Uz atlaistās Saeimas fona Zatlera Reformu partijas zvaigzne uzlēca strauji un tikpat ātri nodzisa – jaunizceptais politiskais spēks reālam darbam izrādījās nepiemērots.
Šodien, 28. maijā, atzīmējama savdabīga jubileja – pirms trim gadiem šajā dienā toreizējais Valsts prezidents Valdis Zatlers spēra revolucionāru soli un ar nu jau folklorizējušos Rīkojumu nr. 2 atlaida 10. Saeimu. Ja vien Zatlers par šādu lēmumu nebūtu izšķīries tik īsi pirms savas prezidentūras termiņa beigām, kad pēc dažu avotu sacītā viņam jau bija kļuvis skaidrs, ka prezidenta amatā viņu nepārvēlēs, varētu sacīt – drosmīgs solis. Jo ja tauta referendumā nebūtu atbal- stījusi Saeimas atlaišanu, amats būtu jāzaudē pašam prezidentam. Zatlera gadījums izrādījās savādāks. Īstajā laikā izteiktie saukļi uzrunāja ievērojamu sabiedrības daļu, kuras gandarījums transformējās ne tikai maijpuķīšu pušķos Zatleram un katarsē ar «oligarhu» dedzināšanu, bet arī visai cienījamā rezultātā nākamajās Saeimas vēlēšanās, Zatlera Reformu partijai iegūstot 22 vietas. Taču ar to arī šis «veiksmes stāsts» beidzas un liek visai rezignatīvi paskatīties uz visa šī pasākuma patieso jēgu.
Iznāk, ka Zatlers par valsts naudu uztaisīja savai partijai ļoti veiksmīgu reklāmas kampaņu – referenduma izmaksas parasti ir pie trīs miljoniem eiro- taču pati partija sakritās gluži kā pārāk ātri no krāsns izņemta kūka. Pirms vēl partija bija sākusi pa īstam kaut ko darīt, no tās atdalījās tā sauktais Olšteina sešnieks. Ar skaļām frāzēm par tankiem pavadītā tuvināšanās ar mūžīgajā opozīcijā esošo Saskaņas centru Zatlera vadītajai partijai arī izrādījās neveiksmīga. Rezultātā strauji kritās ne tikai partijas reitingi, morāli salauzti tika arī paši partijas biedri. Partijas reitingus nekāpināja arī fakts, ka pie varas ministru amatos nonāca cilvēki, kuru pieredze politikā bija, maigi izsakoties, nekāda. Izņēmums no Reformu partijas nākušo ministru plejādē bija vien pašreizējais ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs, kam zināmu politisko rūdījumu bija devis gan darbs Aizsardzības ministrijas valsts sekretāra amatā, gan Valsts prezidenta kancelejas vadīšana, taču vairāku citu Reformas partijas virzīto ministru darbība drīzāk atgādināja pārpratumu. Visilustratīvākais piemērs tam ir bijušais vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs Edmunds Sprūdžs, taču skandāliem apvīta bija arī bijušā izglītības un zinātnes ministra Roberta Ķīļa darbība. Tāpat arī bijušā ekonomikas ministra Daniela Pavļuta darbošanās daudziem uzņēmējiem atstājusi drīzāk mieles, nekā nesusi kādu pozitīvu rezultātu.
Un kas ir panākts šobrīd? Koalīcijā tagad ir principā tie paši politiskie spēki, kas pirms Zatlera «maijpuķīšu revolūcijas». Tā sauktā tiesiskuma koalīcija ir parādījusi, ka necaurspīdīga shēmošana attiecībā uz lieliem uzņēmumiem joprojām ir cieņā – atceramies kaut vai Liepājas metalurga bēdīgo galu, Latvijas krājbankas krahu, nacionālās aviokompānijas airBaltic glābšanu par nodokļu maksātāju naudu, universālā superkonsultanta Prudentia piesaisti bez konkursiem utt. Tam visam pa vidu Reformu partija ir jau praktiski uzsūkusies, daļai tās biedru ieplūstot varas partijā Vienotība, bet pārējiem partijas biedriem vēl nāksies meklēt savu ceļu politiskās varas Olimpā, kur viņus tā īsti neviens negaida. Dibinoties Zatlera partijai, tai pievienojās daudzi cilvēki, kas citos Latvijas politiskajos spēkos bija vīlušies.
Tagad vilšanās sanāca dubulta. Tuvojoties Saeimas vēlēšanām gan jaunajām, gan vecajām politiskajām partijām Reformu partijas kontekstā būtu ko padomāt, kā izkristalizēt savus cilvēkus tā, lai tie šodien nebūtu šeit un rīt jau citur, kā arī to, ka visspilgtākie saukļi un labās apņemšanās sabrūk pār pašu solītāju galvām, ja patosa pilnām runām neseko arī pragmatisks darbs.