Pēc dažu dienu mokošām pārdomām ir nolemts – saistībā ar plūdiem Daugavpilī un Daugavpils rajonā izsludināms ārkārtas stāvoklis. «Ātri» gan, ņemot vērā, ka vairākas Latvijas pašvaldības ar lūgumu tieši šajā kontekstā izsludināt ārkārtas stāvokli valdībā vērsās piektdien, bet attiecīgais lēmums pieņemts pirmdien.
Rodas sajūta, ka valdībā strādājošie ir nosprieduši – ņemot vērā, ka sestdiena un svētdiena mūsu valstī ir brīvdienas, gan jau atpūtīsies arī Daugava ar visiem saviem ledus ūdeņiem un nekur neplūdīs. Diemžēl dabā tā nenotiek. Jāatzīst, ka šopavasar piedzīvoto plūdu dēļ ir viens otrs faktors, ko nevar nepieminēt.
Pirmkārt, nav šaubu par to, ka šogad no pārplūdušām upēm ir cietuši tik daudzi iedzīvotāji un īpašumi, cik mūsu valstī nav bijis ļoti sen. Vietās, kur ūdens ne tikai plūst pa ēku logiem, bet arī paralizē nozīmīgus autoceļus un izskalo dzelzceļa posmus, ārkārtas stāvoklis ir izsludināms, un valstij seku novēršanas pasākumos ir jāiesaistās iespējami ātri, negaidot, kad no ārzemēm atgriezīsies premjerministrs.
Otrkārt, būtu tomēr arī jāanalizē, kā varēja gadīties, ka zaudējumi ir tik lieli. Proti, runa ir par to, cik regulāri un atbildīgi Latvijā tiek apsekoti un vajadzības gadījumā arī pienācīgi laboti gan dzelzceļa uzbērumi, gan upju dambji. Nu, nav nopietni, ja pašvaldības vadītājs Ogrē var paziņot, ka dambis tika pārrauts tāpēc, ka to sabojājuši bebri. Ja nu tomēr tā ir taisnība, iznāk, ka vienā otrā Latvijas pašvaldībā mīt pamatīga bebru armija, kas, ļaunu nodomu vadīta, sagrauzusi dambi tieši ledus iešanas laikā. Pavisam cita runa ir par to, kad pēdējo reizi tikuši konstatēti dambju bojājumi un ar kādiem resursiem tie ir novērsti. Tāpat beidzot būtu jārunā par to, ka nereti pašvaldību rīcība, izsniedzot būvatļaujas savrupnamu celtniecībai, ir vērtējama kā totāla vienaldzība, bezatbildība un pat neprāts. Protams, nereti arī paši māju īpašnieki ir rīkojušies muļķīgi, izvēloties sava mājokļa atrašanās vietu, tomēr pašvaldības atbildību tas nekādā mērā nemazina.
Treškārt, runa ir par preventīvo darbu, kas Latvijā acīm redzami vēl ir mazu bērnu šļupstu līmenī. Pilnīgi visiem Latvijas iedzīvotājiem ir zināms, ka aizvadītā ziema bija ļoti gara, ka daudzviet uzkrājās liels sniega un arī ledus daudzums, kam, sākoties pavasarim un tādējādi arī kušanas procesam, kaut kur ir jāpaliek. Tātad jau savlaicīgi vajadzēja būt izstrādātam reālam šādu procesu seku novēršanas plānam. Nav dzirdēts, ka kaut kas līdzīgs Latvijā tiešām būtu. Un šeit jau vairs nav runa tikai par pašvaldībām, jo tās upes, kuru baseinos šogad tiek konstatētas problēmas, nestiepjas cauri tikai kādai vienai pašvaldībai, bet gan šķērso vairākas, un tādējādi jau var runāt par valsts līmeņa politikas nepieciešamību.
Ceturtkārt, arī izsludinot ārkārtas stāvokli, nav vēlams pārcensties. Respektīvi, valstī, kurā iekšlietu sistēma nav spējīga garantēt mājokļu drošību pret marodierismu, lemt par iedzīvotāju piespiedu evakuāciju nav gudri.