Nav nekāds noslēpums, ka Latvija, kā maza un atvērta ekonomika, ir cieši saistīta ar globālajiem procesiem, norāda SEB bankas ekonomists Dainis Gašpuitis.
Piedzīvojot strauju atgūšanos 2011. gadā ar kāpumu 6,2% apmērā, Latvijas izaugsmes temps ar katru turpmāko gadu ir palēninājies, noslīdot līdz 2,7% pērn. Valdība ir uzstādījusi mērķi sasniegt izaugsmi 5%. Tajā pašā laikā ir skaidri redzami šķēršļi, kas bremzē izaugsmi un uz kuriem gadu no gada norāda investori, analītiķi un citi valdības partneri. Neveicot reformas, turpmākajos gados izaugsme solās būt izteikti mērena, jo ārējie apstākļi var izrādīties drīzāk izaugsmi ierobežojoši, nevis veicinoši. Protams, ņemot vērā ES fondu ietekmi, IKP pieaugums var īslaicīgi uzplaiksnīt. Kā var raksturot ārējo vidi, runas par stagnāciju un kādēļ ir tik būtiski sakārtot lietas uz vietas?, jautā eksperts.
Neskatoties uz jau daudzus gadus īstenoto stimulējošo monetāro politiku, globālās ekonomikas izaugsme joprojām nespēj kļūt pašpietiekama. Tādēļ arvien biežāk nākas uzdot jautājumu par to, kādas izmaiņas krīzes laikā ekonomikā ir notikušas. Šajā kontekstā arvien lielāku uzmanību sāk gūt ilgstošas stagnācijas jēdziens, kas gan ir visai nenoteiks koncepts. To parasti raksturo ar situāciju, kurā pat pie nulles procentu likmes ekonomika nespēj radīt pilnu nodarbinātību, kā dēļ izaugsme draud iestrēgt. Jau vairākus gadus SVF izteikumi atspoguļo raizes par šāda scenārija īstenošanos. Šāda nostāja sāk atspoguļoties arī centrālo banku paziņojumos. Tas vērojams šā gada FED priekšsēdētājas Dženetas Jellenas, gan arī ECB prezidenta Mario Dragi runās, kas var nozīmēt arī tālākas izmaiņas turpmākajā rīcībā. Taču ilgstošās stagnācijas koncepts nav viennozīmīgs. Citi vājās izaugsmes skaidrojumi tiek saistīti ar problēmām ekonomikas piedāvājuma pusē vai ar finanšu sektora lomu. Tādēļ ir iemesls ieskatīties nedaudz rūpīgāk šajos dažādo uzskatu grupējumos.
Ilgstošas stagnācijas koncepcija sakņojas pērnā gadsimta trīsdesmitajos gados. Tā piedzīvoja renesansi 2013. gada beigās, kad to, uzstājoties SVF forumā, savā runā pieminēja bijušais ASV Valsts kases sekretārs Lorenss Sammers. Viņa analīze galvenokārt tika vērsta uz reālās procentu likmes pazemināšanos no augsta līmeņa 80ajos gados līdz nulles procentu likmei šodien. Šī tendence ir skaidra un ilgstoša un nav balstīta uz cikliskiem faktoriem, kas saistīti ar ekonomiku un centrālajām bankām. Tā vietā tas atspoguļo pieaugošo strukturālo nelīdzsvarotību starp pārmērīgu uzkrāšanu un nepietiekamām investīcijām. Rietumu valstu iedzīvotāju novecošanās tendence, sarūkoša ticība labklājības sistēmu ilgtspējai, pieaugoša ienākumu un labklājības nevienlīdzība, kā arī spēcīga mājsaimniecību uzkrājumu veikšana strauji augošajās ekonomikās ir palīdzējusi veicināt globālo tieksmi uzkrāt. No otras puses, sarūkošā vēlēšanās investēt ir skaidrojama ar tādiem faktoriem kā lēnu Rietumu pasaules iedzīvotāju skaita pieaugumu, kas ir mazinājis nepieciešamību pēc mājokļu būvniecības un ar vispārēju kritumu investīciju preču cenās.
Viens no līdzsvara vai neitrālas - reālās procentu likmes ap nulli iznākumiem ir, ka tradicionālā monetārā politika vairs nespēj tikt galā ar svārstībām ekonomikā, jebkurā gadījumā neveidojot jaunus finanšu burbuļus. Līdzīgi kā tas notika pirms finanšu krīzes. Ekonomikai ir arī maz izredžu saviem spēkiem izkļūt no lejupslīdes. Ņemot vērā šo ilgstošās stagnācijas interpretāciju, pašreizējie apstākļi līdzinās Keinsa 30to gadu likviditātes slazdam, ko ir aprakstījuši P. Krugmans un citi ekonomisti. Risinājums šai situācijai arī ir līdzīgs, respektīvi, ar stimulējošas fiskālās politikas, kā visefektīvākā instrumenta, palīdzību. Klasisks piemērs ir valsts infrastruktūras tēriņi. Citas iespējas paredz palielināt mājsaimniecību, kurām ir augsta tieksme patērēt (pamatā ar zemiem ienākumiem), ienākumus, tas ir, paaugstinot minimālo darba algu. Pasākumi, kas stimulē uzņēmējdarbību - uzņēmumu nodokļu samazinājumi vai uzraudzības, citu regulējumu atvieglošana ir citas iespējas. Tikmēr strukturālās reformas, kas vēl vairāk samazina mājsaimniecību ienākumus un cenas, ir neproduktīvas.
Tajā pašā laikā monetārā politika joprojām var būt nozīmīgs instruments, piemēram, kā tas ir šobrīd, piemērojot negatīvas procentu likmes (kā uzskata Sammers), vai, mēģinot sašaurināt kredītu maržu, iegādājoties privātos aktīvus un izsniedzot aizdevumus banku sektoram, kā patlaban rīkojas arī ECB. Alternatīvu pieeju aizstāv Krugmans, kas uzskata, ka ir nepieciešams paaugstināt inflācijas mērķi, jo aptuveni 2 procentu inflācija uz ko mērķē centrālās bankas ir nepietiekama, lai reālās procentu likmes nospiestu pietiekami zemu. Ja inflācijas mērķi netiks paaugstināti, secina Krugmans, pat netradicionālā politika (QE) būs neefektīva.
Citu interpretāciju pārstāv ASV ekonomists Roberts J. Gordons, kurš uzskata, ka problēmu cēlonis ir piedāvājuma pusē. Pieaugums ir palēninājies, jo iedzīvotāju skaits darbspējīgā vecumā pieaug arvien lēnāk. Cerība, ka izaugsme var atgūties, balstās nereālos pieņēmumos par produktivitātes attīstības tendencēm. Tas, ka, neskatoties uz salīdzinoši pieticīgo IKP pieauguma tempu par aptuveni 2%, bezdarba līmenis ASV turpina kristies ir fakts, kas to apstiprina. Kā piemēru Gordons min vājo produktivitātes pieaugumu, ko devusi IT revolūcija, sakot, ka devums ir izsīcis daudz ātrāk, nekā tas bija ar rūpnieciskās revolūcijas ietekmi 19. gadsimtā un 20. gadsimta sākumā. Pēc Gordona domām straujš produktivitātes pieaugums, ko novērojām laika posmā no 1920.-1970. gadam bija izņēmums, nevis norma. Pēc produktivitātes izaugsmes augstākā punkta sasniegšanas 90. gadu beigās un 2000. gada sākumā, trešā digitālā revolūcija būtībā ir noslēgusies. Ja problēmas ir attiecībā uz piedāvājuma pusi, secinājumi un risinājumi būs atšķirīgi. Tiem nav īstermiņa risinājumu. Tā vietā ir nepieciešams ieguldīt pasākumos, kas var palielināt darbaspēka piedāvājumu un nodrošināt produktivitātes pieaugumu. Galvenās jomas ietver mācību programmas, kas paaugstina prasmju līmeni, samazina sociālo atstumtību vai pasākumi, kas palīdz palielināt faktisko pensionēšanās vecumu vai palielināt darbaspēka imigrāciju.
Trešais virziens vērsts uz finanšu sektora lomu un uz finanšu krīzes kaitīgo ietekmi. Hārvardas ekonomists Kenets Rogoffs uztur viedokli, ka pēdējo gadu lēnā atveseļošanās lielā mērā atspoguļo finanšu pēckrīzei raksturīgu attīstības modeli. Šī interpretācija ir nosacīti optimistiska, jo tad, kad parādu restrukturizācija tiks pabeigta, ir labs potenciāls, lai atgrieztos pie augstākas pieauguma tendences. Parādu krīzes sākumposmā politikas veidotājiem ir steidzami jāstiprina banku bilances, lai atveseļošanās būtu iespējama un process ritētu raitāk. Bez sakārtotām banku bilancēm monetārā politika ir salīdzinoši neefektīvs instruments. Bet saskaņā ar šo viedokli svarīga loma ir fiskālajai politikai, jo parāda pārstrukturēšanas laikā kompensē zemo privātā sektora pieprasījumu.
Monetārās politikas un finanšu sektora mijiedarbību analizē arī Starptautisko norēķinu banka (SNB). SNB vairāk sliecas secināt, ka nelaimju cēlonis ir neatbilstoša monetārā politika. Pirmskrīzes finanšu pārmērības ir lēnās izaugsmes iemesls gan pirms, gan pēc krīzes, jo nesamērīgi zemas procentu likmes ir novedušas pie nepietekama spiediena pēc pārmaiņām un rada pārmērīgu finanšu resursu sadali par labu mazāk produktīvām ekonomikas nozarēm. Tāpat kā Rogoffa analīzē, SNB ieskatā monetārā politika pārmērīgas parāda un nefunkcionējošas banku sistēmas apstākļos ir neefektīvs krīzes risinājuma rīks. SNB rekomendācijas paredz novērst kredītu pārmērības ar augstāku procentu likmju palīdzību, tas ir nostāties pret vēju politiku, nekā gaidīt burbuļa pārsprāgšanu. SNB uzskats ir atšķirīgs no ilgstošās stagnācijas koncepta. Izmantojot strukturālās reformas, ir nepieciešams atbalstīt piedāvājuma, nevis pieprasījuma pusi. Procentu likmes ir sarukušas ilgstošas stimulējošas monetārās politikas ietekmē, kas ir veicinājis parādsaistību pieaugumu un nodrošina to, ka tas turpinās. Tā kā augstais parādu līmenis ir šķērslis izaugsmei, privātā un publiskā sektora parādu līmenim ir jāsamazinās, nevis jāturpina to audzēt. Tādējādi ne monetārā, ne fiskālā politika nepiedāvā risinājumu.
Visbeidzot ceturtā ekonomistu skola par izaugsmes grūtībām neuztraucas vispār. Atbilstoši šiem uzskatiem ekonomikas izaugsmi veicinās digitalizācija un tehnoloģiskie jauninājumi. Patlaban mēs novērojam diezgan viduvēju izaugsmi vai nu tāpēc, ka statistika neatspoguļo visus uzlabojumus vai arī tāpēc, ka ir nepieciešams laiks, lai izgudrojumi un sasniegumi komercializētos un tādējādi kļūtu par izaugsmes dzinējspēku. Politikas izaicinājumi ietver tehnoloģiskā progresa radīto pieaugošo ienākumu nevienlīdzību vai augstāka bezdarba riskus, jo ekonomika nevar tik ātri radīt jaunas darba vietas, cik vecās izzūd. FED, šķiet, pret šo jautājumu ir pieņēmusi nogaidošu attieksmi. FED vadītājas vietnieks Stenlijs Fišers ir izteicies, ka pieejamie pētījumi šos apgalvojumus, ka statistikas problēmas izskaidrotu lēno produktivitātes pieaugumu, neapstiprina. Acīmredzot FED nav gatavs pieņemt optimistiskāku skatu.
Tas ir diezgan ierasts, ka ekonomisti rada dažādas teorijas, lai raksturotu esošo ekonomikas stāvokli. Taču situācijā, kad stabilizācijas politikas pieejamo rīku klāsts sāk izsīkt, īpaši svarīgi ir izvēlēties pareizo kompasu un karti. Nepieciešamība pēc spēcīgākas banku sektora bilances nav apstrīdama. Tā risināšanai ECB jau ir ķērusies klāt. Bet ir acīmredzami, ka nav vienprātības par to, cik aktīvai vajadzētu būt ekonomikas politikai. Līdz šim, gan politika ir galvenokārt bijusi salīdzinoši proaktīva, jo dominē rūpes par to, ka ilgstoši zema resursu izmantošana radīs paliekošu kaitējumu ekonomikai, kas izspiedīs cilvēkus no darba tirgus, un liks sarukt kapitāla izdevumi līmenim, kas kavēs turpmāko produktivitātes pieaugumu. Bet tikmēr pieaug bažas, ka pasākumi, kas nodrošina pašreizējos rezultātus var radīt ilgtermiņa problēmas. SNB nav vienīgie, kas brīdina par zemo procentu likmju politikas ēnas pusi un nepieciešamību izvairīties no jauniem kredītu burbuļiem. Ja centrālās bankas pievērš uzmanību ilgstošās stagnācijas idejām, tas nozīmē, ka viņi uzskata, ka ir svarīgi turpināt palīdzēt uzturēt pieprasījumu ekonomikā. Atšķirīgu uzskatu pastāvēšana atspoguļojas arī šā gada SVF paziņojumos. Valstis tiek mudinātas veikt strukturālās reformas, lai atbalstītu piedāvājuma pusi vienlaikus atturoties no tādām, kas var izraisīt nelabvēlīgu īstermiņa ietekmi uz pieprasījumu vai inflāciju. Bet liela daļa vērotāju - izņemot SNB, saredz nepieciešamību paplašināt fiskālās politikas lomu. Tas atspoguļojas nedaudz lielākā tolerancē pret valstu budžeta deficītiem valstīs, kuru ekonomika atrodas grūtībās. Tajā paša laikā tiek izteikti aicinājumi veikt stimulēšanas pasākumus valstīs ar spēcīgām valsts finansēm, piemēram, Vācijā. Mario Dragi aicinājumi Vācijai izvēlēties starp monetāro vai fiskālo stimulēšanu, neizslēdzot abu vienlaicīgu izmantošanu, ir šajā garā. Ja zemas reālās procentu likmes ir vāja pieprasījuma simptoms, nevis politikas rezultāts, tad, pirms ir nostiprinājusies pārliecība par inflācijas nostabilizēšanos, centrālajām bankām vajadzētu būt piesardzīgām ar stimulēšanas programmu noslēgšanu. Tas izskaidro arī līdzšinējo FED piesardzīgo likmju celšanas politiku.
Kā redzams, skatījums uz pasaules ekonomikas perspektīvām ir pietiekami neviennozīmīgs, lai paļautos uz ārējās konjunktūras spēju dzīt Latvijas ekonomiku uz priekšu. Augstais risku līmenis un atšķirīgais skatījums uz notiekošo liek saglabāt piesardzību arī Latvijas ekonomikas vērtējumos. Turklāt jāpiezīmē, ka tuvākajā laikā liela nozīme būs arī ģeopolitiskajam faktoram, kas papildus ierobežos investīciju piesaisti, eksporta attīstību un arī patērētāju noskaņojumu. Tādēļ, ja politikas veidotājiem ir ambīcijas paātrināt Latvijas ekonomikas izaugsmi, reformu gaitai ir jākļūst krietni raitākai.
