Briest un briest saspīlējums darba tirgū. Arvien vairāk uzņēmēju paceļ balsi par to, ka darbaspēka izaicinājumi kļūst nepārvarami.
Blakus lapā var lasīt par to, cik daudz speciālistu būtu nepieciešams pienācīgai IT nozares darbībai, bet ir gara virkne citu nozaru, kas jau ir skaļi pateikušas to, par ko agrāk sarunājās pusčukstus, – mums vajag darba rokas, jo nav, kas strādā. Kamēr par ārvalstu darba rokām un intelektuālā darba darītājiem, arī vadības līmeņa darbiniekiem diskutējam, uzņēmumos pieaug darbaspēka izmaksas, bet darbinieku kompetence un produktivitāte diemžēl līdzi netiek. Domājams, ka šīs šķēres vērsies arvien plašākas, ja netiks meklēti spēcīgi risinājumi. Protams, viens no tiem ir darbaspēka piesaistīšana no citām zemēm, bet to var izdarīt, vienīgi atvieglojot darbinieku ievešanas nosacījumus. Iespējams, Latvija nebūtu nonākusi līdz šai diskusijai vai arī tā būtu mazāk sāpīga, ja Latviju ekonomiskā krīze būtu skārusi mazākā mērā vai arī valsts būtu savlaicīgi radusi risinājumu, kā ātrāk atsaukt atpakaļ aizmigrējušo pašmāju darbaspēku, kas no Latvijas izbira kā no caura ābolu maisa. Tagad jāsecina, ka daži uz emocionālajiem uztveres reģistriem balstīti reemigrācijas veicināšanas pasākumi nav nesuši rezultātus. Pa kādam speciālistam, pa kādai ģimenei atgriežas, bet tomēr šī kustība joprojām kā bija, tā arī pašlaik ir pārliecinoši spēcīgāka pretējā – valsti un darbaspēka rindas tukšojošā – virzienā. Protams, kapitālam, tirgum un darbavietām robežas ir zaudējušas agrāko nozīmi, tomēr Latvijai kā mazai valstij nācijas kopība vēsturiski bijusi būtiska ne tikai sajūtu līmenī, bet arī ļoti praktiski, tēlaini izsakoties, pašiem arot savu zemi. Pašlaik strauji briest situācija, kad nosacīti melnos darbus un ne tikai tos veiks mazāk attīstītu valstu iedzīvotāji. Līdz ar to izskanējušas bažas par sociālo slogu. Tomēr, visticamāk, ievestais darbaspēks, ja tam tiks plašāk atvērtas Latvijas durvis, nebūs tas, kas pārlieku noslogos mūsu sociālo budžetu, iebraucējiem tā vien alkstot dzīvot uz mūsu valsts pabalstiem, ko atrautu no sūri grūti sarūpētajiem nodokļu ieņēmumiem. Pieredze ar bēgļu uzņemšanu vai drīzāk bēgļu uzņemšanas farss varētu kalpot par pierādījumu tam, ka Latvijas sociālā sistēma nav tik vilinoša, lai spētu šeit noturēt jebkāda veida iebraucējus, pat pašus dzīvē izmisušākos, vienalga – tie ir bēgļi vai darba un labāka atalgojuma meklētāji.
Daļā gadījumu Latvija būs tilts uz pārtikušajiem Rietumiem, turienes darbavietām vai arī Rietumvalstu sociālajām sistēmām, bet tas lai paliek uz katra migranta sirdsapziņas. Imigrācijas politikai nevajadzētu vilkties nopakaļus darba tirgus pieprasījumam, bet reaģēt atbilstoši un, svarīgākais, prātīgi, izdalot imigrantu «kvotas» pa nozarēm, izgudrojot Latvijā pavadāmā laika limitus vai nosakot citus drošības garantus. Lūk, pienācīga līmeņa kontroldarbs mūsu politiķiem pirms eglītes svinībām.