Šā gada augusta beigās Latvijā reģistrētais bezdarba līmenis bija 5,9 %, kas nav slikts rādītājs un ir krietni zemāks par Spāniju (13,8%), Itāliju (9,5%), Franciju (8,5%), Zviedriju (7,1%).
Tajā pašā laikā nevar teikt, ka tas ir iespējami zemākais bezdarba līmenis, jo, piemēram, Čehijā tas ir 2%, Vācijā – 3%, Maltā un Polijā – 3,3%, Rumānijā – 3,8%, Bulgārijā – 4%. Raugoties Nodarbinātības valsts aģentūras (NVA) apkopotajā statistikā, redzams, ka Latvijā bezdarbs ir ar izteikti reģionālu raksturu. Ja Rīgā tas ir 3,9% un Rīgas reģionā – 4%, tad Latgalē tie ir 13,6%, kam seko Kurzemes reģions ar 6,3%. Tāpat bezdarbam ir ne tikai reģionāls, bet arī strukturāls raksturs. Proti, vislielāko bezdarbnieku īpatsvaru veido cilvēki ar profesionālo izglītību – 36,0%, no kuriem puse (54,6%) ir vecumā 50 gadi un vairāk. NVA dati liecina, ka lielākās mērķgrupas no bezdarbnieku kopskaita ir bezdarbnieki vecumā 50 gadi un vairāk – 41,2% un ilgstošie bezdarbnieki – 25,3%. Jāteic, ka bezdarbnieki ar augstāko izglītību, īpaši līdz 50 gadu vecumam, darbu atrod ļoti īsā laikā.
Lai gan bezdarbnieku skaits turpina samazināties visās grupās, tomēr tas vēl joprojām ir gana augsts cilvēkiem virs 50 gadiem, ilgstošiem bezdarbniekiem un mazkvalificētā darba veicējiem. Tajā pašā laikā, pēc NVA datiem, liels brīvo darba vietu skaita pieaugums ir tieši kvalificētiem strādniekiem un arī mazkvalificētā darba veicējiem. Piemēram, viena no darba devēju pieprasītākajām vakancēm ir palīgstrādnieks. Ja reiz bezdarbniekos ir tādi, kas meklē šādas vakances, un darba devēji tās piedāvā, kādēļ abas puses nesatiekas? Tam ir vismaz trīs iemesli.
Pirmais, daļa bezdarbnieku nevēlas strādāt par piedāvāto algu. Otrais, vakances ir ģeogrāfiski citās vietās nekā bezdarbnieki. Trešais, daļai bezdarbnieku, kurus interesē šādas vakances, diemžēl ir atkarības problēmas. Viena no grūtāk risināmajām problēmām ir tieši ģeogrāfiskā nesabalansētība. Ja Rīgas reģionā bezdarbs ir 4%, bet Latgalē – 13%, savukārt Vidzemē – 5,6%, tad redzams, ka darba vietas koncentrējas citviet nekā bezdarbnieki. Ja raugāmies uz Latgales reģionu, tad redzams, ka īsti nestrādā modelis ar attīstības centriem, kas savā izaugsmē parauj līdzi perifēriju, jo Latgales lielajās pilsētās arī ir gana augsts bezdarbs. Rēzeknē tas ir 8,4% un Daugavpilī – 6,6%.
Faktiski tas nozīmē, ka Latgales lielajās pilsētās bezdarbs ir augstāks nekā vidējais rādītājs pārējos reģionos, ietverot nelielos pagastus. Līdz ar to Latgales lielās pilsētas atšķirībā, piemēram, no Valmieras vai Cēsīm īsti nav uzskatāmas par darba devējām apkārtējo pagastu iedzīvotājiem. Skaidrs, ka visiem Latgales bezdarbniekiem pārcelties uz citiem Latvijas reģioniem, kur nodarbinātības iespējas ir daudz lielākas, droši vien nebūs risinājums. Ja runā par investoru piesaisti, tad tam nepieciešamas daudz lielākas pašvaldības. Līdz ar to visas cerības vien uz jauno reformu, jo bez tās cilvēki turpinās sēdēt bez darba un investori kā nenāks, tā nenāks.
