Pēdējā posmā iegājusi tiesvedība Londonā, kurā Boriss Berezovskis prasa savu daļu no 13 miljardiem dolāru, ko Romāns Abramovičs 2005. gadā dabūja par Sibneftj pārdošanu Gazprom. Šodien turpinās B. Berezovska jurista Lorensa Rabinoviča noslēguma runa, un līdz nedēļas beigām gaidāms tiesneses lēmums.
Abi Krievijas mežonīgā kapitālisma un privatizācijas laikmetā 1990. gadu vidū par miljardieriem kļuvušie kungi ir saķērušies jau labu laiku. Prasība Londonas Augstajā tiesā iesniegta jau 2007. gadā. Pati episkā prāva gan izvērsusies tikai kopš pērnā oktobra sākuma, un oligarhu dzīves niansēm, ko pušu juristi velk laukā kā no prasītāja, tā atbildētāja, ir pastāvīgā britu un krievu publikas intereses epicentrā.
Abi vīri pēc dažiem kritērijiem tiešām šķiet džentlmeņi. Piemēram, nevienam no viņiem ne apsūdzībai, ne aizstāvībai tiesai nav uzrādāmi dokumenti – daudzmiljardu darījumi notikuši uz norunas un uzticības pamata. Tas arī viens no iemesliem, ka lieta tiek skatīta Londonā, jo britu likumi par vienlīdz saistošu uzskata kā rakstisku tā mutisku vienošanos. Protams, otro konstatēt ir salīdzinoši grūtāk. Sevišķi darījumos, kur blefošana varētu būt ietverta to pašā būtībā.
Tā līdz ar R. Abramoviča liecībām pēdējo mēnešu laikā britu tiesvedībā varētu būt ieviesies jauns termins – «kriša» jeb «jumts», kas pēcpadomju telpā plaši pazīstams kā koruptīvs vai bandītisks aizsegs dažādiem darījumiem. Berezovskis paģēr 5,5 miljardus dolāru par viņam piederējušo Sibneftj akciju daļu, savukārt Abramovičs saka, ka prasītājam nekādas akcijas nekad nav piederējušas – nauda, ko viņam maksājusi kompānija, bijusi nevis līdzīpašnieka dividendes, bet honorārs par politisko jumtu.