Valentīndiena ir mīlestības jeb visu mīlētāju diena. Svētki, kuru ietvaros daudzi cilvēki saviem mīļotajiem dāvina ziedus, dažādus romantiskus nieciņus, sarīko viņiem vakariņas sveču gaismā utt. Var teikt, ka tas ir banāli, bet tikpat labi var arī sacīt, ka mums vienkārši vajag mīlēt.
Turklāt ne tikai savas otras pusītes, bērnus un vecākus, bet arī cilvēkus, kuri pie noteiktām svirām tikuši ar mūsu svētību, taču kuriem acīm redzami trūkst mīlestības gan pret sevi, gan arī citiem, kas turklāt izpaužas (ne)pieņemtajos lēmumos...
Jau mēnešiem ilgi varam sekot līdzi epopejai, kā Latvijas valdība nespēj paņemt Eiropas Komisijas (EK) dotos miljonus jaunu pasažieru vilcienu iegādei. Principā jau tagad ir skaidrs, ka jaunu vilcienu mums vēl ilgi nebūs, un jautājums ir par to, vai galu galā nepaliksim arī bez EK piešķirtās naudas, vai varbūt pēdējā brīdī pagūsim to izlietot kādiem citiem mērķiem. Protams, ja vien valdība to spēs, nevis pārlieku ilgi spriedīs, kā tieši EK miljonus izlietot, kam to uzticēt un – vai kāds nav parakstījis kādu pavisam neriktīgu līgumu.
Savukārt Saeimas deputāti tā arī nav pavirzījušies uz priekšu saistībā ar uzņēmējiem, investoriem tik būtisko Būvniecības likuma grozījumu pieņemšanu. Vienam no tautas kalpiem šajos grozījumos kaut kas nepatīk, bet lielais vairums no tiem acīmredzot neko daudz nesaprot, tāpēc, balsojot par tiem, nospiež podziņu ar uzrakstu «atturas», tādējādi faktiski nobalsojot «pret». Tikmēr uzņēmēji cieš zaudējumus, jo jebkurš, kam kaut kas nepatīk vai arī ir vēlme izspiest no investora noteiktas naudas summas, joprojām var apstrīdēt izsniegtas būvatļaujas likumību, kad vien ienāk prātā, tādējādi apturot būvniecības procesu. Iznāk, ka mums ir valdība, kas nespēj, un parlaments, kas nesaprot.
Tā kā šodien ir mīlestības diena, jāaicina mūsu politiķi un augsta līmeņa amatpersonas mīlēt savus politiskos konkurentus, nodokļu maksātājus, uzņēmējus un sabiedrību kopumā, un varbūt tad sabiedrība vismaz nedaudz iemīlēs arī deputātus. Demokrātiskā sabiedrībā deputāta amats nav uz mūžu un vieta valdošajā koalīcijā jau nu te tik. Jebkuram no tiem, kuri šobrīd nesaprot un nespēj, var gadīties nonākt, ja tā var teikt, ierakumu otrā pusē un būt spiestam rēķināties ar sagrabējušiem vilcieniem, uzsākta būvobjekta dīkstāvi, nesakārtotu nodokļu likumdošanu un tamlīdzīgām problēmām. Tādēļ lēmumu pieņēmējiem pirmām kārtām vajadzētu mīlēt to, ko viņi dara, un tad arī beidzot varēs runāt par valsts labklājību, tautsaimniecības attīstību un tamlīdzīgām lietām. Tad arī varēs prasīt, lai darba devējiem būtu lielāka mīlestība pret nodokļu samaksu, bet ņēmējiem – pret darbu, ko viņi dara. Runa ir par normālu attieksmi pret darāmo darbu un tiešām sasāpējušu problēmu risināšanu, par ko runāts tiek teju bez mitas, bet kas, nonākot varas gaiteņos, mēdz iestrēgt, jo mūždien uzrodas neskaitāmi iegansti un ļoti «svarīgi» argumenti, lai tās nerisinātu. Bet, ja jau reiz ir mīlestības diena...