Lielās bažas par ekonomiku neliecina, ka esam jaunas krīzes tuvumā – drīzāk vēl nav beigusies iepriekšējā
Kopš iepriekšējās finanšu krīzes sākuma pagājuši jau astoņi gadi, un pēdējo gadu laikā ik pa brīdim dzirdamas runas, ka nobriedis fons jauniem smagiem ekonomikas izaicinājumiem. Mēdz teikt, ka biznesa cikls mēdz ilgt septiņus līdz desmit gadus, pēc kā rodas priekšnosacījumi ekonomikas sagurumam. Protams, jāņem vērā, ka krīzes kalendārā neskatās un to atnākšana nesaistās ar konkrētu datumu. Kopš iepriekšējā finanšu kraha pasaules ekonomika aug lēni, un joprojām daudzi ekonomikas apskatnieki lieto vārdu «atveseļošanās» (daži pat saka, ka globālā krīze joprojām turpina sevi izpaust). Katrā ziņā tik lēzena izaugsme, zema inflācija un milzīgas tirgus dalībnieku bažas nav raksturīgas augstākajiem ekonomikas punktiem, kuru laikā parasti vērojama vispārēja eiforija un neaizskaramības sajūta. Tāpat jāņem vērā, ka joprojām bezprecedenta apmērā ekonomikas balsta centrālās bankas.
Pārsteigumi var nākt no vairākām pusēm. Populāri atkal ir piesaukt, piemēram, cietu Ķīnas ekonomikas piezemēšanos, ja šajā valstī plīsīs pēdējo gadu laikā blīdušais kreditēšanas bums. Ja tas tā būs, tad varētu gaidīt izejvielu cenu krahu un vairāki pasaules tautsaimniecības sektori nostātos uz milzīgas pārprodukcijas takas. Neskaidrība saistīta arī ar politiku – daudzās Rietumvalstīs aug tādu politisko spēku popularitāte, kas iestājas pret pēdējo desmitu gadu laikā ierasto integrācijas un globalizācijas kursu. Tāpat pašlaik atkal vērojama situācija, kad palielinās ASV dolāra cena. Pēdējo gadu laikā daudzas attīstības valstis zemās likmes izmantojušas, lai starptautiskajā finanšu tirgū aizņemtos milzu līdzekļus. Dārgāks dolārs var novest pie ievērojamiem sarežģījumiem šīm valstīm.
Nav arī izslēgts, ka jaunā ekonomikas krīze sevi izpaudīs kā ilgstoša stagnācija (tāpēc daži saka, ka iepriekšējā krīze nemaz nav beigusies), kuru nespēs izkustināt ne valdības, ne centrālās bankas, kas lielāko daļu sava ekonomikas stimulēšanas pulvera, šķiet, jau ir izšāvušas. Iedzīvotājiem diemžēl var nākties vēl ilgstoši dzīvot augstu parādu, stagnējošu ienākumu, mazu investīciju un augstas ekonomiskās neskaidrības apstākļos. Daudzas Rietumvalstis nomoka arī ļoti nopietni demogrāfiskie izaicinājumi, kas var novest pie pensiju un nodokļu plaisu rašanās.
Vēsture pierādījusi, ka dažādu burbuļu rašanās ir neizbēgama, un varētu pat teikt, ka krīzes, lai kā no tām mēģinātu izvairīties regulatori un politikas noteicēji, ir normāli funkcionējošas ekonomikas sastāvdaļa. Proti, stabila ekonomika noved pie paaugstināta optimisma (gan korporatīvajā vidē, gan patērētāju vidū), kas savukārt noved pie vēlmes uzņemties pārlieku augstu risku. Ilgstoša veiksme un panākumi liek ignorēt potenciālo neveiksmes varbūtību. Nākamās krīzes iedīgļi parasti tiek likti tieši ekonomiskas stabilitātes posmos – stabilitāte jau pati par sevi ir destabilizējošs faktors. Jājautā gan – vai kopš iepriekšējās finanšu krīzes ir bijis kāds optimisma un stabilitātes periods?