ASV 91 gada vecumā trešdien miris žurnāla Playboy dibinātājs Hjū Hefners.

Hefners miris trešdienas vakarā savās mājās, kur uzturējās kopā ar ģimeni, vēsta Playboy.

Hefnera dibinātais Playboy iznāk kopš 1953.gada. Uz pirmā numura vāka pozēja Holivudas sekssimbols Merilina Monro. Gada laikā žurnāla tirāža sasniedza 200 000 eksemplāru, bet pēc pieciem gadiem - jau miljonu. Septiņdesmitajos gados Playboy bija jau septiņi miljoni lasītāju, un tā panākumi sekmēja tādu žurnālu kā Penthouse un Hustler parādīšanos.

Konkurence un interneta efekts līdz 21.gadsimtam samazināja Playboy tirāžu līdz trīs miljoniem eksemplāru, bet gadā izdoto numuru skaits tika samazināts no 12 līdz 11. 2015.gadā žurnāls atteicās no pilnīgi kailu sieviešu fotogrāfiju publicēšanas, norādot uz internetā plaši sastopamo kailumu.

«Paldies liels Inga Gorbunovai, Dienas žurnāliem un Playboy kolēģiem. Bija ļoti patīkami, interesanti un auglīgi. Jūs esat lieliski!» pēc aiziešanas no Playboy galvenā redaktora amata savā Twitter kontā raksta Jurģis Liepnieks.

Savu aiziešanu pats Liepnieks sociālajā portālā Twitter saista ar bijušo premjeru un tagadējo uzņēmēju Andri Šķēli.

Savukārt, SIA Dienas mediji mārketinga un sabiedrisko attiecību nodaļa vēsta: «Darba attiecību pārbaudes perioda laikā ir izlemts pārtraukt sadarbību ar žurnāla Playboy galveno redaktoru Jurģi Liepnieku. Ievērojot vienošanos izdevniecība nekomentēs attiecību pārtraukšanas iemeslus.»

Slavenais vīriešu žurnāls "Playboy" pēc 66 gadiem ASV pārtrauc drukāto izdevumu regulāru izdošanu, šādu lēmumu skaidrojot ar koronavīrusa krīzes radīto ietekmi.

"Playboy" jau iepriekš bija nomocījušas finanšu problēmas, taču koronavīrusa krīze pielikusi punktu žurnāla drukātajai versijai, teikts izdevēja "Playboy Enterprises" paziņojumā.

Gaidāmais pavasara numurs būs pēdējais regulārais drukātais "Playboy" žurnāls. Gaidāms, ka drukātā veidā no nākamā gada varētu iznākt neregulāri speciālizdevumi.

"Pagājušajā nedēļā, kad koronavīrusa pandēmijas traucējumi satura veidošanai un piegāžu tīkliem kļuva aizvien skaidrāki un skaidrāki, mēs bijām spiesti paātrināt diskusijas, kas jau kādu laiku risinājās uzņēmuma iekšienē," skaidro "Playboy".

Taču "Playboy" ASV joprojām nonāks pie lasītājiem elektroniskā versijā, kā arī tiks drukāts vairākos ārvalstu tirgos.

«Viņa ir politiska ieliktene, intrigante un mele,» prasīts raksturot savas toreizējās darba attiecības ar Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) vadītāja vietnieci Jutu Strīķi žurnālam Playboy norāda bijušais biroja šefs Normunds Vilnītis, kurš cita starpā atklāj arī, ka savulaik Strīķe ignorējusi aizdomas par korumpētu ministru bijušā premjera Valda Dombrovska valdībā.

Turpinājumā fragments no Playboy intervijas ar bijušo KNAB šefu:

«PLAYBOY: Bet sākumā jums taču bija labas attiecības, aculiecinieki stāsta, ka regulāri gājāt kopā pusdienās.

VILNĪTIS: Tas bija sākums. Tieši šie kopīgie gājieni uz kafejnīcu man arī pirmo reizi lika aizdomāties par to, ka varbūt šis te Žannas d’Arkas tēls ir tikai tēls. Tāds smieklīgs piemērs: ir kompleksās pusdienas, kurās ietilpst zupa, otrais ēdiens un kefīrs; mēs ejam, runājamies un seko darbības – kefīra vietā tiek paņemta tomātu sula, kas neietilpst kompleksajās pusdienās un maksā konkrētu summu, bet pie kases tiek izmests: tas ir sarkanais kefīrs, un nesamaksājot aiziets. Tie bija pirmie signāli, kas liecināja par cilvēka būtību un radīja jautājumus par to, kas tad ir šī cīnītāja starptautiskā mērogā? Nu, nav ne starptautiskā mēroga, ne cīnītājas.

Pasaulē populārā vīriešu žurnāla Playboy īpašnieks Playboy Enterprises ir piesaistījusi profesionālus investīciju baņķierus, kuri sākuši pētīt pārdošanas iespējas, atsaucoties uz kompānijai tuvu stāvošām personām, raksta New York Times.

Kompānija, kas nesen mainīja žurnāla stratēģiju, atsakoties no kailiem modeļiem, piesaistot investīciju kompāniju Moelis&Company.

Pēc tam, kad kompānija paziņoja, ka pārdos Playboy Mansion, potenciālie pircēji ineresējušies, vai netiek pārdots viss uzņēmums, kas kompānijai licis sākt vērtēt iespējas to pārdot. Potenciālie pircēji ir no ASV un citām valstīm. Pagaidām gan Playboy pārstāvji nav tikušies ar viņiem. Pašreizējā Playboy vērtība tiek lēsta ap 500 miljoniem ASV dolāru.

Playboy lielākie ienākumi patlaban ir no dažādu produktu un zīmolu licencēšanas, taču žurnāla tirāžas skaits sarucis no aptuveni 5,6 miljoniem 1975.gadā līdz aptuveni 800 tūkstošiem pēdējos gados.

No 2013. gada par žurnāla Playboy galveno redaktoru kļūs publicists Jurģis Liepnieks. Playboy kā mērķi izvirzījis tuvāko gadu laikā panākt žurnāla auditorijas kāpumu līdz līdera pozīcijām Latvijas vīriešu dzīvesstila žurnālu vidū, informē Dienas žurnāli pārstāvji.

Līdzšinējais redaktors Egīls Zirnis turpinās aktīvu darbību Playboy satura veidošanā.

Savukārt, paredzot potenciālos jautājumus sakarā ar J. Liepnieka iepriekšējo līdzdarbību politiskajos procesos, viņa darba līgumā iekļauti nosacījumi, kas tamlīdzīgas aktivitātes pilnībā izslēdz, piebilst I. Gorbunova.

«Playboy ienāca Latvijā niknākajā krīzes gadā un, neņemot vērā skeptiķu prognozes, strauji iekaroja stabilas pozīcijas tirgū. Par to liels paldies redakcijai un, pirmkārt, līdzšinējam galvenajam redaktoram Egīlam Zirnim, kurš paralēli šim amatam visu šo laiku ir turpinājis veidot publikācijas vairākiem izdevumiem – ne tikai Playboy, bet arī Dienai un SestDienai,» pauž Izdevniecības Dienas žurnāli valdes priekšsēdētāja un galvenā redaktore Inga Gorbunova. Viņā skaidro, ka «tā kā tik aktīva publicista darbība ir ļoti grūti savienojama ar galvenā redaktora pienākumiem, vienojāmies, ka E. Zirņa administratīvā slodze tiks samazināta».

Kono dimantu raktuves Sjerraleonē ir vieta, kur 1972. gada 14. februārī tik atrasts trešais lielākais dimants pasaules vēsturē. Vietējie dimantu racēji savu "lielo akmeni" tur meklē ik dienu, bet nepiederošu baltādainu personu klātbūtne šajā vietā ir izņēmums, turklāt žurnālistu iekļūšana dimantu dzīslā ir ārkārtīgs retums.

Arī žurnālista Ivara Āboliņa un viņa kolēģu atrašanās dimantu raktuvēs, kā stāsta viņš pats, bijusi iespējama tikai dažādu apstākļu sakritību, nejaušību, palīdzīgas rokas un gadījuma dēļ.

Pavisam nesen no Kono pēc piekaušanas un aparatūras salaušanas esot padzīta BBC filmēšanas grupa, kas vēlāk kadrus no dimantu raktuvēm vienkārši inscenēja, savā rakstā žurnālam Playboy min Āboliņš.

Par nelielu samaksu kļūt par pavadoni uz Kono, nodrošinot ne tikai iekļūšanu raktuvēs, bet arī drošību, piekritis Latvijas valstspiederīgā Guntara, kurš ir žurnāla Playboy stāsta galvenais varonis un Sjerraleonē, nodarbojoties ar dimantu biznesu, dzīvo jau desmit gadus, uzņēmējdarbības partneris Sass Levi, kurš ir ne tikai Kono iedzimtais, bet arī reģionā ietekmīga persona. Viņš arī vairākas reizes aicināts iesaistīties politikā, taču vienmēr atteicies, priekšroku dodot biznesam.

Jau desmit gadus latvietis Guntars dzīvo Sjerraleonē, kur viņš nonācis, dodoties glābt savas investīcijas dimantu biznesā, kuras veicis laikā, kad vēl strādājis Krievijas banku nozarē.

Šobrīd Guntaram, kuru satikt bija devies Latvijas Playboy žurnālists Ivars Āboliņš, Sjerraleonē ir savs birojs, sava komanda, sava māja labā pilsētas rajonā un aiz muguras akcionāri, kuru vārdus mūsu tautietis gan vēlējies paturēt noslēpumā.

Vietējie viņu pazīst kā «misteru Džonu», jo izrunāt vārdu Guntars šejieniešiem esot neiespējamā misija.

«Jūtos šeit ļoti labi. Esmu absolūti relaksēts un nodarbojos ar to, kas man patīk. Es pērku dimantus, pārdodu dimantus un nodarbojos ar visu, kas saistīts ar dimantiem. Tas, protams, joprojām ietver arī ieguvi un tālāku apstrādi. Esmu dimantu biznesā un esmu šeit, Sjerraleonē - laimīgs,» saka Guntars.

Rupjākā kļūda, ko Latvijas valsts pieļāva, ir tā, ka atļāva cilvēkiem bankās ņemt kredītus ārvalstu valūtās, apgalvo kādreizējais premjers Aigars Kalvītis, uzsverot, ka šo kļūdu pieļāva Latvijas Centrālā banka un Finanšu un kapitāla tirgus komisija.

«Tās ir viņu [Latvijas Centrālā bankas un Finanšu un kapitāla tirgus komisijas] funkcijas, un valdība nevar ietekmēt viņu lēmumus,» intervijā žurnālam Playboy saka Kalvītis.

«Parādiet man vienu normālu, attīstītu valsti, kurā atļauj svešā valūtā ņemt kredītus! Tu nevari ASV paņemt kredītu Japānas jenās vai Vācijā Latvijas latos. Kāpēc tā ir? Tāpēc, ka tajā brīdī, kad ārvalstu investors nāk uz Latviju pelnīt naudu, arī viņam ir jāuzņemas zināms risks. Jo biznesā visur ir riski. Bet tagad, izsniedzot Latvijas iedzīvotājiem kredītus eiro, viņi [kredītu sniedzēji] ne ar ko neriskē. Mēs vienā naktī varējām norakstīt pusi savas krīzes zaudējumu uz Zviedrijas bankām, ja mēs būtu izsnieguši kredītus latos,» žurnālam Playboy skaidro ekspremjers, runājot par devalvāciju kā iespējamo krīzes risināšanas instrumentu.

Latvijas uzņēmuma SAF Tehnika īpašnieks Normunds Bergs apzinās nozares lielo spēlētāju spēku un savu uzņēmumu pozicionē kā specifisku nišas spēlētāju, taču tajā pat laikā Latvijas uzņēmumam uz laiku ir izdevies kļūt par nozares uzņēmumu nr.1 apjomīgajā Ķīnas tirgū, izstumjot no tā milzi Ericsson.

«Skaidrs, ka mēs nekad nebūsim pirmie. Nekad. Droši vien var atrast valstis, kur kādu laiku esam pirmie – kā patlaban tajā pašā Somālijā. Vai 2003. gadā Ķīnā, kad uz īsu brīdi izsitām no turienes ārā Ericsson. Uz kādu pusgadu. Bet viņi atnāca atpakaļ,» intervijā žurnālam Playboy saka Bergs, piebilstot - ja karo ar pretinieku, kurš ir tūkstošreiz lielāks, tad vārds «nekad» ir ļoti vietā.

«Mēs esam specifiski nišas spēlētāji, kas ražo mikroviļņu radio. Savukārt lielie ražo visu mobilā tīkla infrastruktūru,» žurnālam Playboy stāsta Bergs, par piemēru minot 2007. gadu, kad lielās kompānijas pārpakoja produktu. Viņi aizgāja pie operatora un teica: «mēs tev uzbūvēsim un operēsim biroju, bet tev būs jāmaksā tikai par to, kur tu sēdi.» Tas faktiski nozīmē, ka lielais visu izdara operatora vietā un saka: «mēs tev izīrējam šo tīklu, un tu mums maksā tikai par izīrēšanu.» Tajā brīdī, lai cik labu produktu mēs ražotu, tas pārstāj būt par iepirkuma subjektu. Un viņi tevi uzvar, ar tevi vispār necīnoties. Tas ir jāsaprot. Tajā pašā laikā tu nekad nevarēsi vienā būrī sapakot piecus ziloņus tā, lai tur nebūtu vietas arī veselam baram peļu. Un mēs esam tās peles – mūsu priekšrocība ir tāda, ka vienmēr atradīsim spraugu, caur kuru izsprukt.»

Ja kāds ir sapņojis pavadīt nakti Playboy dibinātāja mājā, tagad tas ir iespējams – Hjū Hefners nolēmis to pārdot par 200 miljoniem ASV dolāru, raksta Business Insider.

Kopējā teritorija ap māju ir 2 hektāri, bet ēkas platība – 1858 kvadrātmetri.

Par šo cenu iespējams iegūt arī pašu Hjū Hefneru, jo viņš šajā vietā dzīvojis jau 40 gadus, un pagaidām nav plānojis pārvākties uz citu mājvietu. Patlaban īpašums pieder Playboy Enterprises, kas to izīrē 89 gadus vecajam H. Hefneram, un arī jaunajiem īpašniekiem būs jāļauj viņam šajā mājā dzīvot.

Galerijā augstāk iespējams ielūkoties īpašumā!

87 gadus vecais žurnāla Playboy dibinātājs Hjū Hefners savai 27 gadus vecajai sievai Kristelai Harisai par pieciem miljoniem ASV dolāru iegādājies māju Holivudā.

Aptuveni 557 kvadrātmetru lielajā ēkā ir četras guļamistabas, piecas vannasistabas, kinoteātris, izklaides telpa, spa un baseins. No mājas terases paveras skats uz Losandželosu. Īpašums celts 2011. gadā un ir aprīkots ar modernām tehnoloģijām.

Māja paredzēta K. Harisai, kas ir arī tās līdzīpašniece, lai viņai būtu, kur dzīvot pēc H. Hefnera nāves.

Gada sākumā H. Hefners apprecēja K. Harisu, kas 2011. gadā atcēla viņu pirmās kāzas. Tādējādi K. Harisa kļuva par Playboy dibinātāja trešo sievu. Iepriekš – 2011. gadā kāzas izjuka, jo K. Harisa pameta H. Hefneru.

Neskatoties uz to, ka pāra vecumu atšķirība ir 60 gadi, abi divi paziņojuši, ka jūtas laimīgi.

Žurnāla Playboy dibinātāja Hjū Hefnera leģendārā savrupmāja Losandželosā pārdota par 100 miljoniem ASV dolāru (90 miljoniem eiro), otrdien apstiprināja pircējs.

Nekustamo īpašumu iegādājās 32 gadus vecais miljardieris Darens Metropuloss, kuram pieder saldumu ražošanas uzņēmums Twinkies.

Viņš savrupmāju nopirka par pusi no sākotnēji prasītās summas - 200 miljoniem dolāru (180 miljoniem eiro). Māja tika pārdota ar nosacījumu, ka Hefners tur varēs dzīvot līdz mūža galam.

Metropulosam pieder māja blakus Playboy savrupmājai, ko viņš 2009.gadā nopirka no Hefnera par 18 miljoniem ASV dolāru (16 miljoniem eiro).

Māja uzbūvēta 1927.gadā. 1971.gadā Hefners to iegādājās par vienu miljonu dolāru.

«Parīzē trijatā samaksājām pāri par 600 eiro,» jautāts, kāds ir lielākais rēķins, ko samaksājis restorānā, intervijā žurnālam Playboy atklājis restorāna Vincents šefpavārs Mārtiņš Rītiņš.

«Viena karote siera maksāja 75 eiro... Vēlreiz es tur neietu, bet to piedzīvot bija vērts,» viņš spiež.

Savukārt, vaicāts kas ir dārgākais Vincentā, viņš sacījis: «Japāņu liellopu šķirnes Wagyu fileja, marmorēta, 450 latu par kilogramu. Tā labi iet, ir cilvēki, kas speciāli nāk ēst to.»

Runājot par restorāna Vincents apmeklētājiem, viņš norādījis, ka «procentuāli vairāk ir ārzemnieki, bet ir arī vakari, kad te ir tikai latvieši». Daudzi nākot svinēt jubilejas.

Intervijā Playboy M. Rītiņš kritiski izteicies par Latvijas produktiem: «Vienā ziņā «Latvijas produkts» ir reklāmas jēdziens, jo, ja produkts audzēts Latvijā, tas vēl nenozīmē, ka tas ir labs.»

«Es Saskaņas centru cienu vairāk nekā jebkuru no latviskajām partijām, ja neskaita Nacionālo apvienību,» atzinis politiķis Jānis Iesalnieks.

Viņam ir piekarināta radikāļa birka – viņa dēļ Nacionālo apvienību nav gribējuši ņemt valdībā, viņu ir apsaukājuši par antisemītu, un viņš ir to dažu Latvijas politiķu vidū, kuri personīgo kļūdu dēļ ir atteikušies no iespējas startēt Saeimas vēlēšanās. Pēc saviem izteikumiem tviterī par Norvēģijas masu slaktiņu Iesalnieks ne tikai atsauca savu kandidatūru no vēlēšanu saraksta, bet arī uz laiku aizgāja no partijas valdes, atgādina žurnāls Playboy.

Jautāts, vai Saskaņas centru ciena vairāk nekā koalīcijas partnerus, politiķis intervijā žurnālam atbildējis: «Jā. Domājošam latvietim ir skaidrs, kas ir Saskaņas centrs – tas ir Latvijas interesēm naidīgs spēks. Es viņus sauktu par nosacītiem, bet diezgan atklātiem ienaidniekiem. Un kā tādus es viņus arī uztveru. Taču kaujas laukā tu nevari necienīt ienaidnieku.»

«Mums bieži vien, it īpaši par tā saukto oligarhu laiku, ir izveidojies priekšstats, ka politika ir mašīna, ar kuras palīdzību kļūt bagātam. 95 procentos gadījumu tas ir garām,» tā intervijā žurnālam Playboy saka politologs Ivars Ījabs.

«Pirmkārt, publiskos politiskos amatos ir mazas algas. Protams, var izmantot politisko resursu materiālu labumu gūšanai, bet ir jāzina, kā to darīt. Nav iespējams vienkārši iet un izkārtot sev baigos miljonus. To, kuri kaut ko tādu spējīgi darīt, Latvijā nav daudz. Saeimā tagad gandrīz puse deputātu ir ienākuši, tā sakot, no ielas. Iedomāties, ka šādi ļaudis var izkārtot tādas ekonomiskās rebes, lai atlikušo mūžu varētu pavadīt Maldivu salās… Aizmirstiet, tas tā nav!» viņš skaidro.

«Ja runā par paša došanos politikā, nebūtu īpašas problēmas pārdot savu reputāciju. Latvijā ir diezgan maz cilvēku, kas to grib un vienlaikus arī objektīvi var darīt, līdz ar to katrās vēlēšanās viņiem parādās kārdinošais piedāvājums pārdot savu reputāciju,» intervijā norāda populārais politologs.

Ruperta Mērdoka Austrālijas mediju grupa "News Corp." trešdien paziņoja, ka izbeigs apmēram 60 reģionālo laikrakstu iespiešanu apstākļos, kad problēmās nonākušais preses sektors ir saņēmis jaunu triecienu no reklāmas samazināšanās Covid-19 krīzes dēļ.

"News Corp." pavēstīja, ka laikraksti Jaundienvidvelsas, Viktorijas, Kvīnslendas un Dienvidaustrālijas štatos vairs netiks iespiesti un pāries uz tiešsaistes formātu.

"Mēs neesam viegli pieņēmuši šo lēmumu," paziņoja "News Corp." Austrālāzijas valdes priekšsēdētājs Maikls Millers šīs grupas izdotajā laikrakstā "Australian".

"Koronavīrusa krīze ir radījusi bezprecedenta ekonomisku spiedienu, un mēs darām visu, ko spējam, lai saglabātu iespējami daudz darbavietu."

Koronavīrusa krīze pieliek punktu "Playboy" drukātajam izdevumam ASV 

Slavenais vīriešu žurnāls "Playboy" pēc 66 gadiem ASV pārtrauc drukāto izdevumu regulāru...

"Mūsu sabiedrības drukāto izdevumu apturēšanu mums uzspieda reklāmas ieņēmumu straujais kritums pēc ierobežojumiem un pasākumu norises vietu un restorānu piespiedu slēgšana pēc koronavīrusa ārkārtējā stāvokļa ieviešanas," piebilda Millers.

Jau pirms pandēmijas sākuma daudzas Austrālijas mediju grupas bija sākušas pārorientēšanos uz tiešsaistes saturu.

Jau pirms šī "News Corp." lēmuma bija izskanējuši vairāki paziņojumi par mediju slēgšanu, starp kuriem ir Austrālijas nacionālā ziņu aģentūra AAP, kas paredz izbeigt darbību šogad.

Līdzīgas tendences ir arī citur pasaulē. Lielākais ASV laikrakstu izdevējs "Gannett" pirmdien paziņoja par darbinieku atlaišanu un algu samazināšanu.

Ziņu organizāciju rentabilitāti ir samazinājis lasītāju skaita kritums un interneta milžu "Google" un "Facebook" izvirzīšanās par dominējošiem spēlētājiem reklāmas jomā.

«Mazliet palauzos Gruzijā, bet aplauzos. Pat ne pret korupciju, vienkārši viņu mentalitāte un biznesa prakse ir neiedomājams zvērudārzs,» intervijā izdevumam Playboy sacījis Veselības centrs 4 valdes priekšsēdētājs Māris Rēvalds.

«Piemēram, ja tu tur gribi dabūt telpas, nevari atrast nevienu vietu, kurai būtu uzzīmēts plāns. Ja nu tomēr atrodi, tad šis plāns izrādās viltus, tas jāpārzīmē. Pēc tam ļoti ilgi jāmeklē kāds, kas varētu veikt kādus darbus. Tam caursisties nav iespējams, jo katrs gruzīns nosauc tikai savus draugus, nekādas objektivitātes nav. Kad nu tomēr dabū kādu būvnieku, iesniedz viņam savu vajadzību sarakstu un prasi tāmi, viņš atnāk un parāda plaukstu, uz kuras uzrakstījis, ka grib simttūkstoš dolāru. Es ņemu papīru, skaidroju, kas ir tāme, un saku, lai nāk rīt. Nākamajā rītā viņi atnāk, dažus ciparus salikuši. Nu, super, slēgsim līgumu! Te skatos, ka tur minēta simtprocentīga priekšapmaksa... Saku: zēni, vai jūs traki, celtniecībā simt procentu?! Astoņdesmit pret divdesmit. Pielauzu viņus, šie atnes jaunu līgumu, skatos – visa sarunātā summa plus 20 procentu. Prasu, kas tie tādi, šie saka: nu kā, tu jau gribēji 20 procentus... Tajā brīdī pateicu: viss!» piedzīvoto atstāstījis M. Rēvalds.

«Cilvēki, kas iet un dara, Latvijā var sasniegt jebko. Un tādus es redzu sev apkārt,» tā intervijā žurnālam Playboy saka Igaunijas elektroenerģijas giganta Eesti Energia meitasuzņēmuma Enefit valdes priekšsēdētājs Jānis Bethers.

«Iespējams, līdz visiem iedzīvotājiem tā izaugsme patiešām vēl nav nonākusi. Taču es ticu – ja cilvēks definē, ko viņš grib sasniegt, un tiešām iet uz mērķi, viņam izdosies.

Bet, kopumā skatoties, latviešiem, protams, patīk pasūkstīties un pačīkstēt, nevis izcelt pozitīvo. Jauniem, uzņēmīgiem cilvēkiem nav jābrauc prom no Latvijas, te ir iespējams daudz ātrāk sasniegt daudz vairāk nekā jebkurā vecajā Eiropas valstī vai Amerikā. Šeit nav tādu aizspiedumu, kādi ir tur. Šeit cilvēki ir daudz vairāk atvērti jaunajam, pārmaiņām, ir daudz vairāk norūdīti,» skaidro uzņēmuma vadītājs.

Vaicāts, kā nonācis Enefit, J. Bethers stāstījis: «Uzņēmums Latvijā darbojas kopš 2006. gada, un kopš 2007. gada 1. jūlija mums ir pirmais klients – Igaunijas vēstniecība. Sākumā tas bija viena cilvēka uzņēmums, darbs ar likumdošanu un tā tālāk, taču 2008. gada vidū bija jāsāk būvēt komandu, kas strādās ar lielajiem uzņēmumiem. Un manam priekštecim Aivaram Tihanem bija skaidrs, ka tas pats darbs būs jāveic Lietuvā un Igaunijā – jāsagatavo uzņēmums elektroenerģijas tirgus atvēršanai. Viņš meklēja pēcteci, un izvēle krita uz mani.»

«Politiķi līdz šim ir apkarojuši birokrātisko sistēmu, samazinot krēslu skaitu. Bet jūs varat nest ārā no biroja krēslus, cik gribat, kamēr normatīvo aktu sistēma pieprasīs kādu darbību, ierēdņu skaita samazināšana padarīs situāciju tikai sliktāku, jo norma likumā ir palikusi, bet ierēdņu, kam ar to būtu jāstrādā, pietrūkst, tātad uzņēmējam uz atbildi būs jāgaida tikai vēl ilgāk.»

Tā intervijā žurnālam Playboy norāda ekspolitiķis Indulis Emsis, ar kura vārdu no Atmodas sākuma līdz pat 2004. gadam asociējās visa vides aizsardzības politika Latvijā.

Emsis, atspēkojot uzskatu, ka viens no uzņēmējdarbības attīstības šķēršļiem Latvijā ir pārāk stingras vides aizsardzības prasības, norāda, ka «nevienam nav šaubu, ka prasības ir objektīvi nepieciešamas vides ilgtspējai». «Problēma ir birokrātiskās sistēmas sapiņķerētība. Uzņēmējiem ir grūti orientēties šajā sistēmā,» tā viņš.

Atbildot uz jautājumu, ko šādā situācijā darīt, Emsis norāda: «Samazināt šo sistēmu regulējošo normatīvo aktu apjomu un skaitu. Tā ir vienīgā debirokratizēšanas sistēma pasaulē. Politiķi līdz šim ir apkarojuši birokrātisko sistēmu, samazinot krēslu skaitu. Bet jūs varat nest ārā no biroja krēslus, cik gribat, kamēr normatīvo aktu sistēma pieprasīs kādu darbību, ierēdņu skaita samazināšana padarīs situāciju tikai sliktāku, jo norma likumā ir palikusi, bet ierēdņu, kam ar to būtu jāstrādā, pietrūkst, tātad uzņēmējam uz atbildi būs jāgaida tikai vēl ilgāk. Integrējot vides aizsardzības sistēmu Eiropas sistēmā, mēs diezgan nekritiski pārņēmām prasību kopu, kas ir nepieciešama, bet kas būtu jāpadara paveicama mazai valstij. Mēs nevaram mūsu ierēdniecības kapacitāti salīdzināt, teiksim, ar Vāciju vai Franciju, mums jāņem piemērs no Šveices.»

Līdz šim maizes ceptuvē Lāči darbaspēks nav importēts, taču, ja šāda nepieciešamība radīsies, situācija būs jārisina un cilvēki no kaut kurienes būs jāimportē.

Tā intervijā žurnālam Playboy norāda ceptuves Lāči saimnieks Normunds Skauģis, kurš atzīst, ka Latvijas iedzīvotāju skaita samazināšanos uzņēmums izjūt gan patēriņa, gan darbaspēka resursu samazināšanās ziņā.

«Viena vieta, kur varētu atbrīvot darbaspēka resursus, ir sen nereformētā valsts pārvalde. Tur 30 procentus darbinieku mierīgi varētu atlaist, nekas nenotiktu. Viņi nonāktu darba tirgū, pārkvalificētos un samazinātu valsts izdevumus. Ik pēc laika valsts pārvaldē ir jāveic audits: kāpēc mums 2014. gadā ir tāda valsts pārvalde, kādiem mērķiem, vai mums tur tiešām ir nepieciešams tik daudz cilvēku?» runājot par darbaspēkau Latvijā, saka Skauģis.

Ja kāds Latvijā nopērk dzīvokli, tas nav investors. Investors ir tas, kurš atbrauc, kaut ko uztaisa, ražo un nodarbina cilvēkus, runājot par uzturēšanās atļaujām, intervijā žurnālam Playboy savu uzskatu pauž maksātnespējas administrators un tagadējais apvienības Visu Latvijai-Tēvzemei un brīvībai/LNNK ģenerālsekretārs Aigars Lūsis.

Šā gada 4. decembrī Lūsis gan oficiāli paziņoja, ka nolēmis pilnībā pārtraukt savu darbību maksātnespējas administratoru jomā.

A. Lūsis savu noraidošo nostāju attiecībā pret uzturēšanās atļaujām skaidro ar to, ka reģionos, kur notiek intensīvākās īpašumu pirkšanas, strauji aug kadastrālās vērtības. Tas savukārt audzē nodokļu slogu šī reģiona iedzīvotājiem. Pēc viņa teiktā, šādā gadījumā veidojas burbulis.

«Turklāt, kas mani aizskar personīgi, – ka viņus kāds uzdrošinās saukt par investoriem. Tie nav investori. Ja kāds nopērk šeit dzīvokli, tas nav investors. Investors ir tas, kurš atbrauc uz šejieni, kaut ko uztaisa, ražo un nodarbina cilvēkus. Tie dzīvokļi taču tāpat tur stāv, visi tie nekustamo īpašumu nodokļi, ko piesauc Edgars Šīns, taču tāpat kādam būtu jāmaksā. Kur šeit ir investīcijas? Galu galā dzīvokļus neviens neaizliedz pārdot arī bez uzturēšanās atļaujām. Ej un pārdod, kam gribi. Taču izrādās, ka bez šīs uzturēšanās atļaujas piedevas tos nepērk. Tad patiesībā varbūt ir tā, ka valsts ir iedevusi ekskluzīvas tiesības kaut kādiem cilvēkiem tirgot uzturēšanās atļaujas ar nosacījumu, ka komplektā nāk līdzi dzīvoklis, kuru citādi neviens nepērk? Tātad patiesībā viņi taču tirgo uzturēšanās atļaujas, nevis dzīvokļus!» savu nostāju pauž Lūsis.

«Patiesībā man tās [naudas] nemaz nav. Visu algu mēneša laikā arī iztērēju, man nav izdevies izveidot uzkrājumus vai ārkārtīgi daudz nopelnīt,» intervijā žurnālam Playboy norāda bijušais politiķis un Rīgas Domes vadītājs Gundars Bojārs.

Viņš atzīst, ka vienreiz izdevies gūt lielus ienākumus, pārdodot zemi pie Durbes ezera. «Zemi Durbes ezera deviņdesmito gadu vidū biju nopircis par 3000 dolāriem, tolaik man tā bija liela nauda. Trekno gadu beigās šo zemi pārdevu par 130 tūkstošiem latu,» viņš stāsta intervijā Playboy. Stāstot par saviem tēriņiem, viņš norāda, ka īpašu izdevumu pašlaik viņam neesot. «Mašīna man ir funkcionāla – Mitsubishi Pajero. Manuprāt, vislabākā mašīna mežam; jau ceturtā pēc kārtas. Mainot vienmēr domāju, vai neņemt citu marku, bet beigās palieku pie šīs pašas,» viņš norāda.

«Kad mūs slavē, ka esam priekšā visiem, paraugs Eiropai, rodas sajūta, ka dzīvojam paralēlās pasaulēs. Jautājums tikai: ar ko salīdzinām? Ir ļoti daudz sistēmisku problēmu, bet mēs tās nemēģinām risināt, tikai liekam ielāpiņus,» tā par valsts ekonomiku intervijā žurnālam Playboy saka uzņēmējs, Skonto būves vadītājs Guntis Rāvis.

Viņš stāsta, ka viņa rūpnīcās strādājošie cilvēki nereti izsaka vēlmi saņemt algu aploksnē, jo netic pensiju sistēmai. Redzot, ka, neraugoties uz samaksātajiem nodokļiem, pensiju laikam nebūs, cilvēki prasa naudu aploksnē. Uzņēmējs norāda, ka viņa vadītajos uzņēmumos šāds risinājums netiek praktizēts, «tāpēc daudzi cilvēki, kuri domā par nākotni, pamet Latviju, jo viņi zina, ka citā valstī, maksājot nodokļus, viņi tur pensiju saņems.»

Vienlaikus G. Rāvis gan neiesaka pamest valsti: «To gan ne. Vienīgais, ko varu piedāvāt – investēt savos bērnos. Tad viņi varbūt vecumdienās par jums parūpēsies. Par valsti es šajā ziņā neesmu pārliecināts.»