Vienmēr ir bijuši cilvēki, kuriem pie dvēseles nekad nav bijis ne santīma, bet grādīgā pudelei un smēķim nauda kaut kā allaž atradusies. Tā ir savā ziņā paradoksāla sociālā parādība, kuru pat daudzu gadsimtu laikā nav izdevies iznīdēt un, atklāti sakot, diez vai kādreiz izdosies.
No šīs pašas sērijas Latvijai nu jau zināmu laiku var runāt par vēl kādu ačgārnību - bezdarba procents joprojām ir augsts, bet darba devēji sūdzas, ka darbaspēks jāieved no ārvalstīm, jo nav, kas strādā.
Varētu vēl saprast, ka uzņēmumi vēlas ievest noteiktus speciālistus, kādi Latvijā pēdējos gadu desmitos vai nu vispār nav gatavoti, vai arī runa būtu par profesijām, kuras jaunieši nelabprāt izvēlējušies apgūt, priekšroku dodot savulaik slavenajam stereotipam, ka labi dzīvo tie, kuri ieguvuši jurista, ekonomista vai psihologa diplomu. Taču nu jau par darbaspēka trūkumu sūdzas uzņēmumi, kas nodarbojas ar zivju pārstrādi un nemeklē nekādus unikālos speciālistus, kādi tuvākajos platuma grādos nemaz tik viegli nebūtu atrodami. Nav arī runa par kādu Latvijas nostūrī esošu miestu, kuru iedzīvotāji jau ir pametuši, lai dotos strādāt uz Īriju vai Lielbritāniju, bet gan par Rīgu.
Pirmkārt, daudzos gadījumos trūkst tādu nevis speciālistu, kuriem jābūt trīs augstākajām izglītībām un vēl doktora grādam, bet gan tādiem, kuriem piemistu prasmes veikt noteiktus darbus. Piemēram, uzņēmēji sūdzas - atrast labu, strādāt spējīgu virpotāju Latvijā - tā ir vesela problēma. Tātad jautājums ir par pilnībā sagrautās profesionāli tehniskās izglītības sistēmas atjaunošanu. Turklāt tādā līmenī, lai tiešām varētu runāt par tautsaimniecībai nepieciešamu speciālistu sagatavošanu, nevis par kārtējās bezdarbnieku armijas ražošanu ar «profenes» diplomu kabatā. Otrkārt, ar steigu ir jāmaina sociālā atbalsta sistēma bezdarbniekiem, turklāt, nevis to palielinot, bet gan pamatīgi samazinot. Jāatzīst, ka daļai sabiedrības joprojām attieksme ir gaužām vienkārša - tādu darbu, kā gribētos, un par tik lielu algu, kā patiktu, atrast nevaru, tāpēc labāk padzīvot, saņemot bezdarbnieka pabalstu. Šai pabalstu sistēmai jābūt tādai, lai cilvēks, kurš ir zaudējis darbu, tajā pašā dienā intensīvi sāktu iesaistīties darba meklējumos.
Protams, var teikt, ka daļa piedāvāto darbavietu nav tas, ko konkrētā persona varbūt gribētu darīt, un arī piesolītā alga nemaz nav pati labākā, bet tās ir izvēles cilvēkam, kuram jau ir darbs - izvēlēties, ko ir vai nav vērts mainīt savā profesionālajā dzīvē. Savukārt, ja cilvēks, kurš ir palicis bez darba un nevar to atrast jomā, kurā vēlētos strādāt, smīkņā par cita veida piedāvājumiem, tas tikai liecina, ka valsts viņam dod iespēju saņemt iztikas līdzekļus, sēžot mājās. Var teikt, ka veidojas neapskaužama situācija, kad «muļķi», kuri strādā par mazu algu, ar saviem nodokļiem uztur «gudros», kuri sēž mājās. Protams, vēl jau ir alternatīva ievest ārvalstniekus, kuri ir gatavi strādāt par zemāku samaksu, bet tas nekādi neuzlabos finansiālo stāvokli pašreizējiem darba meklētājiem, kā arī saasinās dažādas etniskās un, starp citu, arī sociālās problēmas nākotnē.