Parādu krīzes izmocītā un šobrīd taupības drudža apsēstā Rietumeiropa ar šķērēm rokās veic inventarizāciju ne tikai individuālu valstu mērogā, bet arī ES līmenī, aktualizējot diskusiju par to, kam vajadzētu un kam nevajadzētu atvēlēt līdzekļus nākamā perioda (no 2014. līdz 2020. gadam) budžeta ietvaros. Viens no būtiskākajiem jautājumiem - arī Latvijai tik svarīgā tēma par ES kopējo lauksaimniecības politiku un maksājumiem zemniekiem.
Lai gan vispārīgi ES amatpersonas ir piekritušas, ka subsīdijas jāsaglabā, viedokļi kardināli atšķiras saistībā ar to, kā tās sadalāmas un aprēķināmas. Un šis nu būtu tas jautājums, kurā savas intereses aktīvi aizstāvēt vajadzētu arī Latvijai. Eiropas lielmāšu Parīzes un Berlīnes arguments, ka trūcīgākajās Centrāleiropas un Austrumeiropas valstīs lauksaimniekiem ir zemākas izmaksas zemes apsaimniekošanā un tāpēc viņu daļa no kopējā pīrāga var būt krietni mazāka, sen jau neiztur nekādu kritiku. Turklāt viņu produkcijai nav tik liela vietējā noieta tirgus un viņi nenovāc vairākas ražas gadā kā, piemēram, siltākās Eiropas zemēs.
Lai gan maksājumu izlīdzināšanu panākt diez vai būs iespējams (un te varat iztēloties milzīgas jau vispārējās taupības dēļ saniknotas, taču pat vēl niknākas franču, spāņu un grieķu lauksaimnieku ordas, kas piketējot un streikojot straumēm gāžas uz dažādām valsts iestādēm), klusēt noteikti nedrīkst, spiežot ES meklēt jaunus risinājumus šim jautājumam. Malači šajā ziņā ir poļi - viņu lauksaimniecības un lauku attīstības ministrs Mareks Savickis nekautrējas vecajai Eiropai gana skarbus vārdus šajā sakarā veltīt arī publiski. Atšķirīgu viedokli paudusi arī Lielbritānija, norādot, ka lauksaimniecības budžetu, kas šobrīd veido aptuveni 40% no kopējā, vispār vajadzētu samazināt, atbrīvojot līdzekļus citiem mērķiem.
Jāatzīst, ka - vismaz uz papīra - arī Eiropas Komisija ir sapratusi: situācija, kurā peļņa no savas produkcijas pārdošanas lauksaimniekiem veido aizvien mazāku daļu no kopējiem ieņēmumiem, padarot tos atkarīgus no subsīdijām, ir visnotaļ ačgārna, tāpēc atskanējuši aicinājumi stiprināt zemnieku lomu pārtikas ražošanas un pārdošanas ķēdē un meklēt veidu, kā palielināt to ienākumus no tirgus. Iespējams, tas nozīmē nelielu regulatīvu karu pret pārstrādātājiem un mazumtirgotājiem, taču vienlaikus - arī mudinājumu lauksaimniekiem neblenzt debesīs, gaidot, ka subsīdijas kritīs no zila gaisa.
Var gadīties, ka tieši šī iniciatīva arī ņems virsroku, jo dod iespēju noķert vairākus zaķus ar vienu šāvienu. Pirmkārt, puslīdz nesāpīgā veidā radināt Eiropas zemniekus iztikt no pašu nopelnītā; otrkārt - patiesi atvēlēt līdzekļus citiem mērķiem. Jau šobrīd tiek spriests, ka turpmāk lauksaimniecības politikā tiks likts lielāks uzsvars uz zemnieku lomu biodiversitātes saglabāšanā un cīņā ar klimata izmaiņām, kā arī ūdens un augsnes kvalitātes saglabāšanā. Papildu stimuli nekaitētu arī novatoriskajiem, energoefektīvajiem un «zaļajiem» lauksaimniekiem.