Ar Baltkrievijas valsts koncerniem saistītais uzņēmums SIA Oil Logistic kļuva par straujāk augošo uzņēmumu 2007. gadā - Gazeli 2008.
Intervijā Db uzņēmuma valdes priekšsēdētājs Baltkrievijas pilsonis Vladimirs Demidovs stāsta par uzņēmuma darbību, Baltkrievijas konfliktu ar ASV un savu Latvijas un Baltkrievijas sadarbības redzējumu.
Kāds bija uzņēmuma darbības sākums Latvijā?
Baltkrievijai nav pieeja jūrai – citi saka, ka tas ir trūkums, es – ka tā ir priekšrocība. Trūkumus vienmēr vajag pārvērst par priekšrocībām, tā ir izdevīgāk. Mums ir iespēja izvēlēties virzienus, izvēlēties ceļus. Izvēle ir atkarīga no tā, kur ir lētāk, operatīvāk un labāk. Kad es atnācu uz koncernu, es biju speciālists vieglajā rūpniecībā, jo 28 gadus biju nostrādājis tieši šajā nozarē. Mani nosūtīja uz Latviju. Sākumā pieeja bija tāda – brauc pie jūras no Gdaņskas līdz Pēterburgai un meklē, kur mums ir visinteresantākais variants, tur arī atvērsim pārstāvniecību. Mēs izvēlējāmies Rīgu ģeogrāfiski izdevīgā stāvokļa dēļ – 300 km līdz Tallinai, 300 km līdz Klaipēdai. Rīga ir arī Baltijas finanšu centrs. Pieradu pie domas, ka te būs jāstrādā. Tagad jau ir sestais gads, kopš es te esmu. Pirmos divus gadus mēs strādājām kā pārstāvniecība un paralēli – 11 mēnešus pēc pārstāvniecības izveidošanas – izveidojām arī uzņēmumu. Belneftehim Baltic, šodien Oil Logistic principā ir Baltkrievijas valsts kompānija, kuras īpašnieki ir uzņēmumi, kuri ietilpst milzīgajā Baltkrievijas koncernā Balneftehim. Šis ir arī iemesls, kādēļ amerikāņi mums „uzbrauca”. Īpašnieki ir kompānija Belarusjkalij – 55%, pašam Belneftehim koncernam pieder 25%, bet viņi nevada uzņēmumu – viņi savas akcijas ir atdevuši Baltkrievijas naftas namam. Un pa 10% pieder Naftan, kas ir naftas pārstrādes uzņēmums Novopolockā, un naftas ieguves uzņēmumam Belorusjneftj. Principā mums nav neviens procents privātā kapitāla, jo tā ir tāda Baltkrievijas specifika. Arī man kā uzņēmuma vadītājam ir vieglāk pārstāvēt valsts intereses, cīnīties par katru santīmu. Jo es zinu, ka tā nav mana nauda, par ko es cīnos.
Ar ko tieši Oil Logistic nodarbojas?
Mūsu pamatnodarbošanās veids ir tranzīta nodrošināšana. Pirmkārt, tas ir naftas produktu tranzīts, otrkārt, kālija mēslojuma tranzīts, līdz 2008. gadam bija arī naftas produktu pārdošana līdz kuģa bortam. Vēl mēs nodarbojamies ar naftas ķīmijas pārdošanu, ar to es domāju sāli ielu kaisīšanai. Esam dīleri Latvijā un Igaunijā. Protams, mēs konkurējam ar Vācijas un Ukrainas sāli. Pārdodam arī polietilēnu, polietilēntereftolatu, parafīnu, polipropilēna plēvi un naftas bitumu.
Vispirms mēs darbojāmies Latvijā, Lietuvā un Igaunijā, pēc tam tika izveidota atsevišķa kompāniju Lietuvā, un mēs atdevām tai daļu sava biznesa. Būtībā tanī brīdī tā jau bija dzīvotspējīga kompānija, vienkārši vajadzēja to piereģistrēt. Sākumā uzņēmumā strādāja 18 cilvēku. Daži neticēja, ka ar tādu skaitu var nodrošināt tādu apgrozījumu, kāds mums bija, pierakstīja klāt divas nullītes – sanāca 1800 cilvēku. Mums biroji ir Ventspilī un Tallinā. Mums nav neviena lieka darbinieka – Jūs pati redzat, es pats nodarbojos ar visādām muļķībām. Dzenu vagonus, uzzinu, kur tiks piekrauta mašīna, kad atnāks...
Kādi ir jūsu galvenie sadarbības partneri?
Mēs Latvijā, Lietuvā un Igaunijā strādājam ar visiem termināliem. Dažādos līmeņos, bet ar visiem. Ļoti laba sadarbība mums ir ar Rīgas termināliem – Naftipeks, Mantess, Woodison. Šobrīd pamazām arī ar OVI. Ventspilī mēs strādājām ar Ventbunkeru, nelielos apjomos arī ar Ventspils naftu, pirms tur atnāca Vitol, jo Vitol ir cita sistēma. Tas ir treideris, bet ne stividors. Klaipēdā ar Kalipedas nafta strādā dibinātā lietuviešu kompānija. Ventspilī mēs veicam ostas ekspedītorijas ar kālija mēslojumu. Es uzskatu, ka šis terminālis uzvedas ne īpaši pragmatiski, jo negrib mūs redzēt kā partnerus-ekspeditorus, tādēļ, ka esam pārāk piekasīgi. Bet Rīgā mēs strādājam tieši ar visiem operatoriem, dispečeriem, aģentūrām. Reāli mēs nepieļaujam nekādu vagonu dīkstāvi, ritošā sastāva un krasta tvertņu apgrozāmība mums ir ļoti augsta.
Tātad tāda ir mūsu pamatdarbība, kas arī nes lielāko daļu peļņas. Peļņa nāk no naftas produktu pārvadāšanas – pārsvarā mēs vedam dīzeļdegvielu, nedaudz arī benzīnu un mazutu. Bet pamatā tas ir dīzelis. Cenu nosaka Baltkrievijas puse. Mēs varam nopelnīt tikai uz to, ko mēs reāli darām un ko varam ietekmēt – ar servisu. Redzot, ka apgrozījums ir milzīgs, bet peļņa – parasta uzņēmuma līmenī var brīnīties, bet naftas biznesā tas tā reāli var būt, jo mums cenu nosaka Baltkrievija. Latvija nopelna uz to, ko reāli darām mēs. Mēs Latvijā godprātīgi maksājam visus nodokļus – mums ir milzīga PVN pārmaksa, kuru mēs nevaram atgūt. Tas ir tīri procedūras dēļ, mēs tāpat to kaut kā kompensēsim. Un tas, kāpēc mēs ilgus laikus negribējām runāt ar medijiem bija nepareizā Latvijas valsts pozīcija (ja drīkst tā sacīt. Tas ir mans, kā cilvēka, viedoklis), kad ASV nolēma īstenot sankcijas pret Baltkrievijas valsts ierēdņiem sakarā ar it kā nedemokrātisko režīmu Baltkrievijā – kas īsti ir demokrātijas tāpat neviens nezina. Pēc tam šīs sankcijas vērsa pret Balneftehim koncernu, tad vairākiem tā uzņēmumiem. Šobrīd šīs sankcijas atcēla Eiropas Savienībā. ASV gan nē. Finanšu ministrija ar Federālo rezervju fondu kā izpildorgāns izdeva valdības rīkojumu Nr. 13405 par to, ka jebkādam kapitālam, kurš atrodas struktūrās ASV jurisdikcijā (bankas, firmas, pilsoņi), jābūt iesaldētam, bet ASV personām aizliegts sadarboties vai strādāt ar jebkādām Belneftehim struktūrām.
Un kādi bija pārbaužu rezultāti?
Nu, mūs tā pārbaudīja! Es viņiem tādu operu atskaitēs sarakstīju uz sešiem kilogramiem! Un pats tumšākais/aizdomīgākais mūsu darījums, ko viņi atrada, bija apmaksa no naftas bāzes īpašnieka privātā konta. Naftas bāzes kontā 30. datumā nebija pietiekami naudas, bet maksājamā summa jaunajā mēnesī pieauga no 800 līdz 840 dolāriem, tāpēc viņš samaksāja trūkstošo naudu no sava konta. Pēc tam 1. – 5. datumā mēs apmainījāmies ar visiem vajadzīgajiem dokumentiem. Bet tas skaitījās mūsu tumšākais darījums! Pie tam mūsu darījumi ir ļoti vienkārši – katra apmaksa tiek apstiprināta ar vienu tonnu pārvestās, pārkrautās, saņemtās vai pārdotās kravas. Tur neko nevar noslēpt. Mēs principiāli neesam nekādā ofšorā. Latvijā šobrīd biznesmeņiem nepatīk maksāt valstij. Strādā caur ofšoriem. Un tikai tad, kad ir jāparāda, ka viņš ir bagāts cilvēks, tad peļņa uz laiku tiek pārvesta uz šejieni. Lursoftā parādās lieli cipari, visi viņus izpēta un izvazā. Bet no kurienes pēkšņi radusies nauda? Mums tā nav, bet mēs ar interesi sekojam līdzi grāmatām, rakstiem un materiāliem, kas tiek publicēti. Tad var saprast, kas ko patiesībā ietekmē konkrētā biznesā.
Naftas produktus mēs pārdevām līdz 2007. gada 13. novembrim. Mums vēl paveicās, jo starp ASV un Baltkrieviju ir laika starpība. Kad arestēja mūsu ASV kolēģu kontus, mums piezvanīja un mēs paspējām deviņos no rīta pārvērst visus dolārus eiro. Protams, mēs zaudējām konvertācijas dēļ. Bet kad 11:00 Latvijas regulators publicēja Federālo rezervju sistēmas paziņojumu, ka mēs esam tādi slikti.
Tāda ir Latvijas īstenība: neskatīties uz biznesu un kaimiņiem, bet ieklausīties citu viedoklī. Kā tajā anekdotē – ziniet, padomju laikos bija tikai viedoklis. Bez faktiem un apstiprinājuma, tikai viedoklis. Un anekdote savukārt ir tāda: kādam atnes dokumentus par Ivanova nozīmēšanu paaugstināšanai. Viņš domā: Ivanovs... Ivanovs... Kaut kas viņam tur ar cepuri bija. Vai nu viņam nozaga vai viņš nozaga... ai, neiesim noskaidrot, labāk vienkārši nepaaugstināsim. Tāpat arī Latvija – ai, tur Amerikā kaut ko teica. Ai, pazaudēsim pusmiljonu nodokļos. Lieki viņi ir te Latvijā. Latvijas bankas mums parādīja durvis ar daiļskanīgu iemeslu - «lai novērstu imidža riskus».
Kādā rajonā Baltkrievijā iegūstat kāliju?
Minskas rajonā, Soligorskā, Starobinskas sāls atradnēs. Šī vieta ir bagāta ar kālija iegulām. Ziniet, par ko vajag uzrakstīt – par Belaruskalij ģenerāldirektoru (saukts par Bašuru Andreju Nikolajeviču). Tas laiks, kad mēs atnācām strādāt uz Latviju, sakrita ar laiku, kad bija milzīga krīze Belaruskalij uzņēmumā. Vajadzēja celt, vajadzēja paplašināt izejvielu bāzi, bet naudas nav. Labākie viņa palīgi teica – ja naudas nav, kāda tur vēl celtniecība, kāda jauna šahta, kāda jauna atradne – ka tikai izdzīvot! Bet viņš dzenāja darbiniekus pa Latviju, lika sameklēt kaut jel kādus kredītus... Viņš ģenerāldirektora krēslā ir nonācis no ražotājiem, sāka no nulles. Nopirka visu aprīkojumu šahtas izciršanai un patstāvīgi sāka veidot raktuves ar saviem spēkiem. 9. maijā būs nodota piektā raktuves pārvalde – piecu gadu laikā septiņu gadu vietā. Es uzskatu, ka viņš ir pelnījis republikas varoņa titulu. Tagad jau sākuši celt sestās raktuves, lai arī nav zināms, vai tās būs nepieciešamas, vai būs tik liels pieprasījums pēc dzīvā kālija. Bet izejvielu rezerves apvienībai būs. Viņam ir labs izteiciens, kad viņam saka: Andrej Nikolajevič, jūs taču esat pensionārs – 62 gadi! Viņš atbild: Mana vecmāmiņa nodzīvoja līdz 91 gadam – es arī taisos! Lūk – zemnieku dzīves pieeja! Es bieži strīdos ar viņu, jo mums ir dažādi viedokļi daudzos jautājumos, bet vienmēr ir jāizrāda cieņa cilvēkiem, kas ir to pelnījuši.
Kā jūs skatietās uz nākotni – vai mainīsies kaut kas Latvijas vai ASV attieksmē?
Vienmēr vajag domāt tikai to labāko. Daudzi mēs te skrējām pa priekšu vilcienam, darījām lietas uz priekšu, tādas lietas, kas, šķita, nebūs vajadzīgas.
Šodien Latvija ir zaudējusi pārdošanu, nodokļus, apgrozījumu rēķinos – tā ir nauda. Mūsu galvenie konti šobrīd ir Krievijā, jo Latvija nevar garantēt, ka nākamajā brīdī mūsu naudu mums neatņems. Mūsu kolēģiem Ķīnā atņēma 20 tūkstošus dolāru, sacīja – jā, nauda ir pie mums, kad Baltkrievija mainīsies, tad mēs naudu atbrīvosim. Pie tam no Ķīnas naudu izlaida – tā aizgāja līdz ASV bankai un tur tika apturēta. Baltkrievijā naftas biznesā visi pārgāja uz eiro, tagad pāries uz rubli naftas daļā. Kas no tā ieguva, grūti spriest. Visdrīzāk neviens. Arī Baltkrievija zaudēja, jo naftas cenas ir dolāros, bet konvertācija uz eiro rada zaudējumus Tagad ar naftas produktu pārdošanu, ar piegādi līdz kuģa malām (FOB) nodarbojas Baltkrievijas naftas kompānija, kura ir reģistrēta Minskā, bet mēs kļuvām vienkārši par servisa kompāniju, kas apkalpo viņu līgumus. Domājam, kā apvienoties, pārdoties, kļūt par meitas kompāniju. Jo vienmēr ir vieglāk strādāt sasaistē. Viens otram var palīdzēt.
Mūsu uzdevums – organizēt pareizu, regulāru un sistemātisku procesu iekšējā tirgus naftas produktu piegādēm. Jo vairāk kā 60% no dīzeļdegvielas Latvijā ir no Baltkrievijas. Kvalitāte ir ļoti laba, jo lielāko daļu mēs vedam Eiropai, un daļa paliek te uz vietas.
Dzīve kustās neskatoties ne uz ko. Kādreiz citi kaut ko nožēloja, tagad es nožēloju zaudējumus. Citreiz vēl kāds kaut ko nožēlos. Ziniet, pie manis pirms pāris dienām sēdēja viens mūsu partneris, kas sacīja: ai, kas tev tie 60 tūkstoši dolāru, jūs taču mums tos piedosiet! Bet es skaitu katru centu, jo tā nav mana nauda – tā ir valsts nauda. Tā ir vēl viena mana kaite – es nāku no vieglās rūpniecības un tur ir pierasts skaitīt katru kapeiku. Tur ir pavisam citi mērogi. 500 dolāri man vienmēr ir bijusi viena rūpnieciskās šujmašīnas galviņa! Tas, protams, bija pirms piecpadsmit gadiem. Bet es naudu novērtēju. Ar lidmašīnu nelidoju – braucu ar automašīnu. Lai gan tas ir pilnīgi nepareizi – mūsdienās jau visi uz imidžu skatās (smejas)! Atbrauca viens mūsu ģenerāldirektors uz šo biroju, visu apskatīja un noteica: Tīri. Labi. Bet marmora trūkst (smejas). Bet vispār, svešā valstī ir grūti – reāli esmu te viens, ģimene man ir Minskā. Dzīvojām mēs te pieci baltkrievi, trīs nolēma īrēt dzīvokļus, tā nu mēs te divi palikām dzīvot biroja telpās. Gribu mājās. Bet nu laiks skrien ātri, laikam tāpēc, ka visu laiku jāstrādā.
Vai varat kaut ko arī par sevi pastāstīt?
Smieklīgi jau ir – trešo reizi mainu profesiju, pie tam kardināli. Pabeidzis es esmu Kijevas politehnisko institūtu ar sarkano diplomu. Specializācija bija ķīmiskā mašīnbūve un aparātbūvniecība. Mans pirmais darbs bija inženieris – automašīnu izmēģinātājs. Pats labākais darbs bija, kaut nostrādāju tikai trīs mēnešus. Nopietni! Bet tas bija ļoti interesants darbs – braucām uz automašīnu izturības izmēģinājumiem. Līdz šim institūta mācību laikā piecus gadus biju nostrādājis laboratorijā. Arī nodarbojos ar gumijas un plastmasas pārstrādes aprīkojuma izturību. Pēc tam aizgāju uz zīda audumu ražošanas kombinātu. Atnācu kā inženieris, pēc 25 gadiem biju paaugstināts par ģenerāldirektoru. Vēl pēc četriem gadiem nokļuvu naftas ķīmijas nozarē un sāku nodarboties ar loģistiku un transportu. Ar to arī nodarbojos pēdējos sešus gadus. Interesantākie bija tie pieci gadi, kurus es strādāju kā ģenerāldirektors. Bija jāpieņem lēmumi, bija liela komanda, no rīta līdz vakaram jāskrien un viss jāpārbauda, kaut kas jāsaskaņo. Bet ierēdnis es nekad neesmu bijis un arī negribētu – man nepatīk papīru darbs, nepatīk dumjas vēstules.
Ko vēl par mani? Man ir sieva, divi pieauguši dēli un mazmeitiņa. Ar sievu mēs esam kopā institūtu beiguši, mācījāmies paralēlās grupās. Es jau domāju, kad viņa aizies pensijā, viņa varētu uz šejieni atbraukt, tad es te vēl uzkavēšos. Latvija ir interesanta zeme.
Jūs izteicāt kritiku Latvijas valdībai. Bet, kas ir tas, kas jums Latvijā patīk?
Lūk, ko nozīmē žurnālistu interpretācija. Ja kas, es Baltkrievijas valdību kritizēju ne mazāk kā Latvijas valdību. Tāpēc, ka gribu, lai tā mainītos uz labo pusi! Latvijā ir lieliska banku sistēma, uzņēmumu reģistrācijas sistēma, nodokļu sistēma, kas ir progresīva un vienkārša. Sadzīves līmenī vispār nav nacionālisma. Bet valstiskā līmenī gan ir. Kultūras līmenis Latvijā, protams, ir augstāks nekā Baltkrievijā. Arī serviss. Tas gan nav Eiropas līmeņa serviss. Latvijā saka: tiks izdarīts ceturtdien 16:00! Tikai kurā ceturtdienā neviens nenoprecizē (smejas). Latvijā arī nav problēmu atrast vietu, kur paēst ceļmalās.
Sākumā man prasīja: kur tu īsti dzīvo – Minskā, Mogiļevā vai Rīgā? Es atbildēju: mašīnā. Jo es daudz pārvietojos, it īpaši, kad mēs vēl Lietuvā strādājām. Tad man bija divi maršruti – pa pulksteņrādītāja virzienu un pret. Pa pulksteņrādītāja virzienu, tas nozīmē – Rīga – Novopolocka – Minska – iespējams, Saļigorska – Klaipēda – Rīga. Vai arī attiecīgi pretējā virzienā, atkarībā kādas ir vajadzības.
Savstarpējās attiecībās starp mūsu valstīm es dodu priekšrocību «ražošanas-būvniecības» pieejai, tas ir biznesa izveidošana ar perspektīvu uz parītdienu. Jo – kurš neceļ šodien, ir nolemts novecošanai jau rīt.
Starp citu, lietuvieši ir daudz pragmatiskāki, viņi ķeras pie visa, ko viņiem piedāvā, lai tikai nopelnītu. Bet Latvijā diemžēl tā nav. Lūk, lietuvieši pārņēma 2 miljonus tonnu kālija ar vienu mājienu. Gāja, kaulējās, nolaida cenu, parakstīja līgumu un bija uzvarētāji.
