Uzņēmumu reģistrs saskaņā ar pieņemtajām likuma prasībām izdzēsis ziņas par uzņēmumu īpašnieku un amatpersonu dzīvesvietu adresēm, kas ir visai strīdīgs solis
Kopš bijušais ASV Nacionālās drošības aģentūras darbinieks Edvards Snoudens nopludināja informāciju par ASV specdienestu darba metodēm un dažādu pasaules pilsoņu, tostarp vairāku Rietumeiropas valstu vadītāju izspiegošanu, datu drošība un aizsardzība ir kļuvusi par vienu no karstākajām tēmām. Vadošie un mazāk vadošie IT uzņēmumi nāk klajā ar dažādām tehnoloģijām, kas esot maksimāli drošas pret dažādu izsekošanu un noklausīšanos, jo nevienam nav šaubu – demokrātiskas pasaules pilsonim, lai kādā amatā viņš arī būtu, ir tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību. Īpaši nozīmīga datu drošība ir tieši uzņēmējdarbībā, kur katrs ieinteresēts savu know – how aizsargāt no konkurentu vai vienkārši kriminālās pasaules pārstāvju tīkojumiem. Ar personas datu drošību tiek pamatota arī nule Latvijā pārņemtā prakse – Uzņēmumu reģistrs vairāk neapkopo dažādu ar uzņēmējdarbību saistītu privātpersonu adreses. Latvija ir maza, ja kādu ļoti vajadzēs atrast, atradīs tāpat, uzskata datu neatklāšanas piekritēji.
Citādi gan tas izskatās attiecībā uz tā sauktajiem ārvalstu investoriem. Protams, kamēr ārzemnieks ievēro pastāvošās likuma un biznesa ētikas normas, kā arī nav radušies nekādi tiesā risināmi konflikti (kas gan biznesa ikdienā nav retums), viss ir kārtībā. Tomēr ko darīt, ja ar šo personu izveidojas konflikts un tā vietā, lai to risinātu civilizētā pasaulē pieņemtā veidā, «investors» vairs nav atrodams uzņēmuma juridiskajā adresē – telpas nomātas un to īpašniekam nav ne jausmas, kur bijušais nomnieks pagaisis? Ja šī darboņa dzīvesvietas adrese ne Latvijā, ne kādā citā pasaules valstī nav zināma, tad tas ir tāpat kā rakstīt vēstuli uz kaut kādu ciemu vectētiņam. Uz kuru ciemu tieši? Uz jebkuru, jo konkrēta dzīvesvieta nav zināma. Absurds ir acīmredzams. Ja vēl izveidojas situācija, ka no ārvalstu investora jāprasa atbildība par viņa darbību vai bezdarbību, laikam ir ļoti naivi cerēt, ka šis investors «visādam gadījumam» regulāri studēs Latvijas oficiālo laikrakstu Latvijas Vēstnesis. Savukārt, ja ārvalstnieka viedoklis nebūs uzklausīts, tad viņam ir visai pamatots iemesls pārmetumiem, ka viņam Latvijā liegta iespēja uz taisnīgu tiesu.
Kā redzams, situācija ar dzīvesvietu adrešu nereģistrēšanu nebūt nav tik vienkārša, kā pirmajā acu uzmetienā izskatās, un paver ceļu daudzām nebūšanām nākotnē, investīciju strīdus pret Latvijas valsti ieskaitot. Iespējams, labāks risinājums būtu bijis šīs adreses, lai arī nepubliskot, tomēr reģistrēt un dot tām pieeju tikai tiesībsargājošām iestādēm. Pretējā gadījumā – kādus signālus mēs ar šādu pārprotamu brīvību sūtām? Pirmkārt, ka biznesa drošības vide Latvijā pasliktinās, jo pat vētrainajos 90. gados, kad bizness nereti tika kārtots ar «jumta» palīdzību, uzņēmējdarbībā iesaistīto personu dzīvesvietas adreses tomēr tika fiksētas. Otrkārt, ka Latvija turpina virzīties uz ofšorizāciju. Jau šobrīd akciju sabiedrībām savi akcionāri Uzņēmumu reģistram nav jāatklāj, tagad nebūs zināma arī SIA dalībnieku dzīvesvietas adrese. Redzot to, vēl jo vairāk gribas jautāt, kāda jēga un segums ir, piemēram, Latvijas Eiroparlamenta deputāta Krišjāņa Kariņa «pretofšoru» aktivitātēm, ja paša mājās viss iet tieši pretējā virzienā? Skaidrs, ka Latvijas iedzīvotāju adreses tāpat tiek un tiks kaut kur apkopotas, kaut vai Iedzīvotāju reģistrā. Taču kā interesēs ir dzīvesvietu adrešu slēpšana Uzņēmumu reģistram? Viennozīmīgi tā varētu būt zaļā gaisma tādiem «šeftmaņiem», kam Latvijas uzņēmums nepieciešams, piemēram, naudas atmazgāšanai, jo pēc darījuma pabeigšanas «investoriem» pat gailis pakaļ nedziedās.