Iesaka Laila Vārtukapteine, Elvi Latvija komercdirektore: Gruzijā dzīvoju no 2006. līdz 2008. gadam, kad tur bijām iecerējuši attīstīt mazumtirdzniecības tīklu. Politiskās situācijas dēļ šajā valstī darbība tika pārtraukta. Kopš tā laika Gruzijā jau kā tūriste esmu atgriezusies divas reizes.
Pēdējos gados šī valsts attīstības ziņā ir spērusi milzīgus soļus uz priekšu; tūristiem tā ir kļuvusi saistošāka – pilsētās restaurētas ēkas un tilti, labiekārtoti parki, ir izbūvēti un atjaunoti ceļi, tostarp tie, kas ved kalnos. Tiesa, līdz ar šīm pārmaiņām Gruzija sākusi zaudēt autentiskumu, savu senatnes elpu, nedaudz sāk līdzināties rietumiem.
Kad turp braukt?
Vasarā Gruzijā ir liela svelme, tomēr augusts ir pateicīgs mēnesis, kad apmeklēt šo valsti, jo tad nobaudāms plašs augļu un dārzeņu klāsts, garšas ziņā tie krietni pārspēj mūsējos. Augustā ir arī vīnogu ražas laiks, tādēļ ir vērts doties uz Kahetiju, kur ir milzīgas vīnogulāju plantācijas. Vīnogu vākšana nav romantiska pastaiga pa lauku, tas ir fiziski smags darbs, turklāt plantācijā, kur vīnogulāji ir augstāki par cilvēka augumu, ir ļoti karsti – tur nevar sajust vēja pūsmu. Protams, to atsver gardo ogu nobaudīšana. Vīna darīšanai tiek audzētas speciālas vīnogu šķirnes, ogas ir ļoti saldas, šķiet pat pārcukurotas.
Dzīvojot Tbilisi, secināju, ka tur nav izteikta rudens un pavasara. Ziema, kas ir mēreni silta, iestājas agri. Rudenī ir silts, bet tad divas dienas plosās spēcīgs vējš, kas kokiem noplēš visas lapas. Uzreiz pēc tam iestājas ziema, līdz ar to pilsētā krāsaino rudens lapu periodu nevar izbaudīt. Savukārt, tuvojoties pavasarim, martā pēkšņi parādās ļoti silta saule un pēc pāris dienām jau viss ir sazaļojis, kokiem lapas izplaukušas. Šie novērojumi bija tikai pilsētā. Kalnos noteikti ir citādāk.
Ko tur redzēt?
Ierodoties Gruzijā, vispirms būtu vērts pavadīt laiku tās galvaspilsētā Tbilisi, tostarp apskatīt kalnā esošo Narikala cietoksni. Tbilisi ir slavena arī ar sēravotu pirtīm. Vēstures liecības vēsta, ka vadonis Gorgasali atradis ārstnieciskos sēravotus un nolēmis ap tiem veidot pilsētu. Tbilisi apskatāmi arī parki un tilti. Ja nokļūstat pie kalnā esošā televīzijas torņa, paveras panorāma uz pilsētu. Tbilisi iesaku doties arī uz mūsdienās uzbūvēto pareizticīgo katedrāli. Tā ir grezna un iespaidīga, būvēta par labdaru naudu. Ceļojuma laikā, arī pastaigājoties pa Tbilisi, būtu vērts izvēlēties īpaši ērtus apavus, jo ne reizi vien nāksies kāpt kalnā augšā un lejā. Arī galvaspilsētā reljefs ir kalnains. Dodoties uz Gruzijas seno galvaspilsētu Mtskhetu, kas atgūst kādreizējo krāšņumu – tās vecpilsētā restaurētas senās ēkas –, noteikti jāpiestāj īpašā vietā – klosterī Džavari. Tas ir kultūras piemineklis, kas būvēts reizē ar kristietības pirmsākumiem Gruzijā (585.–604. g.). Leģenda vēsta, ka šajā vietā savulaik ieradusies svētā Nino un kalnā, krustcelēs starp divām upēm, uzstādījusi koka krustu. Vēlāk šajā vietā uzcelta baznīca, kas saglabājusies līdz mūsdienām. No kalnā esošā klostera paveras skats uz seno, svēto pilsētu Mtskhetu, kurā viena no tūristu iecienītākajām apskates vietām ir leģendām apvītā Gruzijā lielākā katedrāle Svetitshoveli. Tur ir arī kāda svētā ikona, uz kuru ilgi skatoties, šķiet, ka Jēzus Kristus kustina acis.
Apbrīnas vērta ir Vardzija, klintīs izkaltas alas. Pat pieticīgi iztēlojoties, šķiet prātam neaptverami, ka cilvēki XII gadsimtā klintīs bija izkaluši pilsētu ar ielām un tuneļiem. Šobrīd no tās apskatāmas vien alas un ejas, kas, laikam ritot, vēl nav sabrukušas.
Savukārt Gori izjūtama padomju laiku elpa, jo tā kādreiz bijusi diktatora Josifa Staļina galvaspilsēta. Par to liecības saglabājušās vēl aizvien – Gori centrā atrodas milzīgs Staļina piemineklis.
Gruzijā viens no skaistākajiem reģioniem ir Svanetija. Tā ir valsts valstī. Svanetija atrodas augstu kalnos un tās iedzīvotāji svani atšķiras no pārējiem gruzīniem. Savulaik šīs teritorijas apmeklēšana bija teju vai aizliegta iebraucējiem un klīda leģendas, ka svani pret tūristiem var būt arī agresīvi.
2008. gadā, kad es devos uz Svanetiju, to darīju kopā ar gruzīniem. Tā bija kā ekspedīcija, nedaudz pat bīstama. Patlaban viss ir mainījies. Svanetija tūristiem ir atvērta. Uz to var aizbraukt pa atjaunotiem ceļiem. Iebraucējus vilina arī ar slēpošanas trasēm, kalniem, kas ir trīs līdz piecus tūkstošus metru augstumā. Svanetijas centrs Mestia atrodas 2000 metru augstumā virs jūras līmeņa. Nedaudz žēl, ka, dzenoties pakaļ rietumu kultūrai un tās kanoniem, gruzīni pazaudējuši savu unikalitāti. Tas skaidri redzams, apskatot restaurētās ēkas, tostarp Mestiā. Gruzija ir interesanta ar savu vēsturi, bet rodas sajūta, ka tā tiek būvēta tūristiem. Protams, arī vietējie vēlas dzīvot sakoptākās un glītākās mājās. Arī kūrorta pilsēta Batumi, kas stiepjas gar Melno jūru, pēdējos gados ir ieguvusi jaunu elpu – ēkas ir atjaunotas, daļa veco māju ir restaurētas, bet daļa nojauktas un to vietā uzbūvētas jaunas.
Ko tur apēst?
Tas ir mīts, ka gruzīnu ēdieni ir asi. Jā, tie ir ar ļoti izteiktu un reizēm īpatnēju garšu, bet ne asi. Sākumā man bija grūti pierast pie specifiskās garšvielas kinzas, kuru pievieno teju visiem ēdieniem, bet tagad es nevaru iedomāties gruzīnu maltīti bez šīs sastāvdaļas.
Esmu ļoti iecienījusi gruzīnu tradicionālos ēdienus. Man garšo gandrīz viss, izņemot haši – zupa, kuru vāra no liellopu subproduktiem. Viss pārējais, manuprāt, ir ļoti gards. Šašliks, kebabi, čakapuli (jēra gaļa ar zaļumiem un sīpoliem), hačapuri (maize ar suluguni sieru), kā arī hinkaļi, kas ir mīklā pildīta gaļa. Šis ēdiens ir līdzīgs pelmeņiem, bet izmēra ziņā hinkaļi ir krietni lielāki par tiem. Gruzīnu ēdieni vienmēr ir svaigi un tiek taisīti īsi pirms to celšanas galdā. Viņi neizmanto konservus vai kādas sagataves. Arī, ēdot šašliku, mērce tiek pagatavota no svaigiem tomātiem.
Gruzīniem ir arī saldumi, kuri nobaudāmi beķerejās. Kūkas ir milzīgas. Raksturīgi, ka tās ir krāsainas un papildinātas ar bagātīgām dekorācijām. Arī es šīs kūkas nogaršoju, bet nevarētu teikt, ka man tās pārāk garšoja. Iespējams, tāpēc, ka neesmu saldumu cienītāja.
Ko tur iedzert?
Mājas vīnu pasniedz visos krogos un restorānos. Tā ir goda lieta katrai ģimenei darināt savu vīnu. Grūti iedomāties, ka kādā krogā notiek svinības, kurā dzertu veikalā nopērkamu, pudelēs pildītu vīnu. Gruzīni viesībās dzer ļoti daudz, pārsvarā izvēlas baltvīnu, kas ir vieglāks, nevis sarkanvīnu. Brīdī, kad svinības uzņēmušas apgriezienus un tamada saka tostus vienu pēc otra, gruzīni sāk dzert no raga. Tas līdz malām piepildīts ar baltvīnu, un, protams, goda lieta ir to izdzert tukšu. Esot Gruzijā, var vien apbrīnot šīs tautas runas mākslu, kas ir Dieva dota. Tas ir viens no viņu lielākajiem talantiem, kas piemīt visai nācijai. Tostu teicējiem zināms bagātīgs dzejoļu un dzīves gudrību krājums. Gruzīni ir ļoti atvērti cilvēki, kuri nekautrējas savas emocijas un domas izteikt publiski. Turklāt – jo skaļāk, jo labāk. Vietējie darina arī čaču – kandžu, kas pagatavota no vīnogu kauliņiem un miziņām. Krogos nobaudāms arī vietējo darinātais alus.
Vietējā biznesa īpatnības?
Gruzijā tūrisms ieņem aizvien nozīmīgāku lomu tautsaimniecībā. Šī valsts eksportē vīnu, tajā ir arī labi attīstīts banku sektors. Vietējie piekopj naturālo saimniecību – ko izaudzē, to apēd. Pilsētās ir daudz veikalu, krogu un restorānu. Gruzīniem neatņemama dzīves sastāvdaļa ir pulcēšanās krodziņos, komunicēšana. Lauksaimniecība, manuprāt, nav plaši attīstīta, jo Gruzijā kalnainā reljefa dēļ ir maz aramzemes. Arī piena lopu audzēšana ir apgrūtināta. Govis ganās kalnos. Tās, salīdzinot ar Latvijas govīm, ir izmērā mazākas, kaulainākas un ar biezāku kažoku. Interesanti, ka tās ārā ganās arī ziemā. Kā jau dienvidu zemē, gruzīni darbam virsū neskrien. Viņi nav slinki, bet ikdienas ritms ir nesteidzīgs. Termiņi ir aptuveni un arī laika izpratne ir cita. Šajā valstī biznesu organizēt ir grūti. Viņiem atbildības sajūta mūsu izpratnē ir citāda, turklāt vēlme veidot biznesu ne vienmēr vainagojas ar reāliem darbiem. Gruzijā labi redzama anekdotēs pieminētā situācija – viens kaut ko dara, desmit apkārt skatās. Viņiem visa dzīve ir kā viegls burziņš. Es domāju, ka šāda dzīves uztvere biznesa vidē ar laiku mainīsies, jo gruzīni sāk saprast – ja viņi vēlēsies strādāt kopā ar rietumniekiem, tad tā nevarēs.
No kā uzmanīties?
Pirms braukšanas uz Gruziju vēlams apskatīties, cik kas maksā. Viņi mēdz šmaukties un no tūristiem prasīt augstāku samaksu par pakalpojumiem. Pēdējo reizi, kad biju Gruzijā, iekāpu taksometrā un man tā vadītājs par braucienu no lidostas uz Tbilisi centru paprasīja divas reizes augstāku samaksu, nekā vajadzētu. Ieteicams par cenu vienoties brauciena sākumā, nevis sasniedzot galamērķi.
Gruzīni nav uzbāzīgi un vēlās vakara stundās pa ielu staigāt ir droši. Dzīvoju Gruzijā pietiekami ilgi un varu apgalvot, ka stāsti par to, ka blondām meitenēm ar zilām acīm jāuzmanās, ir nepatiesi. Jā, viņi skatās, bet nekad neizsaka nepiedienīgas piezīmes. Viņi ir dienvidnieki, tādēļ ir atvērti, mēģina ar svešiniekiem runāt un interesējas par to, ko jau esi apskatījis Gruzijā, kā tev šajā valstī patīk. Gruzīni ir arī izpalīdzīgi un viņiem nav par grūtu tūristiem ne vien izstāstīt ceļu, bet arī to parādīt. Gruzīni ļoti ciena latviešus. Mūsu tautām politiskā vēsture ir līdzīga – abas valstis bijušas padomju sastāvā. Latviju un tās attīstības sasniegumus gruzīni uzskata par paraugu, jo esam lielu soli priekšā viņiem.
Ko atvest kā suvenīru?
Pūkaino, no aitas vilnas darināto cepuri. Ragu, no kura tiek dzerts vīns. Čurčhelu jeb riekstu virteni vīnogu sulas masā. Tbilisi nopērkami arī vietējo mākslinieku darbi. Par piemiņu var atvest arī gruzīnu naudu – larus (papīra banknotes) un tetrus (monētas).
#2/14
Gruzija ir slavena ar tajā darinātajiem vīniem. Darbs vīnogu ražas novākšanas laikā nebūt nav viegls.
#5/14
Gruzīni ir reliģioza tauta. Tās zemē atrodas neskaitāmas baznīcas un klosteri.
#6/14
Gruzijas govīm nākas būt kā izdzīvotājām - jāganās kalnainos apvidos, turklāt tās ārā dzīvo arī ziemā.
#8/14
Alu pilsēta Vardzija. Tajā var apskatīt nocietināto klosteri ar 600 apartamentiem, 28 vīna mājām, 15 baznīcām, bibliotēku un medikamentu noliktavu.
#10/14
Vardziju dēvē arī par Rožu cietoksni. Šī alu pilsēta savulaik bija nozīmīgs politiskais, kultūras, izglītības un garīgais centrs.
#11/14
Gruzijā no kalniem paveras fantastisks skats uz mazajām pilsētām un ciemiem.
#13/14
Gruzijā jābrauc lūkoties kalnus, skaistos dabas skatus un, protams, jābauda vietējo viesmīlība.