Droši var teikt, ka šis gads Latvijā paiet referendumu zīmē: divas tautas nobalsošanas vienas vasaras laikā - tā nav nekāda joka lieta.
Viens no tiem jau ir izgāzies, uz otru vismaz daļa mūsu valsts iedzīvotāju mēros ceļu šosestdien, lai paustu savu attieksmi pret sagatavotajiem grozījumiem Pensiju likumā.
Tajā pašā laikā gana interesanti (lai nebūtu jāsaka - nekvalitatīvi) ir arī rītdienas balsošanai sagatavotie grozījumi. Redz, tajos tiek paredzēts, ka pensijām ir jābūt noteiktā līmenī līdz? 2009. gada 31. decembrim. Tātad, ja uz šo referendumu aizies pietiekams cilvēku skaits, ja vairums no viņiem nobalsos par (droši var prognozēt, ka pārliecinoši lielākā daļa no tiem, kas aizies uz šo balsošanu, būs par grozījumiem), tad viss tādējādi panāktais darbosies apmēram gadu un pāris mēnešus. Un tas jau skan visai bezjēdzīgi.
Taču rīt gaidāmo notikumu kontekstā ir jārunā vēl par ko citu. Diemžēl jāatzīst, ka referendumu rīkošana mūsdienu Latvijā ir kļuvusi par politiskās cīņas instrumentu, kas gādā par popularitāti atsevišķiem politiskajiem spēkiem. Partiju priekšvēlēšanu tēriņi, kā zināms, ir limitēti likumdošanas ceļā, taču nekur nav atrunāts, ka savas popularitātes celšanai nedrīkst izmantot referendumus. Un, raugoties no šāda aspekta, ir pilnīgi vienalga, cik kvalitatīvs un pat jēdzīgs ir sagatavotais teksts, par kuru tiek piedāvāts balsot - galvenais, lai attiecīgās idejas autori pēc iespējas ilgāk gozētos slavas saulītē.
Iespējams, par to varētu tik gari un plaši pat nerunāt, ja vien? Katru šādu referendumu apmaksā nevis ieinteresētie politiķi, bet gan nodokļu maksātāji, tam ik reizi atvēlot vismaz divus miljonus latu. Tā ir nauda, kuru varētu izmantot lietderīgāk, piemēram, pensiju palielināšanai.