Pēdējo gadu laikā arvien lielāka uzmanība tiek veltīta vietējo dārzeņu popularizēšanai sabiedrības vidū. Regulāri tiek organizētas darba grupas un spriests, kā sakārtot ielu tirdzniecību, valsts un pašvaldību iepirkumus un visatļautību tirgos, tomēr rezultāts - tuvu nullei. Kāpēc joprojām Latvijā budžeta līdzekļi ar vieglu roku tiek atdoti citu valstu lauksaimniekiem un starpniekiem, un pašmāju ražotāji novirzīti otrā plāna lomā? Kāpēc Latvijas dārzeņu audzētājiem par izdzīvošanu ir jācīnās ar nodokļu maksātāju uzturētiem ierēdņiem?