Valsts kancelejas direktores Elitas Dreimanes gadījums var kļūt par būtisku robežšķirtni interešu un varas cīņās Latvijā
Valsts kancelejas vadītāja Elita Dreimane nav uz mutes kritusi un viņas publiskie izteikumi ietver nopietnus pārmetumus gan par drošības dienestu darbu, gan subjektivitāti valsts augstāko ierēdņu izvērtēšanā. Proti, ja objektīva iemesla atlaišanai nav, tad tāds ir jāatrod, un šajā ziņā visa vara, šķiet, nodota drošībnieku rokās.
Uzreiz jāsaka, ka augstākā Latvijas valsts ierēdne Elita Dreimane nav izcēlusies ar tādiem sabiedrībā viegli parādāmiem nesmukumiem kā daži viņas priekšgājēji. Nav zināms, ka viņa būtu privāti ceļojusi ar diplomātisko pasi vai šķērdējusi valsts līdzekļus somu pirts izbūvē. Viņas amatpersonas deklarācija neuzrāda arī vērā ņemamas parādsaistības, kas varētu kalpot kā manipulācijas līdzeklis. Toties viņas vadītā kanceleja sniegusi vairākus pēdējā laika politiskajai varai neglaimojošus atzinumus, piemēram, par bankas Citadele tirgošanu investīciju fondam Ripplewood Holdings, iesakot to nedarīt, par skandalozo vilcienu iepirkumu, kā arī par Airbaltic bijušā vadītāja Bertolta Flika iesniegto investīciju pretenziju pret Latvijas valsti.
Šis konkrētais atzinums tika nopludināts publiski, līdz ar to tapa zināms, ka Valsts kanceleja paredzējusi, ka valstij B. Flikam būs jāmaksā vismaz 20 milj. eiro liela kompensācija par atņemtajām AirBaltic akcijām. Kā pēdējais kritiskais Valsts kancelejas ziņojums tiek minēts atzinums par to, ka Latvijas kārtība valsts noslēpuma pielaides piešķiršanā neatbilst cilvēktiesībām. Kā norāda laikraksts Diena, tieši šis atzinums var izrādīties klupšanas akmens ne tikai Valsts kancelejas vadības veiklā un vienkāršā nomaiņā, bet arī valdības stabilitātē, jo, lai nu kā, bez pielaides valsts noslēpumam pēdējā laikā paliek ne jau galvenās varas partijas Vienotības ministri, bet gan pārējo koalīcijas partneru – Nacionālās apvienības un ZZS pārstāvji.
Valsts kancelejas direktors ir tiešā veidā pakļauts premjeram, būtībā ir tā labā roka valdības sēžu organizēšanā un dokumentu apritē. Ir saprotams, ka premjers no tik svarīga cilvēka sagaida lojalitāti, bet ar vārdu lojalitāte šajā gadījumā nedrīkstētu saprast nekritisku piekrišanu visam, ko politiķi izdomā. Tieši pretēji, ja ierēdnis redz, ka konkrēti lēmumi var valstij būt neizdevīgi un dārgi izmaksāt, ir tikai apsveicami, ja viņš uz to norāda.
Vēl nesen premjere Laimdota Straujuma taču bārās uz 20 ierēdņiem, kas vieglu roku bija parakstījuši Skolas.lv projektu. Pat pieņemot, ka publiski nav zināms viss par Dreimanes konflikta būtību, šis gadījums ir precedents, kas iezīmēs kopējo valsts ierēdniecības ceļu. Kādi ierēdņi mums būs? Kas atļaujas atvērt muti, runāt pretim arī visietekmīgākajām valsts struktūrām, jeb tādi, kas zemāki par zāli un klusāki par ūdeni, automātiski parakstot visu, ko viņiem noliek priekšā?