietā tik vien ir kā paziņojums, ka reforma būs, un 1. aprīlī grozījumi “Likumprojektā par ostām” tiks skatīti valdībā.

Jau tagad ir skaidrs, ka ostu reforma nav pienācīgi izdiskutēta, mēs neesam dzirdējuši, ka būtu veikts reformas ekonomiskais izvērtējums un skaidri pateikts, kādas sekas tā atstās uz ostās strādājošajiem cilvēkiem. Vai reformas rezultātā tiks piesaistītas jaunas investīcijas, attīstīti jauni pakalpojumi un darba vietu skaits palielināsies, vai arī tās ietekmē potenciālie investori un kravu īpašnieki izvēlēsies kaimiņvalstu ostu pakalpojumus? Ostu industriālajās zonās nav iespējams radīt tik daudz jaunu ražotņu, lai tās spētu nodrošināt ar darba vietām visus, kuri nepārdomātas valsts tranzīta politikas un arī ostu reformas ietekmē zaudēs darbu. Tikai viens piemērs.

Globālos procesos mēģinu saprast – kāds ir virsmērķis, un kas nopelna? Intervija ar līdzīpašnieku vienai no Latvijā lielākajām cūku audzēšanas saimniecībām ar nacionālo kapitālu Kunturi Jurģ Krastiņu.

Vēl uzņēmēju žurnāla Dienas Bizness 18. janvāra numurā lasi:

* Statistika

Vai 2021. gada nogales inflācija ir prelūdija?

* Tēma

Emigrācija caur attālināto darbu.

Krīzes laikā maksātnespēju skaits sarūk.

Uzņēmēju noskaņojums – zem nulles.

* Covid-19 sekas

Nozare atmesta desmit gadus atpakaļ - pēdējos divus gadus visi Latvijas sporta klubi un fitnesa centri strādājuši ar būtiskiem

zaudējumiem, valsts atbalsts nav spējis uzņēmējiem kompensēt pat pusi no zaudētā.

* Spēles noteikumi

Akciju sabiedrību akcionāri būs atrodami Komercreģistrā

#Darbaspēka trūkums darba devējiem liek straujāk celt algas.

Darba tirgus problēmas parasti atrisina ekonomikas krīze, trešdien preses konferencē sacīja Fiskālās disciplīnas padomes iekšzemes kopprodukta darba grupas vadītājs, Swedbank galvenais ekonomists Mārtiņš Kazāks.

Viņš norādīja uz problēmām darba tirgū, kurā vērojams darbaspēka trūkums. Kazāks atzina, ka darbaspēka trūkums parasti novērojams laikā, kad strauji aug ekonomika, tomēr iepriekšējā pieredze liecina, ka darba tirgus problēmas atrisinās nākamā krīze.

Pēc Kazāka teiktā, darbaspēka trūkums darba devējiem liek straujāk celt algas un pagājušajā gadā algu kāpums varētu būt bijis 7% apmērā.

Ekonomista vērtējumā, algu kāpumam ir arī pozitīvs efekts, jo tādējādi tiek mazināta emigrācija. Tajā pašā laikā algu kāpumam būtu jāiet roku rokā ar ražīgumu.

Fokusēšanās uz visu, kas saistās ar Covid-19, protams, ir saprotama un svarīga, taču šajā situācijā nedrīkst ignorēt citus procesus, kas ietekmē mūsu dzīvi gan tagad, gan arī ietekmēs ilgtermiņā, tostarp atlabšanas no šīs krīzes periodā.

Viens no šādiem tematiem ir ekonomiskā aktivitāte. Te jaušams problēmu komplekss. Bijušais finanšu ministrs Andris Vilks šajās dienās intervijā TVNET pauda, ka ir visai augsts risks, ka pēc krīzes cilvēki dažādu iemeslu dēļ varētu aizbraukt no Latvijas. Tam iemesls varētu būt Latvijā pašreiz valdošais noskaņojums, kā arī pastāvošā nenoteiktība. Kad tiks atvērtas robežas, Latvijai būs ļoti grūti šos cilvēkus noturēt. Saprotams, ka runa ir ne jau par pensionāriem, bet par cilvēkiem darbaspējīgā vecumā. Tātad brīdī, kad arī mūsu ekonomiku būs atļauts darbināt pilnā apmērā, mums pietrūks paša galvenā – strādāt gribošu, savās jomās profesionālu vai ar izaugsmes potenciālu apveltītu cilvēku. Jo citur viņi jutīsies gaidītāki, vairāk novērtēti.

Eiropas Padome pārtrauc pilnīgi visas attiecības ar Baltkrieviju, jo Baltkrievija aktīvi piedalās Krievijas agresijā pret Ukrainu, ceturtdien nolēma Eiropas Padomes Ministru komiteja.

Tiek apturētas Baltkrievijas tiesības piedalīties Eiropas Padomes sēdēs un pasākumos, nolēma komiteja.

Tas skar arī Baltkrievijas līdzdalību Eiropas Padomes daļējos līgumos, arī attiecībā uz Venēcijas komisiju, bet nekaitējot Baltkrievijai kā līgumu pusei starptautiskajās konvencijās.

Ministru komiteja nolēmusi arī apturēt jebkādu tehnisko sadarbību ar Baltkrieviju.

Vienlaikus Eiropas Padomes Ministru komiteja uzturēs saites ar Baltkrievijas pilsonisko sabiedrību un opozīciju emigrācijā, kā arī šīs saites stiprinās.

Drīzumā tiks publiskotas citas iniciatīvas šajā virzienā, teikts Eiropas Padomes paziņojumā medijiem.

Eiropas Padome trešdien izslēdza Krieviju no kontinenta lielākās cilvēktiesību aizstāvības institūcijas, sperot bezprecedenta soli saistībā ar Krievijas sākto karu pret Ukrainu.

Atbilstoši Eurostat prognozēm jau 2055. gadā Igaunija apsteigs Latviju pēc iedzīvotāju skaita.

Kā liecina CSP un Baltijas valstu galveno statistikas iestāžu dati, tad reģionālā nevienlīdzība Latvijā ir vienkārši gigantiska, salīdzinot ar Lietuvu un Igauniju. 2022. gadā IKP uz vienu iedzīvotāju Igaunijas attīstītajā daļā Tallinā un vismazāk attīstītajā apriņķī - Pelvā atšķīrās 2,7 reizes. Lietuvā ir līdzīgi: 2022. gadā atšķirība starp Viļņas un Tauraģes apriņķu vidējo IKP uz vienu iedzīvotāju atšķīrās arī 2,7 reizes.

Savukārt Latvijā atšķirība starp Mārupes novada un Augšdaugavas novada IKP uz vienu iedzīvotāju bija 5,4 reizes liela. Par Latvijas un Baltijas valstu reģionālajām atšķirībām šī gada 15. martā tika veikts ziņojums Latvijas Universitātes 82. starptautiskās zinātniskās konferences Telpiskās attīstības un plānošanas sekcijā.