Viena vilšanās pēc otras — aptuveni tā varētu raksturot uzņēmēju izjūtas, dzirdot dažādus valsts amatpersonu paziņojumus.
Vispirms tika solīti 7 trekni gadi, bet izrādījās, ka esam krīzes priekšvakarā, un mums ir jāaizņemas milrardi no SVF un dažādām citām struktūrām. Tad bija cerēts, ka aizlienēto naudu varētu izmantot ekonomikas sildīšanai, bet biznesam tika paziņots, ka to nemaz nedrīkst darīt, toties šim mērķim tikšot ES struktūrfondu līdzekļi. Tad, skaidri norādot, ka valsts tēriņi jāsamazina par 40% (turklāt izrādās, ka arī ar to vēl nav gana), tiek arī pateikts — šogad, visticamāk, neizdosies izpildīt doto solījumu līdz gada beigām ES fondu finansējuma saņēmējiem izmaksāt vismaz 500 miljonus eiro. Citiem vārdiem sakot, tiek domāti daudz dažādi varianti, kā samazināt izdevumus, vienlaikus nogriežot iespēju gūt ieņēmumus. Jāņem vērā, ka ar katru šādu soli, liedzot līdzekļus attīstībai, tiek samazināta arī valsts budžeta ieņēmumu daļa, kas savukārt liek domāt, kā varētu samazināt tēriņus… Vēl salīdzinoši nesen tika gari un plaši spriests par tā saucamo inflācijas spirāli, kad kāpjot cenām, tika celtas algas, pieauga patēriņš, atkal cēla cenas utt. Situācija nebūt nebija pozitīva, taču tā nodrošināja zināmu attīstību. Savukārt šobrīd mūsu ekonomika līdzīgā spirālveidā grimst, un nav pat mazākās skaidrības, kad šī lejupslīde mitēsies. Diez vai, redzot šobrīd realizēto politiku, piepildīsies finanšu ministra «kā var nesolīt» jeb Einara Repšes prognozes, ka ekonomikas augšupeja sāksies jau nākamgad. Interesanti būtu zināt, kā tas varētu notikt, ņemot vērā, ka struktūrfondu apguvei līdzekļi tiek apšņikāti, nodokļu slogs — palielināts, bankas kredītus dod nelabprāt, bet eksporta garantijas valdība tikai sola,un rodas pat iespaids, ka tai šajā jomā pat īsti nav jausmas, par kādu zvēru īsti ir runa. Plus vēl tiek paziņots, ka 2010. gadā būšot jādzīvo vēl trūcīgāk.
Diemžēl ar to šis stāsts nebeidzas… Jāatgādina, ka martā zināmu aizdevuma daļu no starptautiskajiem aizdevējiem Latvija nesaņēma, jo nebija izpildījusi noteiktus nosacījumus. Arī minētā struktūrfondu finansējuma nesamazināšana bija solīta ne tikai uzņēmējiem, bet arī naudas aizdevējiem. Jāatzīst, ka šī prasība ir visnotaļ pamatota no SVF un citu aizdevēju puses — viņus tomēr interesē, kā Latvija atdos aizlienēto naudu.
Mūsu valstsvīriem beidzot būtu jāsaprot, ka viņi, protams, var samazināt bezdarbnieku pabalstus, likvidēt tētu algas un veikt citus bikšu pārvilkšanas pāri galvai pasākumus, lai tikai ieekonomētu 40% no valsts budžeta tēriņiem. Taču tā ir īstermiņa domāšana. Ko tālāk? Samazinās pensijas, ieviesīs jaunas nodevas, sāks regulēt patēriņa cenas un turpinās brīnīties, kāpēc budžetā neieplūst nauda? Valsts jau mēnešiem ilgi ir izvēlējusies ierobežojošu politiku tā vietā, lai beidzot sāktu ekonomiku stimulēt. Pagaidām gan izskatās, ka visi atbalsta instrumenti ir nolikti plauktiņā apputēšanai. Rezultātā mēs varam nonākt situācijā, kad izdevumus esam apgriezuši līdz pēdējam, parādos valsts ir līdz ausīm, bet naudas kā nav, tā nav.