Valda Dombrovska vadītā valdība, iespējams, nenovērtēja, cik nozīmīgi Latvijas uzņēmumiem ir turpināt ES atbalstu ražošanas iekārtu iegādei. Taču varbūt bija vēl ļaunāk
Tik tālu nu ir – tūlīt sāksies pēdējo ES 42 miljonu eiro sadalīšana starp Latvijas uzņēmumiem, lai par šo naudiņu līdzfinansētu ražošanas vai loģistikas iekārtu iegādi. Piedāvājums tiešām nebija slikts – atgūt 30% no iegādātās ražošanas iekārtas vērtības. Kopš 2009. gada šī atbalsta ietvaros Latvijas ražojošie uzņēmēji būs saņēmuši 155 miljonus eiro, kopumā ražošanas iekārtās investējot aptuveni 500 – 600 miljonus eiro. Labs darbiņš, kas padarīts, bet vai ar to viss jau ir galā? Vai esam jau sasnieguši slavenajā NAP plānā noteiktos apstrādes rūpniecības 20% no IKP, ar ko tik ļoti mīlēja plātīties bijušais ekonomikas ministrs Daniels Pavļuts? «Industrializācija nav nekāds mans jājamzirdziņš, tas ir galvenais Latvijas tautsaimniecības stūrakmens!» viņš skandēja. Nav arī šaubu –modernas iekārtas tiešām paceltu Latvijas rūpniecību pavisam jaunā konkurētspējas līmenī, tikai tāda mazuma piegarša šim atbalstam – būtu vajadzējis vēl, vismaz līdz 2020. gadam.
Ja atceramies nesenus, visai nepatīkamus notikumus ar Liepājas metalurgu un vēl vienas otras ievērojamas Latvijas rūpnīcas ražošanas pārcelšanu uz kaimiņvalstīm, liekas visai dīvaini, ka Latvijas valdība nolēmusi augstas pievienotās vērtības investīciju programmu Latvijā vairs neturpināt. Tīri vai jādomā, ka Valda Dombrovska vadītā valdība kopā ar lielās industrializācijas ideju virzošo ekonomikas ministru Pavļutu nenovērtēja šo investīciju nozīmību, ja reiz savulaik tik vieglu roku no šīs naudas atteicās? Varbūt tam bija kādi dziļāki iemesli? No Briseles gaiteņiem esot izskanējis, ka Eiropas Savienība jau arī īsti šo programmu turpināt negribēja. Nedaudz investēja un pietiek. Kāda vajadzība Latvijā konkurentus audzināt? Un mūsu vadošie politiķi acīmredzot smaidot pamāja ar galvu un teica – o.k. Jo varbūt personīgās ambīcijas pēc Eiropas Komisijas prezidenta vai vismaz prestiža eirokomisāra posteņa likās svarīgākas nekā te kaut kādas ražotnes. Tas fakts, ka katrs šādi investēts eiro atnesa vietā vismaz trīs, uz kopējā fona šiem politiķiem arī laikam paslīdēja garām.
Pašreizējam ekonomikas ministram Vjačeslavam Dombrovskim vairākas nedēļas pēc stāšanās amatā vēl nebija viedokļa par šo ražošanas iekārtu iegādes atbalsta programmu. Toties viņš, demonstrējot uzskates materiālus, DB skaidroja, ka no sava izglītības ministra laika viņš uz Ekonomikas ministriju paņēmis līdzi piecas prioritārās jomas: bioekonomiku, biomedicīnu, IKT, viedos materiālus un viedo enerģētiku, kas arī būšot tas ceļš, kas Latvijai turpmāk ejams. Izklausās fantastiski, tikai kā līdz tam nonākt, ja pietrūkst bāzes? Tas izklausās tikpat atrauti no dzīves kā stāsts, ka turpmāk mums industrializācijai atbalsts būs. Kur? Industriālajos parkos. Taču tam kokrūpniekam, kam mežā ir savs uzņēmums, tāds parks bijis nebijis, viņam vajag konkrētas iekārtas savā rūpnīcā. Iespējams, Liepājas metalurga piemērs parāda, ka mums te tādi ražošanas monstri īsti vairs nevar pastāvēt. Tomēr pasaules prakse liecina, ka valstis bez savas ražošanas ar ekonomisko stabilitāti ilgtermiņā neizceļas. Turklāt ko nu runāt par tādiem Latvijas rūpniecības vaļiem kā metālapstrāde un kokrūpniecīb?! Šis atbalsts jeb tā trūkums nākotnē vissāpīgāk sitīs arī pa tām specifiskajām rūpniecības jomām, kuras vēl tikai sāk savu attīstības ceļu.