Pilnveidot valdības darbu! Ar šādu saukli Valsts prezidenta paspārnē esošā darba grupa izstrādājusi konstitūcijas grozījumu projektu, kas paredz kvalitatīvāku premjera ievēlēšanas procedūru, kā arī viņa pilnvaru stiprināšanu. Izlasot sastrādātā darba rezultātus, jāsecina – uzrakstītais skan skaisti, taču uzreiz redzams, ka rakstītāji bijuši teorētiķi, kuriem ir stipri vien vārga nojausma par to, kā praksē tiek organizēti politiskie procesi.
Respektīvi, nav ņemts vērā, ka politikā, it īpaši valdības veidošanas laikā, faktiski darbojas brīvā tirgus principi. Vispirms jau uzmanību izraisa priekšlikums, ka pirmām kārtām Saeimai būtu jāapsstiprina premjera amata kandidāts kopā ar viņa izstrādāto programmu valsts turpmākajai attīstībai un tikai pēc tam jau ievēlētais valdības vadītājs aicinātu darbā ministrus. Vienkārši sakot, ideālais modelis, kura eksistenci grūti iedomāties reālajā Latvijas politiskajā vidē.
Redz, jāņem vērā, ka Latvijas politikā visu nosaka koalīcijas padome. Proti, šobrīd pirms došanās uz Saeimu valdības veidojošās partijas vienojas par to, cik katrai no tām būs krēslu Ministru kabinetā, kurās ministrijās katrai no tām ir izredzes valdīt un kādas personas tiks pie kārotajiem amatiem. To visu pavada savstarpējā vienošanās, ka atbildīgajā Saeimas sēdē koalīcijā iesaistītās partijas balsos, «kā vajag». Un kas gan liek domāt, ka gadījumā, ja minētie ierosinājumi tiks akceptēti, koalīcijas partijas jau iepriekš nevienosies par kopīgu attīstības programmu? Pareizāk sakot, kas gan liek domāt, ka potenciālo valdību veidojošās partijas neatbalstīs papīru kaudzīti, uz kuras vākiem uzrakstīta frāze «Ministru kabineta stratēģiskais plāns valsts attīstībai» neatkarīgi no tā, kas tur būt rakstīts. Jāatgādina, ka vairāk nekā 20 atjaunotās Latvijas valsts pastāvēšanas gados ir izstrādāti daudz dažādi plāni, kuros rakstītajam nekādi nevar nepiekrist, taču neviens no tiem vēl nav realizēts. Turklāt jāņem vērā, ka teorētiski premjera amata kandidāts paša sarakstīto plānu varēs pozicionēt kā stratēģisko dokumentu četriem gadiem, lai gan tik ilgi vēl neviena valdība neatkarīgajā Latvijā nav nostrādājusi. Šajā kontekstā aktualizējas jautājums par to, kā gan valdības vadītājs atbildēs, ja Saeimas apstiprinātais plāns vienkārši netiks pildīts. Atbilde ir vienkārša – nekā neatbildēs! Tātad vismaz tiktālu runa ir par teoretizēšanu, kā pilnveidot valdības darbu bez jebkāda reālā seguma šā mērķa sasniegšanai.
Tajā pašā laikā nevar teikt, ka premjera funkcijas ar šo izmaiņu palīdzību nekādā veidā netiktu stiprinātas. Gluži pretēji – varas scepteris viņa rokās kļūtu gruntīgāks. Pirmkārt, minētie grozījumi varētu atvieglot valdības vadītājam iespēju nomainīt ministrus, kuri nestrādā, kā vajadzētu, vai arī vienkārši neprot uzvesties. Otrkārt, valdības vadītājam vairs nevajadzētu doties uz balsojumu par budžeta likumu pirmajā lasījumā Saeimā, kā uz potenciāli pēdējo dienu premjera amatā. Un šie labojumi vēl vairāk nostiprinātu premjerministra varu valstī.