Valsts atbalsta programma pirmā mājokļa Latvijā vajadzīga, tomēr pašreizējā iecere ir pārāk vispārēja un jauno speciālistu atgriešanos reģionos tā īsti risināt nespēs
Ideja par to, ka pirmā mājokļa iegādi valstij vajadzētu atbalstīt, dzirdama jau ne vienu gadu vien, tomēr līdz reāliem projektiem un risinājumiem tā arī līdz šim nav tikts, jo ik reizi ir gadījies pa kādam nopietnam šķērslim. To, vai šoreiz, beidzoties priekšvēlēšanu maratonam, nebūs tas pats čiks, redzēsim jau šā gada nogalē gan tieši – vai konkrētie normatīvie dokumenti būs akceptēti, gan netieši – vai jau 2015. gada valsts budžeta projektā nauda šādam mērķim būs iezīmēta.
Tomēr var uzrakstīt vislabākās programmas, var paņemt vislabākos ārvalstu paraugus, tomēr tie nebūs dzīvotspējīgi Latvijas apstākļos. Kāpēc?! Lūk, tikai daži piemēri, uz ko DB norādījuši nekustamo īpašumu attīstītāji. Proti, valsts galvojuma apmērs tiek lēsts ap 5000 eiro, taču, piemēram, daudzos galvaspilsētas mikrorajonos vismaz jaunajiem dzīvokļiem šī summa nesasniegs 10% no ķīlas vērtības. Tas nozīmē, ka šie galvojumi «labi» varētu eļļot otrreizējo dzīvokļu tirgu. Nekustamo īpašumu attīstītājiem tādējādi parādās iespēja «iztīrīt» savus portfeļus no «atlikumiem». Tomēr ir vēl kāds «bet». Proti, bankas jau pašlaik vēlas, lai hipotekārā kredīta ņēmējs spētu pirmajā iemaksā nodrošināt vismaz 20% vai pat vēl lielāku apmēru no pirkuma summas. Ja šāda taktika netiek mainīta un netiek taisīts īpašs izņēmums valsts garantētajiem pirmā mājokļa iegādes kredītiem no bankām, tad arī šis mehānisms tā arī paliks labo ieceru līmenī. Vēl jo vairāk – ja Maksātnespējas likuma kontekstā šobrīd tiek virzīta ideja par nolikto atslēgu principu, kas nozīmē, ka bankas varētu gribēt vismaz 30 – 40% lielu pirmo iemaksu, nevis valsts garantiju par 5000 eiro.
Pats svarīgākais būs jautājums – vai cilvēki vispār vēlēsies pat ar valsts galvojumu 5000 eiro apmērā uzņemties saistības uz 15 – 25 gadiem, jo, kā rāda iepriekšējā pieredze, «pagrābt» kredītu mājokļa iegādei ir pavism vienkārši, taču to spēt maksāt daudzus gadus ir pavisam kas cits. Arī 2008. gadā krīze atnāca un «savu» paņēma – ienākumi daudziem saruka, daudziem vispār pazuda, bet kredīts kā bija, tā arī palika. Šī pieredze joprojām ir tepat, un tā savu ietekmi vēl nebūt nav pilnībā zaudējusi. Turklāt šīs bažas, vismaz pašreizējā situācijā vēl tikai palielina neskaidrība ar notikumiem Ukrainā un to iespējamo ietekmi uz Latviju.
Minētais tikai liecina par to, ka, iespējams, vairāk ir jādomā par valsts galvojumu pirmā mājokļa iegādē tiem cilvēkiem – speciālistiem, kuri vajadzīgi konkrētā vietā. Piemēram, kādā Latgales novadā ir vajadzīgs angļu valodas skolotājs, kura tur nav. Ražošanas uzņēmums investē savā attīstībā, un tam ir vajadzīgs jauns speciālists. Tas pats attiektos arī uz tiem, kuri bijuši peļņā ārzemēs un tagad nolēmuši atgriezties tēv- zemē. Tādējādi ar mērķprogrammu varētu gan to pašu angļu valodas skolotāju uz Latgali «aizvilkt», gan jauno speciālistu piesaistīt rūpniekam, gan dot kādu bonusu tiem, kuri repatriējas uz Latviju. Šim valsts galvojumam būtu jābūt saistītam ar konkrētu darbu vai darba vietu, citādi – šodien angļu valodas skolotājs un valsts galvojums rokā, bet parīt jau strādāju citu darbu.
Vai to nevar izdarīt?! Var, vajag tikai gribēt! Ja šāda veida valsts galvojumi īsti nedod cerēto efektu, tad vajadzētu padomāt par īres tirgus reālu, nevis verbālu veidošanu. Šajā jomā sava loma var būt ne tikai nekustamo īpašumu kompānijām Rīgā un Pierīgā, bet attālākajos reģionos arī vietējām pašvaldībām. Kāpēc?! Bet kurš tad ar to nodarbosies tajās pašvaldībās, ja bizness ar nekustamo īpašumu nekādu peļņu tur nenes.
