Relatīvā nabadzībā, kas nozīmē ar ienākumiem līdz 358 eiro mēnesī, Igaunijā 2013.gadā dzīvoja 22,1% iedzīvotāju, bet absolūtā nabadzībā - ar ienākumiem zem 205 eiro mēnesī - 8% valsts iedzīvotāju, liecina Igaunijas Statistikas departamenta ceturtdien publicētie jaunākie dati.

Ja nebūtu valsts pabalstu un pensiju, tad Igaunijā relatīvā nabadzībā dzīvotu 40,7% valsts iedzīvotāju, bet absolūtā nabadzībā - 32,6%, informēja statistiķi.

2013.gadā starpība starp nadzīgāko un turīgāko valsts iedzīvotāju ienākumiem bija 6,6 reizes.

Relatīvās nabadzības līmenis lielāks bija gados vecāku iedzīvotāju vidū. 2013.gadā 32% Igaunijas iedzīvotāju, kas sasnieguši vismaz 65 gadu vecumu, dzīvoja absolūtā nabadzībā. Absolūtās nabadzības līmenis visaugstākais reģistrēts bērnu un jauniešu līdz 24 gadiem vidū un 50-64 gadus veco cilvēku vidū - abās vecuma grupās absolūtajā nabadzībā dzīvoja 10% cilvēku.

Nabadzībā dzīvoja katrs trešais Igaunijas iedzīvotājs ar pamata vai par to zemāku izglītības līmeni, bet tikai katrs 12.ar tādu izglītību dzīvoja turīgi. Vienlaikus trešā daļa Igaunijas iedzīvotāju ar augstāko izglītību veido piekto daļu valstī bagātāko cilvēku. Relatīvās un absolūtās nabadzības līmenis cilvēku ar augstāko izglītību vidū ir attiecīgi 14,6% un 4,1% - divreiz mazāk nekā cilvēku ar pamata vai par to zemāku izglītības līmeni, kuru vidū relatīvā nabadzībā dzīvo 33%, bet absolūtā nabadzībā - 10,4%.

Gandrīz puse no visiem cilvēkiem pasaulē spiesti iztikt ar mazāk kā 5,50 ASV dolāriem (4,75 eiro) dienā, trešdien paziņojusi Pasaules Banka.

Ziņojumā, ar kuru Pasaules Banka nāk klajā reizi divos gados, sniegts plašāks skatījums uz nabadzību un secināts, ka galējā nabadzībā dzīvojošo pasaules iedzīvotāju joprojām ir «nepieņemami augsts», lai gan proporcionāli to daļa pēdējos gados ir sarukusi.

Ziņojumā arī norādīts, ka ekonomiskās izaugsmes augļi tiek nevienlīdzīgi sadalīti starp valstīm un reģioniem.

Lai gan globālā izaugsme pēdējos gados ir gausa, kopējais nabadzībā dzīvojošo cilvēku skaits laikā no 2013.gada līdz 2015.gadam ir samazinājies par vairāk nekā 68 miljoniem, kas ir aptuveni tikpat daudz cilvēku, cik dzīvo Taizemē vai Lielbritānijā.

Tomēr neskatoties uz šo progresu, pašreizējās tendences liecina, ka līdz 2030.gadam var neizdoties sasniegt Pasaules Bankas mērķi samazināt galējā nabadzībā dzīvojošo cilvēku skaitu līdz 3% no pasaules iedzīvotāju kopskaita.

Pirmo reizi, kopš Pasaules Banka sāka veikt globālo statistiku 1990. gadā, galējā nabadzībā dzīvojošo pasaules iedzīvotāju skaits ir krities zem 750 miljoniem.

Tas ir samazinājums par vairāk nekā vienu miljardu iedzīvotāju pēdējo 25 gadu laikā. Šī gada 19.septembrī Pasaules Banka saskaņā ar jaunākajiem datiem informēja, ka galējais nabadzības līmenis kopš 2015. gada ir sarucis līdz 10 procentiem un samazinājums turpinājies pēdējo trīs gadu laikā.

Pasaules Banka galējo nabadzību definē kā iztikas minimumu mazāk nekā 1,90 dolāri dienā jeb 694 dolāri gadā.

Šī summa, kuras pamatā ir valstu ar zemu ienākumu līmeni noteiktie nabadzības rādītāji, ir nepieciešama, lai nodrošinātu minimālās pamatvajadzības. Šis skaitlis (1,90 dolāri dienā) kā galējas nabadzības slieksnis tika noteikts 1990. gadā, kad vairāk nekā 1,9 miljardi pasaules iedzīvotāju jeb 36 procenti dzīvoja zem galējas nabadzības sliekšņa. 2015. gadā kopējais galēji nabadzīgo iedzīvotāju skaits bija 736 miljoni.

Absolūtais vairākums (97%) Latvijas ekonomiski aktīvo iedzīvotāju vecumā no 18 līdz 55 gadiem uzskata, ka nabadzība Latvijā ir aktuāla problēma.

To atklāj pētījumu aģentūras TNS sadarbībā ar telekompāniju LNT, raidījumu 900 sekundes, novembrī veikts pētījums.

No aptaujātajiem iedzīvotājiem, kas uzskata, ka nabadzība Latvijā ir aktuāla problēma, 74% uzskata, ka tā ir ļoti aktuāla, bet 23% - ka drīzāk aktuāla problēma.

To, ka Latvijā nabadzība nav aktuāla, uzskata tikai divi procenti ekonomiski aktīvo iedzīvotāju vecumā no 18 līdz 55 gadiem. No tiem 1% uzskata, ka nabadzība Latvijā drīzāk nav aktuāla un 1% - ka noteikti nav aktuāla.

Savukārt vienam procentam aptaujāto Latvijas ekonomiski aktīvo iedzīvotāju vecumā no 18 līdz 55 gadam nav konkrēta viedokļa šajā jautājumā.

Aptauja veikta laikā no 2012. gada 6. novembra līdz 8. novembrim, ar interneta starpniecību visā Latvijā aptaujājot 700 ekonomiski aktīvos Latvijas iedzīvotājus vecumā no 18 līdz 55 gadiem.

Vairāk nekā 2,2 miljardi pasaules iedzīvotāju dzīvo nabadzībā vai uz nabadzības sliekšņa, un situāciju pasliktina finanšu krīzes, dabas katastrofas, pieaugošās pārtikas cenas un vardarbīgi konflikti, brīdina ANO.

Kaut arī nabadzība pasaulē ir samazinājusies, nopietnus draudus turpina sagādāt pieaugošā nevienlīdzība un sistēmiskas problēmas, teikts ANO gadskārtējā tautas attīstības ziņojumā.

ANO norāda, ka aptuveni 1,2 miljardi pasaules iedzīvotāju nākas ikdienā izdzīvot ar aptuveni 1,25 ASV dolāriem vai pat mazāku naudas summu.

Nabadzības problēmu risināšanā svarīga loma ir valdības politikas orientēšanai uz darba vietu radīšanu un sociālo drošības sistēmu, teikts ziņojumā.

Dziļa nevienlīdzība un nabadzība bieži vien izceļ strukturālās vājās vietas. Lielāka nabadzība parasti ir starp nabadzīgajiem, sievietēm, minoritātēm (etniskām, valodas, reliģijas, migrācijas vai seksuālām), pamattautību iedzīvotājiem, lauku un nomaļu reģionu iedzīvotājiem, invalīdiem un valstīm, kurām nav pieejas atklātiem ūdeņiem vai ir ierobežoti dabas resursi, teikts ANO ziņojumā.

Nabadzībā dzīvojošo Krievijas iedzīvotāju skaits pagājušajā gadā sasniedzis teju 20 miljonus, kas ir augstākais rādītājs desmitgadē, ekonomikai ciešot no sankcijām par iebrukumu Ukrainā un sarukušajām naftas cenām, liecina oficiālie dati.

Zem minimālā ienākumu līmeņa dzīvo 19,8 miljoni cilvēku jeb vairāk nekā 13% Krievijas iedzīvotāju, salīdzinot ar 19,5 miljoniem 2015.gadā, liecina Krievijas oficiālās statistikas aģentūras Rosstat dati.

Krievijā ienākumi sezonās mēdz ievērojami atšķirties un nabadzības robeža ceturtajā ceturksnī bija noteikta 9691 rubļu (162 eiro) līmenī.

2014.gadā pirms Krievija ieslīdēja recesijā krītošo naftas cenu un Rietumu noteikto sankciju dēļ nabadzībā dzīvoja 16,1 miljons Krievijas iedzīvotāju.

Recesiju pavadīja cenu kāpšana, kas smagi ietekmēja patērētāju pirktspēju, lai arī rubļa kurss pēdējos mēnešos ir pieaudzis.

Pērn nabadzībā dzīvojošo Krievijas iedzīvotāju skaits bija lielākais kopš 2006.gada, kad ar ienākumiem zem minimālās robežas dzīvoja 21,6 miljoni cilvēku. Tomēr nabadzības līmenis ir divreiz zemāks nekā 2000.gadā, kad oficiāli nabadzībā dzīvoja 40 miljoni cilvēku.

Teju piektdaļa – 17,5% - igauņu pērn dzīvojuši «relatīvā nabadzībā», liecina Igaunijas Statistikas biroja dati. Salīdzinot ar 2009. gadu, nabadzībā dzīvojošo Igaunijā dzīvojošo cilvēku skaits palielinājies par 1,7%, vēsta BBN.

2010. gadā samazinājās iedzīvotāju ienākumi un palielinājās bezdarba līmenis. Sociālais atbalsts – pensijas un pabalsti – palīdzējuši izvairīties no iestigšanas nabadzībā, jo valsts atbalsts netiek skatīts kā ienākumi. Ja pabalsti un pensijas tiktu ņemti vērā, veidojot statistiku, nabadzības risks pērn varētu būt pat 41,1%, bet 2009. gadā - 40,8% igauņu, vēsta medijs.

2010. gadā persona bija nabadzības riska grupā, ja viņa mēneša ienākumi bija mazāki par 280 eiro, bet 2009. gadā – mazāki par 286 eiro. Salīdzinot ar 2009. gadu, pērn iedzīvotāju ienākumi ir samazinājušies.

Igaunijas Statiskas biroja dati liecina, ka pērn atšķirība starp bagāto un nabadzīgo iedzīvotāju ienākumiem bija aptuveni pieckārtīga.

«Es nevaru dzīvot turīgi, ja arī citi nedzīvo turīgi. Esmu salīdzinājis tos pakalpojumus, kurus sniedzu šeit Latvijā. Ja es šos pašus pakalpojumus sniegtu kādā no lielajām ekonomikām...,» sacījis zvērināts advokāts Aldis Gobzems.

Jautāts, vai jāreizina ar desmit, advokāts laikrakstam Neatkarīgā teicis: «Vismaz. Ja ne ar 100. Pasaules kontekstā esmu diezgan trūcīgs advokāts. Protams, advokātu ir tik daudz, un viedoklis, ka visi ir turīgi, ir nepareizs. Vienai daļai iet ļoti smagi. Jo tirgus ir tik liels, cik ir. Un tendence tirgum ir samazināties. Tieši tā dēļ, ka no Latvijas cilvēki aizbrauc. Tas neattiecas tikai uz advokatūru. Tas attiecas uz jebkuru sfēru. Jo mazāks iedzīvotāju skaits, jo mazāk iespēju nopelnīt.»

«Mana vēlme ir dzīvot pārtikušā Latvijā, kur labklājība ir katrā ģimenē. Ar nožēlu jāsaka, ka tas tā nav. Liela iedzīvotāju daļa dzīvo nabadzībā, reālā nabadzībā. Galvenais iemesls, kāpēc mēs dzīvojam nabadzībā, ir jāmeklē mūsos pašos - Latvijas iedzīvotāju zemajā pašapziņā, zemajā pašnovērtējumā. Un tāpēc piedzīvojām treknos gadus, kad gribējām izrādīties kas vairāk nekā esam, un dabūjām tās smagās sekas, kas ir šodien. Un, ja šodien kāds saka, ka Latvija ir piedzīvojusi veiksmes stāstu, tad tam negribu piekrist. Negribu piekrist, raugoties uz statistikas rādītājiem. Tik daudz iedzīvotāju ir aizbraukuši no Latvijas. Aizbraukuši ir ne tikai vājākie un nevarīgākie, aizbraukuši ir tie, kas ir sociāli, ekonomiski aktīvi. Neaktīvie nodzeras un neko nedara. No manas juridiskās tēmas raugoties... Aizvien vairāk fizisko personu ir spiestas pieteikt savu maksātnespēju. Tas nebūt neliecina par veiksmes stāstu ekonomikā,» skaidrojis advokāts.

Risks kļūt nabadzīgiem 2008. gadā pastāvēja 17% Eiropas Savienības (ES) valstu iedzīvotāju. Lielākais risks nokļūt nabadzībā 2008. gadā bijis Latvijas iedzīvotājiem, proti, apdraudēti bijuši 26% valsts populācijas, liecina Eurostat dati.

Zemākais risks nokļūt nabadzībā bijis Čehijas (9%), Nīderlandes (11%) un Slovākijas (11%) iedzīvotājiem, savukārt lielākais – Latvijas (26%), Rumānijas (23%) un Bulgārijas (21%) iedzīvotājiem.

Vecuma grupā virs 65 gadiem risks kļūt nabadzīgiem Latvijā 2008. gadā bija 51% iedzīvotāju, kamēr iedzīvotājiem, kas jaunāki par 17 gadiem, risks nokļūt nabadzībā pastāvēja 25% gadījumu.

Nabadzības slieksnis noteikts 60% apmērā no vidējā ienākumu līmeņa valstī. Tas nozīmē, ka cilvēkam pastāv risks kļūt nabadzīgam, ja viņa ienākumi pēc sociālajām iemaksām ir zemāki par 60% no vidējā ienākumu līmeņa vienam iedzīvotājam konkrētajā valstī. Mājsaimniecībās, kurās dzīvo vairāki cilvēki, kopējie ienākumi tiek sadalīti atkarībā no ģimenes locekļu vecuma.

2008. gadā atalgojuma pieaugums Igaunijā samazinājās, taču tajā pat laikā palielinātas pensijas un valdības izmaksātie pabalsti palīdzējuši uzturēt iedzīvotāju ienākumu līmeni, līdz ar ko nabadzība valstī saglabājusies 2007. gada līmenī.

To izpētījusi Igaunijas statistikas pārvalde, vēsta BBN.

2008. gadā nabadzībā dzīvojuši 19,7% Igaunijas iedzīvotāju, kas ir aptuveni tikpat daudz, cik 2007. gadā, kad nabadzībā dzīvoja 19,5% valsts iedzīvotāju. Neņemot vērā valdības izmaksātos pabalstus un pensijas, 2008. gadā Igaunijā nabadzības līmenis bija 37,5%, savukārt 2007. gadā – 36,3%.

2008. gadā Igaunijā persona tika uzskatīta par potenciāli nabadzīgu, ja tās ikmēneša ienākumi bija zem 4 858 kronas (218,12 Ls). Salīdzinot ar 2007. gadu, šī nabadzības riska ienākumu summa 2008. gadā bija par 518 kronām (23,26 Ls) lielāka.

Pērn Igaunijā 18,7% iedzīvotāji dzīvoja relatīvā nabadzībā, kamēr absolūtā nabadzīvā dzīvoja 7,3% valsts populācijas. Šogad šie rādītāji ir attiecīgi 19,9% un 6,5%, citējot Igaunijas oficiālo statistiku, vēsta portāls BBN.

Igaunijā par relatīvā nabadzībā dzīvojošu personu uzskata tādu, kura ikmēneša ienākumi ir zem 329 eiro, bet par nabadzībā dzīvojošu personu tiek uzskatīta tāda, kura mēneša ienākumi ir zem 196 eiro.

Šādus datus Igaunija ieguvusi no soicālā pētījuma, ko kopš 2004. gada veic Igaunijas statistikas birojs.

2013. gadā pētījumā piedalījās vairāk nekā 5 700 valsts mājsaimniecības.

Sabiedrības paradumi, vēlmes un vajadzības mainās nepārtraukti, turklāt pēdējos gados tas notiek jo īpaši strauji. Jau kādu laiku ar lielu interesi sekojam līdzi zero waste jeb beziepakojumu veikalu attīstībai Latvijā. Tiem, kas vēlas uzsākt darbību šajā jomā mazajā biznesā, šis ir īstais brīdis.

Proti, kamēr lielie mazumtirgotāji nav veikuši izmaiņas savos tirdzniecības procesos, mazie uzņēmumi, tādi kā beziepakojumu veikaliņi zaļā Rīgas mikrorajonā, noteikti atradīs savu pircēju gluži tāpat kā ekoloģiskās kosmētikas veikali vai restorāni ar īpašu piedāvājumu veģetāriešiem un vegāniem. Tāpat arī lielveikalos redzam arvien vairāk piedāvājumu, kuros padomāts par plastikāta iepakojuma samazināšanu, piemēram, veļas mazgājamo līdzekļu iepakojumi, kurus var «uzpildīt» vairākkārt.

Patlaban, un Latvijā – jo īpaši pēdējos gados –, sabiedrība izglītojas un pieprasa uzņēmumiem domāt par ilgtspējīgu attīstību un pakalpojumu, kurš samazina nodarīto kaitējumu apkārtējai videi.

Strauju popularitāti iemantojušajai Raunas dārza eklērnīcai Purvciemā augusta izskaņā piepulcējusies otra eklērnīca Pārdaugavā, Mārupē. Tajā līdz ar eklēriem ieviests arī kāds jaunums – uz vietas vai līdzi ņemšanai sagatavots ēdiens – pokijs.

Eklērnīcu saimnieks Andrievs Jansons stāsta, ka pokijs salīdzinoši nesen strauju popularitāti guvis Amerikā un lieliem soļiem ienāk arī Eiropā. Tas pamudinājis arī Raunas dārzs sortimentu papildināt ar ko jaunu un interesantu. «Pokijs ir havajiešu ēdiens, kas ir gan kā salāti, gan tikpat labi otrais ēdiens. Tā sastāvā ir zivs – lasis vai tuncis, rīsi vai nūdeles, piedevas – dārzeņi vai jūras zāles un dažādas mērces,» stāsta A.Jansons.

Veģetāriešiem pokijs pieejams ar tofu sieru. Pašlaik ēdiens pieejams baudīšanai uz vietas vai līdzi ņemšanai, taču nākotnē ir doma par veselīgu ātro maltīšu ķēdes izveidi, atklāj A.Jansons. Tāpat tiek domāts arī par piegāžu ieviešanu.

Džini koeficients, kas, tuvināti runājot, parāda iedzīvotāju ienākumu atšķirības valstī Latvijā, 2016. gadā bija 34,5, bet 2022. gadā tikai 34, kas ir zemākais koeficients pēdējos 20 gados, tomēr kopumā Latvija paliek nevienlīdzīgāko Eiropas valstu galvgalī.

Džini koeficients ir statistikas paņēmiens ieņēmumu nevienlīdzības mērīšanai, kuru savulaik radījis itāļu sociologs Kornado Džini, to aprakstot 1912. gadā. Tā vērtība ir diapazonā no 0 līdz 100 un sākotnēji tiek aprēķināta procentos. Koeficienta vērtību iegūst, reizinot ar 100. Nulles vērtība nozīmē absolūtu ienākumu vienlīdzību, proti, ka visi valsts iedzīvotāji saņem vienādus ieņēmumus un ir līdzvērtīgi pēc īpašumu piederības. Savukārt koeficienta vērtība 100 nozīmētu, ka kādā valstī visus ienākumus saņem viens cilvēks, bet pārējie nesaņem neko un viņiem arī nekas nepieder. Praktiski, protams, nav sastopama nedz nulles vērtība, nedz arī kāda valsts, kurā Džini koeficients būtu 100. Vienlīdzīgāko valstu sarakstā ir Dānija, starp citu, arī Čehija, kur Džini koeficients turas krietni zem 30 punktu vērtības. Savukārt koeficienta vērtība ap 70 punktiem turas Namībijā. Ļoti liela nevienlīdzība sastopama Āfrikā un Dienvidamerikā, bet Eiropā, Džini koeficientam pārsniedzot 30 punktu vērtību, var runāt par negatīvām ekonomikas izmaiņām, bet tikpat labi arī par pozitīvām pārmaiņām.

Darbspējīgā vecuma iedzīvotāju nabadzības līmenis Latvijā joprojām ir ļoti augsts, jaunākajā ziņojumā norāda Eiropa Komisija (EK).

Latvija ir veikusi dažus pasākumus sociālās palīdzības sistēmas reformēšanai un pabeigusi apjomīgu sociālā nodrošinājuma sistēmas izvērtējumu, kas nodrošina stabilu pamatu uz pierādījumiem balstītai reformai. Tā ir ievērojami palielinājusi dažādus ar bērniem saistītus pabalstus un palielinājusi iedzīvotāju ienākuma nodokļa atvieglojumu par apgādībā esošām personām. Tomēr sociālās aizsardzības efektivitāte attiecībā uz nabadzības mazināšanu joprojām ir zema, un efektīvas sociālās drošības sistēmas izstrāde joprojām sagādā grūtības.

Kopumā liela daļa iedzīvotāju riskē nonākt nabadzībā vai sociālā atstumtībā, un bērniem šis rādītājs ir vēl augstāks, norāda EK. Ģimenes ar bērniem, bezdarbniekus, personas ar invaliditāti un lauku apvidu iedzīvotājus skar īpaši augsts risks nonākt nabadzībā un sociālā atstumtībā.

Pētot un salīdzinot Latvijas, Igaunijas, Nīderlandes un Polijas inovāciju ekosistēmas, nonācu pie secinājuma, ka ir trīs galvenie iemesli, kāpēc mūsu valsts vēl joprojām atpaliek no citām valstīm vairākos rādītājos.

Pirmais iemesls, protams, ir saistīts ar ekonomisko situāciju. Vienkāršojot ir jāsaka, ka tā ir nabadzība, kas neļauj Latvijai pilnībā attīstīt inovatīvo potenciālu, kas mūsu valstī neapšaubāmi ir. Ar to domāju ne tikai finansējuma nepietiekamību jaunuzņēmumu sākuma fāzēs (pēdējo gadu laikā dažādu Eiropas Savienības fondu klātesamība situāciju ir krietni uzlabojusi), bet arī kopējo nabadzības līmeni valstī, kas neļauj daudziem talantīgiem bērniem tikt tālāk par sava pagasta slieksni un sapņot par ko vairāk nekā viesstrādnieka statusu Īrijā.

Interesanti ir tas, ka Latvijā, pēc SKDS aptauju datiem, aizvien pieaug cilvēku daļa, kas uzskata, ka nabadzības iemesls ir slinkums un cilvēku neuzņēmība. Šķietami loģisks uzskats, taču bieži vien netiek ņemts vērā tas, ka no nabadzības apburtā apļa ir ļoti grūti izrauties. Nesen lasīju interesantu pētījumu par to, ka ilglaicīga dzīvošana ierobežotu iztikas līdzekļu situācijā samazina IQ līmeni par 12 līdz 14 punktiem, kas salīdzināms ar alkoholisma vai bezmiega ietekmi uz mūsu spriestspēju.

Viena no prioritātēm ir ēnu ekonomikas mazināšana, bet pelēko sektoru Latvijas tautsaimniecībā nevar iznīcināt vienīgi ar kontrolējošām, represīvām metodēm, jāmainās cilvēku domāšanai, pašiem atsakoties no sadarbības ar ēnu biznesa vidi, uzsver finanšu ministrs Jānis Reirs (Vienotība) intervijā laikrakstam Diena.

Daudz diskusiju pēdējā laikā saistīts ar mikrouzņēmumu nodokli. Jūsuprāt, mikrouzņēmumu pastāvēšana patlaban Latvijas ekonomikai nav izdevīga, tāpēc pakāpeniski jāierobežo?

Esam saņēmuši ziņojumu no Labklājības ministrijas par situāciju ar mikrouzņēmumu nodokli. Šis ziņojums parāda drausmīgu ainu. Mikrouzņēmumos strādājošie ir izslēgti no sociālās apdrošināšanas, tātad nevar saņemt pabalstus, viņi praktiski ir norobežoti no pensiju sistēmas, bet tas nav pareizi, valsts nedrīkst savus iedzīvotājus legāli dzīt nabadzībā.

Ko darīt? Jālikvidē mikrouzņēmumu režīms?

Nē. Mikrouzņēmumu režīma izveidošanas mērķi savulaik bija ekonomiskās krīzes pārvarēšana un uzņēmējdarbības sākšanas veicināšana. Pamatā mikrouzņēmumu režīms paredzēts tam, lai cilvēks saprastu – viņš var vai nevar būt uzņēmējs. Domāju, ka ar trim gadiem pietiek, lai to noskaidrotu. Ja bizness neizdodas, jākļūst par darba ņēmēju pie tāda darba devēja, kas maksā nodokļus un darbiniekam garantē likumos paredzēto sociālo nodrošinājumu. Savukārt, ja uzņēmējdarbība veiksmīgi izdodas, jāpāriet no mikrouzņēmuma uz sabiedrību ar ierobežotu atbildību (SIA). Latvijā iespējams dibināt pat tā dēvēto «viena eiro SIA».

«Galvenais cīniņš par dzimstības paaugstināšanu mums vēl ir priekšā, jo tagad valdībai, atbrīvojoties no aizdevēju programmas, būs brīvākas rokas novirzīt līdzekļus, kur tie nepieciešami tautas pastāvēšanai. Nevaru iepriecināt optimistus, kas saka – ar tik zemu dzimstības līmeni zemāk nav kur krist. Vēl dzimst 18–19 tūkstoši mazuļu, bet tas var slīdēt vēl uz 17… 16… un 10 tūkstošiem,» intervijā laikrakstam Latvijas Avīze sacījis demogrāfs Ilmārs Mežs.

«Ja valdība un arī sabiedrība nemainīs viedokli par īpašu atbalstu ģimenēm ar bērniem, nekļūs iejūtīgāka un pretimnākošāka, tad dzims vēl mazāk. Turklāt pavisam drīz māmiņu vecumā ienāks tās meitenes, kuras dzima 90. gados – demogrāfiskās bedres sākumā. Ja turpināsies dzīve pēc pārpalikuma principa, ka gaidīsim, kad izbrīvējies kāds lats, ko ieguldīt demogrāfijas budžetā, tad šīm māmiņām jau būtu jādzemdē pa četriem bērniem, lai tikai saglabātu latviešu skaitu virs miljona. Tas, protams, nav iespējams. Maksimālais, ko Eiropā kāds spēj, ir tuvoties diviem bērniem katrā ģimenē, un tas notiek tikai tur, kur valsts tam piešķir pietiekamus līdzekļus,» viņš skaidrojis.

«Domāju, ka es nepārspīlēju. Manuprāt, referenduma pamats ir nežēlīgā taisnvirziena konsolidācija, kas cilvēkus iedzinusi nabadzībā,» intervijā laikrakstam Neatkarīgā sacījis advokāts un rakstnieks Andris Grūtups.

«Un tagad, kad vismaz 100 000 cilvēku pametuši Latviju, palikušajiem dzīve kļūst daudz grūtāka. Šādā situācijā atliek uzšķilties vismazākajai dzirkstelei – un ekonomiskā krīze pārvērtīsies etniskajā krīzē. Cilvēks meklē izeju, meklē atbildi uz jautājumu: kāpēc krievu laikā bija labāk? Un kāpēc viņam tik grūti klājas tagad: kas vainīgi – latvieši, valdība? Nabadzība, kuru izsaukusi varnešu veiktā bezatbildīgā konsolidācija, ir draudoši pāraugusi vēl lielākās briesmās,» klāstījis Grūtups.

«Un ko es te redzu? Vienu ebreju revolucionāru Lindermanu, kurš tagad tuvina degošu sērkociņu benzīna mucai. Atceros, pirms kaut kādiem gadiem Latvijas TV bija sižets ar Lindermanu galvenajā lomā. Viņš jau sēdēja Latvijas cietumā, apsargu pavadībā viņu veda uz apgabaltiesu, un kāds žurnālists Lindermanam tobrīd uzdeva dažus ekspresjautājumus. Lindermans ar izbolītām acīm un mežonīgu pārliecību apgalvoja, ka pienāks brīdis, kad Latvijā līs asinis, un to būs daudz. Izskatās, ka šis cilvēks, pravietodams un pareģodams, virzās uz priekšu pēc kaut kāda sava plāna, un es baidos, ka, redzot, kā tas konflikts eskalējas, tāda situācija vasarā var nobriest...,» viņš stāstījis.

73 % Eiropas iedzīvotāju uzskata, ka nabadzība viņu valstī ir izplatīta problēma, savukārt 89 % iedzīvotāju vēlas, lai valdība veiktu steidzamus pasākumus un šo problēmu novērstu.

Tādi ir galvenie secinājumi jaunajā Eurobarometer apsekojumā par attieksmi pret nabadzību un sociālo atstumtību, kuru šodien publicējusi Eiropas Komisija. Apsekojums publicēts pirms Eiropas gada cīņai pret nabadzību (2010) sākuma.

Ņemot vērā situācijas nopietnību – gandrīz 80 miljoni jeb 16 % ES iedzīvotāju dzīvo zem nabadzības sliekšņa un saskaras ar būtiskiem šķēršļiem, lai piekļūtu nodarbinātībai, izglītībai, mājokļiem, sociālajiem un finanšu pakalpojumiem, – šodien publicētajā apsekojumā rodama informācija par nabadzības un sociālās atstumtības dažādajiem aspektiem.

Par nabadzības iemesliem, kas saistīti ar sabiedrību, visbiežāk uzskata augsto bezdarba līmeni (52 %) un pārāk zemās algas (49 %), līdz ar nepietiekamiem sociālajiem pabalstiem un pensijām (29 %) un pienācīga mājokļa pārmērīgajām izmaksām (26 %). Savukārt par personiskiem nabadzības iemesliem visbiežāk uzskata izglītības, apmācības vai prasmju trūkumu (37 %), kā arī «mantotu» nabadzību (25 %) un atkarību (23 %).

Itālijas premjerministrs Džuzepe Konte trešdien apliecināja, ka lūgs Eiropas Komisiju (EK) piešķirt Itālijas trūcīgajiem dienvidiem īpašu statusu, lai sekmētu nodarbinātību un aktīvāk vērstos pret organizēto noziedzību.

«Mums ir jācenšas panākt, ka Eiropa atzīst īpašo statusu mūsu dienvidiem, lai mēs varētu veikt ārkārtas pasākumus attīstībai,» sociālajā tīklā «Facebook» pavēstīja premjers pirms došanās uz Briseli, kur viņš tiksies ar EK jauno prezidenti Urzulu fon der Leienu.

Pateicoties īpašajam statusam, valsts dienvidu reģioni iegūs preferenciālu un tiešu piekļuvi dažām Eiropas Savienības (ES) programmām.

Bezdarba līmenis jaunieši vidū šajos reģionos šobrīd ir viens no augstākajiem Eiropā.

Dienvidos vairāk nekā 1,8 miljoni ģimeņu 2018.gadā dzīvoja pilnīgā nabadzībā, liecina jaunākie «Eurostat» dati.

Jaunatnes nodarbinātības problēmu dēļ ietekmīgo organizētās noziedzības grupējumu vervētājiem savus mērķus sasniegt kļuvis vieglāk.

Pasaules 1000 bagātākie miljardieri jau ir atguvušies no jaunā koronavīrusa pandēmijas postošās ietekmes uz ekonomiku, bet nabadzīgākajiem cilvēkiem būs nepieciešami vismaz desmit gadi, lai atgūtos, secināts starptautiskās humānās palīdzības organizācijas "Oxfam" ziņojumā.

Tūlītējā pandēmijas ietekme var izpausties kā ekonomiskās nevienlīdzības pieaugums gandrīz visās valstīs, teikts "Oxfam" ikgadējā ziņojumā par nevienlīdzību.

Pandēmijā lielie vēl lielāki un turīgie vēl turīgāki  

Jau kopš pandēmijas sākuma tiek spriests par to, kādu burtu galu galā...

"Vīruss ir izgaismojis, vairojis un palielinājis esošo bagātību, dzimumu un rasu nevienlīdzību. Vairāk nekā divi miljoni cilvēku ir miruši un simtiem miljoniem iedzīti nabadzībā, kamēr daudzi no bagātajiem - personas un korporācijas - plaukst. Miljardieru bagātības atjaunojās pirmspandēmijas augstumos nieka deviņu mēnešu laikā, kamēr pasaules nabadzīgāko cilvēku atkopšanās var ilgt vairāk nekā desmit gadus," norādīts ziņojumā.

Deviņu mēnešu laikā no pērnā gada marta līdz decembra beigām miljardieru bagātība pieaugusi par 3,9 triljoniem ASV dolāru, teikts ziņojumā.

Tikmēr nabadzībā dzīvojošo cilvēku skaits pasaulē pērn varētu būtu pieaudzis līdz 500 miljoniem, norādījusi "Oxfam"

Bódvalenke valda nabadzība, bet krāsaini sienas gleznojumi, kas attēlo čigānu kultūru un dzīvesveidu, nelielajam Ungārijas ciemam rada cerību, iedvesmu un arī naudu, ko atved tūristi, vēsta AFP.

«Koncepcija ir vienkārša. Romu mākslinieki no Ungārijas un ārpus tās sanāk šeit, lai radītu brīnišķīgus gleznojumus uz mājām,» stāstījusi Estere Pastora (Eszter Pasztor), tulce no Budapeštas, kura šo projektu uzsāka jau 2009. gadā.

55 gadus vecajai sievietei šāda ideja radusies pēc ciemošanās Ēģiptes dienviddaļā. Tur viņa nonākusi ciematā, kas tūristus pievilina ar sienu gleznojumiem.

Līdz 2025. gadam, ja Eiropas valdības turpinās piemērot izdevumu samazināšanas un taupības politikas, nabadzībā varētu nonākt pat 25 miljoni eiropiešu, aplēsusi starptautiskās palīdzības organizācija Oxfam.

Organizācija izstrādājusi pētījumu, kurā norāda, ka Eiropas valstīm jāņem vērā bēdīgā pieredze ar sociālo izdevumu samazināšanu Latīņamerikā, Dienvidaustrumāzijā un Āfrikā aizvadītā gadsimta astoņdesmitajos un deviņdesmitajos gados. Šiem reģioniem, lai atgūtos, pēc tam bijuši nepieciešami aptuveni divdesmit gadi.

«Šādas politikas bija izgāšanās – zāles, kas mēģināja ārstēt slimību, pacientu nogalinot. Tas nedrīkst atkārtoties. Oxfam aicina Eiropas valstu valdības atteikties no taupības pasākumiem un to vietā izvēlēties ekonomiskās izaugsmes veicināšanu, kas cilvēkiem, sabiedrībai un videi nodrošina labāku iznākumu,» palīdzības organizācijas pausto citē Euobserver.

Miljoniem sieviešu Vācijā vecumdienas, iespējams, nāksies pavadīt nabadzībā, saņemot pensijā mazāk nekā 200 eiro, liecina Darba un sociālo lietu ministrijas aprēķini, vēsta thelocal.de.

Nepilna laika darba ņēmējs vidēji mēneša laikā savai pensijai iekrāj vien 3,11 eiro, aprēķinājusi Darba un sociālo lietu ministrija. Vācijā lielākoties nepilna darba slodze ir sievietēm.

Vācietis, kas strādājis nepilnu darba laiku 45 gadu garumā, var cerēt vien uz 139,45 eiro pensiju. Šie aprēķini norāda, ka vecumdienās nabadzība varētu skart daudzus vāciešus.

No 7,4 miljoniem strādājošo, kas mēnesī atalgojumā saņem mazāk nekā 400 eiro, 4,65 miljoni ir sievietes. No viņām trīs ceturtdaļas strādā vienīgi nepilna laika darbus.

Tie cilvēki, kas strādā nepilnu darba laiku, bet veic arī iemaksas savos pensiju fondos, pēc pensijās varētu saņemt vidēji 365 eiro.