Latvijas inovāciju sniegums ir bijis gaužām vājš, jo īpaši uzņēmumu pusē, esot vienā no pēdējām vietām Eiropas Savienībā, liecina jaunākais Swedbank apskats.
Vārga inovāciju aktivitāte nozīmē, ka nākotnē būs grūtāk celt pievienoto vērtību un tuvināties ES vidējam dzīves līmenim. Lai gan valdība ir spērusi solīšus inovāciju atbalstam, ar esošo nebūs gana, lai 2020.gadā sasniegtu Nacionālajā attīstības plānā iecerētās investīcijas pētniecībā un attīstībā 1,5% apmērā no iekšzemes kopprodukta.
Swedbank ekonomiste Kristilla Skrūzkalne norāda, ka 2012.gadā Latvijā tēriņi pētniecībai un attīstībai, kas ir viens no plašāk izmantotajiem inovāciju mērījumiem, sasniedza aptuveni 0,7% no iekšzemes produkta (IKP). Bažas rada tas, ka uzņēmumu investīcijas pētniecībai un attīstībai ir bijuši jo īpaši zemā līmenī – tikai 0,2% no IKP, kas ir pat sešas reizes zem ES vidējā. Uzņēmumu inovācijas ir ļoti svarīgas, jo tās drīzāk nekā sabiedriskā sektora inovācijas rada komercializējamus produktus/pakalpojumus, līdz ar to palielinot ieņēmumus, pievienoto vērtību un veicinot ekonomikas izaugsmi.
Taču 2010.gadā aptuveni 70% uzņēmumu neveica inovācijas, un lielākā daļa inovāciju aktivitātes Latvijā pēdējos gados bijusi sabiedriskā sektora rokās (galvenokārt, izmantojot ES struktūrfondus). Vecajā Eiropā aina ir pavisam citādāka – tieši paši uzņēmumi ir galvenie pētniecības un attīstības aktivitātes virzītāji.
Eksperti uzsver - tiesa, lai gan Latvija atpaliek no Lietuvas un Igaunijas vairumā inovāciju rādītāju, Latvija ir bijusi efektīvāka nekā kaimiņvalstis patentu pieteikumos. Laika posmā no 2004. līdz 2009.gadam Latvijai viens patentu pieteikums Eiropas Patentu Birojā ir izmaksājis aptuveni piecus miljonus pētniecības un attīstības investīciju, salīdzinājumā ar septiņiem miljoniem eiro Igaunijā, bet Lietuva ierindojas kā neefektīvākā valsts ES patentu pieteikumos ar 18 miljoniem eiro.
Kā faktorus, kādēļ Latvijā ir bijusi tik vārga inovāciju aktivitāte, uzņēmumi min augstās inovāciju izmaksas un līdzekļu trūkumu kā galvenos iemeslus, tāpat problēma ir arī sadarbības trūkums starp uzņēmumiem, valsts un akadēmisko sektoru. Valdība ir veikusi dažus pasākumus, lai risinātu šo jautājumu, piemēram, izveidojot kompetenču centrus, īstenojot klasteru programmu un no 2014.gada vidus piemērojot nodokļu atvieglojumu pētniecības un attīstības izdevumiem.
Latvija ir noteikusi vairākus valsts mēroga mērķus attiecībā uz inovācijām, piemēram, sasniegt P&A izdevumus pētniecībai un attīstībai 1,5% apmērā no IKP 2020.gadā. Lai arī tas ir divtik zems kā ES vidējais mērķis sasniegt 3% pētniecībai un attīstībai investīciju apjomu līdz 2020.gadam, tomēr tas ir gana ambiciozs. Lai sasniegtu šos 1,5% no IKP, investīcijām pētniecībai un attīstībai būtu jāaug teju trīs reizes straujāk kā nominālajam IKP. Tomēr valdībai pagaidām nav konkrēta rīcības plāna, uzsver K. Skrūzkalne. Tāpat reformas augstākās izglītības un zinātnes kvalitātes uzlabošanai balstītu inovāciju aktivitāti. Ja valsts pasākumi saglabāsies vērsti īstermiņā ar lielu administratīvo slogu, uzņēmumi diez vai to uzskatīs par veicinošu stratēģiju attiecībā uz ieguldījumiem pētniecībai un attīstībai, kas jau pēc savas būtības ir saistīti ar nenoteiktību un risku, saka eksperte.