Viens mēnesis — tieši tik daudz laika ir atlicis līdz jūnijā gaidāmajām pašvaldību un Eiropas Parlamenta (EP) vēlēšanām. Jau tagad jāteic — to rezultāti ir tik neprognozējami, ka var izrādīties viens no interesantākajiem notikumiem visa šā gada griezumā.
Turklāt katrām no šīm abām vēlēšanām liktenis var būt pietiekami atšķirīgs. Runājot par pašvaldību vēlēšanām, pirmām kārtām ir tradicionālais jautājums par to, cik daudz balsstiesīgo iedzīvotāju uz tām aizies vai neaizies.
Katram no šiem izvēles variantiem ir savi argumenti. Lai aizietu… Pēdējais laiks iedzīvotājiem ir bijis ne tikai ekonomiski smags — tas saistās arī ar pamatīgu politiskās uzticības krīzi. Jēdziens «politiķis» ir kaut kas ļoti līdzīgs parupjam lamuvārdam. Tas var likt doties uz vēlēšanu iecirkņiem, lai nobalsotu par kādu, kurš vēl nav bijis pie varas. Vēl to mēdz saukt par protesta balsojumu. Lai neietu… Nav izslēgts, ka daudziem vēlētājiem ir iestājies kaut kas līdzīgs politiskajai apātijai, kad sāk šķist — balso, par ko gribi, vienalga jau labāk nekas nebūs. Savukārt līdz šim apzinīgajiem vēlētājiem izvēles izdarīšanu būtiski apgrūtinās vēlēšanu sistēmu maiņa, būtiski samazinot vēlēto pašvaldību skaitu. Ja līdz šim cilvēki, it īpaši lauku rajonos, balsoja ne tik daudz par sarakstu nosaukumiem kā par konkrētām personām, tad šoreiz daudzos gadījumos šāda iespēja atkrīt, jo tālāk no pagastu centriem dzīvojošajiem kandidātu vārdi nereti vairs neko īpašu neizsaka. Šā paša iemesla dēļ var izveidoties situācija, kad cilvēki izdara izvēli par labu tiem sarakstiem, kuru pirmajās rindās ir izbīdīti tautā slaveni mūziķi, aktieri utt. Atsevišķš stāsts ir par Rīgu, kur vēlēšanām politiķi parasti ir gatavojušies gluži kā Staļingradas kaujai, taču šoreiz arī tas vismaz pagaidām izpaliek — vienīgais, kurš līdz šim ir izvērsis reālu pašslavināšanas kampaņu, ir «Šlesers, kurš gan cits».
Pavisam cita situācija ir attiecībā uz EP vēlēšanām. Pirmkārt, liela daļa iedzīvotāju uzskata (nereti visai pamatoti), ka EP un mūsu daži deputāti tāpat mūsu dzīvi diez ko neietekmē. Otrkārt, pēdējo piecu gadu laikā daudzos potenciālajos vēlētājos ir radusies pamatīga pārliecība, ka EP deputāta statusā mūsu politiķi vēlas nokļūt vien tāpēc, lai noteiktu savas dzīves posmu varētu klusi un mierīgi dzīvot komfortablā vidē, neko prātīgu nedarot, taču saņemot par to visnotaļ pieklājīgu atalgojumu. Katrā ziņā vienīgā EP deputāte no Latvijas, par kuras parlamentāro darbu mēs šo gadu laikā kaut ko esam dzirdējuši, ir «kreisā» Tatjana Ždanoka, turklāt arī vairāk ar dažādu «trobeļu» taisīšanu, nevis praktisko jēgu no savas darbības. Rezultātā Latvija ir starp tām ES valstīm, kur ir gaidāma viena no viszemākajām aktivitātēm, vēlot EP deputātus.
Lai nu kā,bet uz vēlēšanu iecirkņiem tomēr ir jāmēro ceļš. Kaut vai tāpēc, lai ar savu balsi ietekmētu to, lai nākamos dažus gadus pie varas nebūtu cilvēki, kuri katram no mums nepatīk. Var teikt, ka tā ir daļa no katra politiskās atbildības par šajā valstī notiekošajiem procesiem.