Nodokļi būtu jāsamazina, jāatstāj tikai septiņas ministrijas, sarunas ar Starptautisko valūtas fondu jāveic no citām pozīcijām… Visus šos apgalvojumus savās pēdējā laikā publiskās uzstāšanās tēzēs ir paudis ekspremjers, Tautas partijas (TP) līderis Andris Šķēle, kurš nu jau atkal ir atgriezies, lai strādātu.
Jāteic kā ir — klausoties viņa uzskatus, ar lielām grūtībām var atrast kādu, kam nevarētu piekrist. Uzņēmēji jau ilgstoši sūkstās par nepārdomāto nodokļu politiku, kas tiek realizēta Latvijā, pārāk lielu klanīšanos starptautiskajiem naudas aizdevējiem utt. Tikai…
Jāatgādina, ka 2002. gadā tika izveidota Einara Repšes (JL) valdība, un tā tad arī bija vienīgā, kurā nebija iekļauta Šķēles pārstāvētā TP. Visās pārējās — bija! Turklāt divas no tām vadīja tieši TP pārstāvis Aigars Kalvītis. Protams, var teikt, ka gandrīz visu šo laiku Šķēle nav bijis ne kādā no valdībām, ne arī partijas vadībā, esot vien ierindas biedra statusā. Tomēr nebūsim naivi — diez vai izdosies atrast daudz tādus Latvijas iedzīvotājus, kas noticēs, ka Šķēlem uz notiekošo TP nebija nekādas ietekmes. Taču pat tad, ja pieturamies pie formalitātēm, uzskatot, ka Šķēle partijas darbu sāka ietekmēt vien šogad, jāteic, ka TP vadītāja postenī viņš tika ievēlēts šā gada 21. novembrī, bet nākamā gada valsts budžetu Saeimā akceptēja 1. decembrī, un par to balsoja arī TP (kas šobrīd, starp citu, ir lielākā Saeimas frakcija) deputāti. Un tieši 2010. gada valsts budžeta kontekstā tika pieņemta virkne dažādu normu, kas ir pretrunā ar pēdējā laika aktīvi paustajiem Šķēles izteikumiem. Tātad te ir kāds no trīs iespējamajiem variantiem, bet uzreiz jāteic, ka neviens no tiem nav kaut cik pozitīvs.
Pirmkārt, nav izslēgts, ka «Andris Šķēle» un «Tautas partija» ir divi pilnīgi atšķirīgi jēdzieni. Tikai tādā gadījumā Šķēlem optimālāk būtu bijis veidot jaunu politisko spēku, kurā būtu pārstāvēts tikai viņš. Latvijas politikas vēsturē tas pat nebūtu nekas jauns — savulaik jau esam piedzīvojuši politisko spēku Māras zeme, kuras devītās Saeimas vēlēšanu sarakstā figurēja tikai viena Irēna Saprovska. Tiesa, parlamentā viņa netika ievēlēta.
Otrkārt, varētu domāt,
ka pārējiem TP biedriem ir diezgan vienaldzīgi, kādi ir viņu līdera uzskati. Ja jau reiz atļāvās Saeimā vairākkārt nobalsot pretēji sava vadītāja uzskatiem, tad šādu iespēju nevar izslēgt.
Bet, treškārt, neaizmirsīsim ka ar joni tuvojas 10. Saeimas vēlēšanas, un katrs politiķis vēlas pateikt to, ko vēlas dzirdēt vēlētājs. Respektīvi, pārfrāzējot senu tautas teicienu, varētu sacīt aptuveni šādi — klausies manos vārdos, bet neskaties manas partijas darbos!
Taisnības labad gan jāteic, ka, visticamāk, vēl vairāk tuvojoties vēlēšanu datumam, šādus politisko pārvērtību šovus varēsim novērot vairumā. Ir taču pierasta lieta, ka vienus tekstus politiķi «atlaiž» pirms vēlēšanām, otrus — kad tiek ievēlēti Saeimā, bet vēl trešos — kad iekļūst valdošajā koalīcijā.