Valdība tuvredzīgi atteikusies no medicīnas pakalpojumu eksporta attīstības stimulēšanas, neļaujot tautsaimniecībā ieplūst ārzemju pacientu naudai un pie viena vieglu roku atsakoties no labas iespējas noturēt medicīnas personālu Latvijā
Manā fokusā primāri ir atrisināt Latvijas pacientu problēmas, bet ārvalstu pacients nenoliedzami ir iespēja iegūt naudu. Tā, stājoties amatā, DB sacīja veselības ministre Anda Čakša (15.06.2016. DB). Nupat valsts no šīs peļņas iespējas tomēr ir atteikusies, nevis uzlabojot pāris gadus tapināto regulējumu, bet gan to norokot un vēl zemi piemīdot. Tas noticis, nespējot vai nevēloties saskatīt to, ka daļu vietējo pacientu problēmu varētu palīdzēt risināt tieši ārvalstu pacienti. Var manīt, ka te, iespējams, ir patraucējusi valsts un privātās medicīnas mačošanās, bet cietējs beigās būs arī mūsu pašu pacients.
Iedarbinot medicīnas tūrismu pienācīgā līmenī, tas blakus ekonomiskajiem ieguvumiem dotu iespēju Latvijā noturēt tos mediķus un medicīnas personālu, kas pašlaik nereti studē ar vienu vienīgu mērķi – par valsts naudu iegūt laba līmeņa augstāko medicīnisko izglītību Latvijā un, izraujot no rektora rokām diplomu, steigties krāmēt koferus ceļam uz Vācijas vai citu valstu klīnikām, kur mūsu jaunos (un arī vecos) speciālistus sagaida atplestām rokām un salīdzinoši dāsnu atalgojumu. Ja tādu spētu maksāt mūsu klīnikas un turklāt nodrošinātu skaitliski nozīmīgu pieprasījumu pēc speciālistiem, šī akūtā veselības sistēmas kaite samazinātos ievērojami. Argumenti, ka ārzemnieku apkalpošana nosūktu visus speciālistus, nestrādā, jo, pirmkārt, tad vismaz viņi paliktu savā zemē un, otrkārt, kāpēc ārvalstu pacientus nevarētu uzņemt arī valsts slimnīcās? Pašvaldības ieceri klupināja, jo tām nepatika ārstniecības iestādēm prasītā nekustamā īpašuma nodokļa atlaide, taču tāda tiek piemērota jau pašlaik. Skatoties konkrētāk, neliekas nepareizi, ja nodokļu atlaides iet roku rokā ar kāda sanatorijas grausta reanimēšanu, augstas pievienotās vērtības pakalpojumu attīstīšanu un jaunu darbavietu radīšanu. Ārvalstu pacients galu galā dotu darbu ne tikai zobārstam vai onkologam, bet arī vietējam frizierim, taksistam un kabarē dziedātājam. Citzemju vārdzēju piesaistīšanas pretinieki, neizprot, ka vēršas pret mediķiem un viņu iespēju profesionāli realizēties savā dzimtajā zemē, par to saņemot adekvātu novērtējumu.
Neveicot medicīnas tūrismu, bet atstājot pašplūsmā, esam valstiski atteikušies no veselas nozares, kas būtu noderējusi kā tautsaimniecības muguras stingrībai, tā nodokļu deķa lāpīšanai. Tāpat par miljoniem gādātās iekārtas valsts un pašvaldību slimnīcās nereti krāj putekļus, kamēr pacienti gaida kvotu sistēmas diktētā rindā. Tāpat ir ar šo iestāžu medicīnas pakalpojumu eksporta potenciālu, kas mīņājas uz vietas visu acu priekšā, bet pati valsts to izliekas neredzam. Valsts tikām dod priekšroku speciālistu eksportam – un droši vien uz neatgriešanos. Turklāt zināma profesionāla tonusa uzturēšana nozarei nāktu tikai par labu un liktu celt arī vietējo pacientu servisa latiņu.
